Ivars Ījabs: Eiropas priekšpēdējā diktatora* rudens  (160)

Taču aizgūtnēm vērojot, kā brīvdomīgā Baltkrievija pamazām nokausē melno "kosmonautu" barus Minskas un citu pilsētu ielās, mums jādomā arī par plašāku perspektīvu. Vēlot sekmes demokrātiskajai opozīcijai, vienlaikus jāgatavojas sliktākajam scenārijam, ka šī stihiskā kustība tiks "noslīcināta asinīs" un Lukašenko represīvais režīms paliks pie varas – nākotnē vēl vairāk "balstoties uz durkļiem", milicijas specvienībām un visuresošo KGB. Kā šādā gadījumā vajadzētu rīkoties Latvijai un Eiropai?

Eiropas attieksmē pret Baltkrieviju pēdējos gados ir bijusi jūtama zināma piesardzība. It kā skaidrs, ka tas ir autoritārs režīms, kurā ir politieslodzītie un masveida cilvēktiesību pārkāpumi. Turklāt "batjka" pret opozīciju un "citādi domājošiem" ir bijis krietni nežēlīgāks nekā Putins, kurš vismaz fasādes dēļ ir ļāvis izdzīvot dažām liberālās opozīcijas saliņām. Baltkrievija ir vienīgā Eiropas valsts, kas savu cilvēktiesību problēmu dēļ nav tikusi uzņemta Eiropas Padomē, un pret tās vadību jau sen ir tikušas vērstas sankcijas. Taču vienlaikus Lukašenko, īpaši pēc pretlikumīgās Krimas aneksijas 2014. gadā, ir ticis uzlūkots kā tāds savdabīgs "maigais diktators", kā tāds, kurš pelnījis Eiropas iecietīgāku attieksmi un pat dažas ekonomiskas balvas. Šādas pieejas centrā ir bijusi tēze: labāk lai Minskā ir Lukašenko nekā Putins. Labāk, ka Minskas valdība var spēlēt patstāvīgu spēli starp Krieviju un Rietumiem, nekā kļūst par Krievijas "de facto" federālo apgabalu. Šāda loģika gan var likties saprotama: Baltkrievija, no vienas puses, nodrošina relatīvu mieru pie pēdējā desmitgadē satricinātās Ukrainas ziemeļu robežas, turklāt tā atrodas arī pie Baltijas drošībai stratēģiski svarīgā "Suvalku koridora" – Lietuvas un Polijas robežas posma starp Baltkrieviju un Kaļiņingradas apgabalu. Un ir pilnīgi adekvāts jautājums, vai mēs varētu vēlēties pie šīs robežas Krievijas Federācijas, nevis vismaz relatīvi autonomās Baltkrievijas bruņotos spēkus. Un Lukašenko, protams, ļoti labi šo loģiku saprot, tādēļ labprāt spēlē Rietumiem "labo diktatoru" – tai skaitā, uzņemot Minskā Vācijas un Francijas līderus Krievijas–Ukrainas kara pārtraukšanas sarunām.

Pašlaik Baltkrievijā notiekošais diezgan būtiski izmaina šeit aprakstīto loģiku. Vispirms, par spīti visiem ciniķiem un "reālpolitikas" piekritējiem, Eiropas politika tomēr ir balstīta vērtībās. Patiesībā šīs vērtības ir visai praktiskas. Nevienas demokrātiskas Eiropas valdības vadītājam pārskatāmā nākotnē nevajadzētu spiest roku un smaidīt acīs cilvēkam, kurš pavēlējis veikt tādas masveida piekaušanas un teroru pret savas valsts pilsoņiem, kā to pēdējās diennaktīs izdarījis Lukašenko. "Labais diktators" Minskā vairs nav publiski leģitimējams. Otrkārt, pretēji agrāk Rietumos bieži pieņemtajam, Baltkrievijā ir masu atbalsts un prasība pēc demokrātiskām pārmaiņām – tiem, kas pēdējās diennaktīs ir drusku pasekojuši dažiem baltkrievu "Telegram" kanāliem, par to šaubu nedrīkstētu būt. Skaidrs, ka ātras pārmaiņas te varētu arī nesākties, bet Baltkrievija pēc 9. augusta ir citāda valsts. Var tiešām vaicāt, vai protestu novājināts Lukašenko patiesībā nav Kremļa interesēs, – visdrīzāk ir. Taču Rietumiem pašlaik stiprināt Lukašenko kā pretsvaru Putinam diez vai ir iespējams. Tādēļ likmes ir jāliek uz demokrātiskām pārmaiņām, lai cik arī amorfa un izkliedēta pašlaik neizskatītos opozīcija un nepietiekami jaudīga būtu proeiropeisko tehnokrātu grupa Baltkrievijas administrācijā.

Tas nozīmē gudru atbalstu pārmaiņu spēkiem un precīzi mērķētas sāpīgas sankcijas pret Lukašenko režīma atslēgpersonām. Jautājums par to, ko darīt, būs jau tuvāko ES ārlietu ministru un premjeru sanāksmju dienaskārtībā. Vienīgi jāatceras, ka ārpolitikā lēmumi prasa vienprātību un pašā ES ir "mazais diktators" Orbans, kurš vēl pavisam nesen aģitēja par to, ka jāatceļ jau pastāvošais Eiropas ieroču pārdošanas aizliegums Baltkrievijai. Vai un kā dalībvalstīm izdosies vienoties par kopīgu lēmumu, vēl ir liels jautājums. Un cik būs tādu, kas savu nevēlēšanos nodarboties ar Lukašenko labprāt paslēps aiz Orbana platās muguras?

* Baltkrievijas prezidentu Aleksandru Lukašenko kopš ASV prezidenta Džordža Buša 2005. gada 5. maija intervijas Lietuvas televīzijai mēdz dēvēt par "Eiropas pēdējo diktatoru". Šobrīd šāds epitets vairs nav pilnībā atbilstošs, jo tas nozīmētu, ka Putina Krievija un Erdogana Turcija noteikti nav Eiropā vai arī ka Ungārijas Orbans noteikti nav diktators. Par to šobrīd nevaram būt pilnīgi droši.