Piemēram, Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē apgūt juridisko terminoloģiju tiek piedāvāts tikai divās svešvalodās – angļu un vācu. Krieviski to mācīties nav iespējams, un studentiem, papildus jau tā nenormāli augstajai mācību maksai, nākas tērēt naudu arī par dažādu kursu apmeklēšanu. Lieki piebilst, ka mūsu tiesu sistēma diemžēl ir tāda, kurā līdzās latviešu valodai dominē krievu, savukārt angļu valodu (kura arī, protams, ir svarīga) nākas izmantot krietni, krietni retāk.
Lai cilvēks varētu valsts iestādē ieņemt tādu amatu kā tiesnesis, tiesu sekretārs, prokurors, advokāts un pat policists, krievu valoda ir vienkārši nepieciešama. Taču liela daļa augstskolu absolventu tam nav gatavi, un tādēļ rodas liekas problēmas.
Uz nemitīgo runu par integrācijas veicināšanu fona nekļūst skaidrs kādēļ valstiskā līmenī nevarētu sākt runāt par nepieciešamību normālā līmenī iemācīt krievu valodu, nevis trīs gadu garumā likt no galvas mācīties dzejolīšus (kā tas diemžēl joprojām notiek daudzās skolās), un pēc tam atestātā skolas beidzējam ierakstīt, ka šo valodu viņš pārvalda teicamā līmenī. Un tāpat nevajadzētu aizmirst, ka Krievija tomēr atrodas daudz tuvāk par vairumu rietumvalstu, un nevienam vēl nav nācis par skādi, tas, ka viņš zina kaimiņvalsts valodu.