Ivars Ījabs, 'Rīgas Laiks': Sankciju māksla
Foto: DELFI

Pastāv īpašs publiskas komentēšanas stils, kurā visiemīļotākais secinājums ir: politisko lēmumu pieņēmēji ir atsaldēti. To parasti pavada arī acīmredzami argumenti, kas rāda: cilvēki varas pozīcijās patiesībā nesaprot elementāras lietas, nespēdami atrisināt tāda līmeņa uzdevumus, kas viegli padodas pat piecgadīgam bērnam.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Dažādi pasaules prezidenti, ministri un diplomāti vismaz uz īsu mirkli izskatās krietni trulāki pat par kādu nejauši sastaptu indivīdu – un tas, protams, sniedz cilvēkiem psiholoģisku gandarījumu šajā stresa pilnajā un bieži netaisnīgajā pasaulē.

Šajā "dumjo politiķu" diskursā iecienīta tēma ir starptautiskās sankcijas, ko viena valsts uzliek citai, lai ietekmētu tās uzvedību. Vai tad pat bērnam nav skaidrs, ka sankcijas "nestrādā" – galu galā, nosauciet kādu valdību, kura būtu kritusi sankciju dēļ? Turklāt sankcijas visbiežāk netrāpa īstajam mērķim, attiecīgās valsts valdībai, bet tā vietā trāpa nevainīgiem upuriem – trešajām valstīm, kam neļauj tirgoties ar attiecīgo valsti, pašas šīs valsts pilsoņiem, kam sankciju dēļ pazeminās jau tā zemais dzīves līmenis, un pasaules ekonomikai kopumā, kas ir ieguvēja no brīvās tirdzniecības. Attiecīgajā valstī turpretī sankcijas neskar vis pārticībā dzīvojošo eliti, bet gan konsolidē sabiedrību ap valdību, kas tagad var pavisam leģitīmi apgalvot, ka ārzemes ar sankciju palīdzību pauž savu naidu pret "mūsu lepno un neatkarīgo tēvzemi". Šīs visas ir acīmredzamas patiesības – tās nepamanīt var tikai bērns, muļķis vai kāds "atsaldētais politiķis", ar kādiem šodien esot pilna pasaule.

Par nožēlošanu, lieta nebūt nav tik vienkārša, un dažādas ekonomiskās sankcijas būs un paliks pasaules politiskajā instrumentārijā – tajā skaitā, lai uzliktu laužņus asiņainiem diktatoriem. Vispirms, politiķi reizēm mēdz radīt iespaidu par ļoti plašu instrumentu klāstu, kurš ir starptautiskās sabiedrības rīcībā, lai ietekmētu kādas valsts izturēšanos. Tas ir saprotami, jo katram jau gribas izskatīties lielam un varenam. Taču patiesībā, ja kāda valsts tiešām grib par visām varītēm noslēgties no pārējās pasaules un tās pilsoņi šādu noslēgšanos piecieš, tad ārējai pasaulei ir visai šaurs līdzekļu klāsts, lai šo valsti ietekmētu. Bez militāras intervences tajā vēl ir tikai ekonomiskas sankcijas un atbalsts iekšējai opozīcijai (cik nu tāda attiecīgajā valstī ir iespējama). Nerunāsim nemaz par Ziemeļkoreju vai Irānu. Galu galā, pašā amerikāņu degungalā, Kubā, jau 60 gadus pastāv klaji antiamerikānisks un brīžiem teroristisks režīms, kurš veselus 30 gadus pēc sava lielā "sponsora", PSRS, beigām nemaz tik ļoti nesteidzas liberalizēties un atvērties pasaulei.

Sankcijas pret šādiem režīmiem nebūt nav ideāls instruments. Taču mūsdienu pasaulē, kurā valdīšana no "karavīriem" jau sen ir pārgājusi pie "tirgotājiem", šis instruments ir pašsaprotams. Pirmkārt, tam ir morāla dimensija: ja mēs neierobežojam ekonomisko sadarbību ar attiecīgo valsti, mēs faktiski to atbalstām un ļaujam gūt labumu no brīvas tirdzniecības ar mums. Tas faktiski padara mūs līdzvainīgus. Otrkārt, sankcijas strādā pat tad, ja tās nenes straujas pārmaiņas: tās pat brutāliem diktatoriem liek uz mirkli aizdomāties par starptautisku reakciju. Tieši tādēļ labs sankciju režīms ir elastīgs. Tam ir jābūt reāli sajūtamam. Taču sākumā tas nedrīkst būt totāls un visaptverošs, pretējā gadījumā tiek zaudēta iespēja nākotnē "piegriezt skrūves" vai arī, gluži pretēji, tās palaist vaļīgāk. Turklāt spēles noteikumiem jābūt skaidriem – kas īsti attiecīgajai valstij jāizdara, lai sankcijas tiktu atceltas, – un iespējami jāizvairās no dubultstandartiem. Pretējā gadījumā sankcijas tiek uztvertas kā pilnīgi patvaļīgs elements tirdzniecības karos.

Tas, ka sankciju plānošanā lielu nozīmi spēlē to kaitējums pašu plānotāju ekonomikai, ir pašsaprotami. Par spīti Navaļnija indēšanai un pat Krimas aneksijai, Rietumos šodien nopietni neapsver, teiksim, embargo Krievijas naftai un gāzei, kas nodarītu ievērojamu skādi abām pusēm. Tādēļ arī pasaules lielākā ekonomika, ASV, ar sankcijām rīkojas visbrīvāk. Nerunāsim nemaz par to, ka tās rīcībā ir izcili spēcīgs sankciju instruments, kuru nesen uz savas ādas dabūja izbaudīt arī daži Latvijas finanšu sektorā, – proti, norēķini dolāros. Piekļuve ASV tirgum savulaik padarījusi turīgas veselas valstis, tādēļ pašsaprotami, ka amerikāņos ieklausās. Eiropas Savienība vēsturiski biežāk ir pakļāvusi sankcijām atsevišķus cilvēkus un uzņēmumus nekā valstis. Tomēr pēdējo notikumu gaismā izskatās, ka pat par tādām eiropiešiem grūti vienoties. Ja Kipra var bloķēt ES sankcijas pret noziedzīgām Baltkrievijas amatpersonām, tad jājautā, cik ilgi vēl Eiropa turēsies pie aizvēsturiskā vienbalsības principa šādos ģeostratēģiskos jautājumos?

Domājot par efektīvām sankcijām Lukašenko režīmam, būtu jāatceras vēl daži pētniecībā balstīti riski, kurus Rietumi nedrīkstētu ignorēt. Pirmkārt, sankcijas tautsaimniecības nozarēm mēdz padziļināt ekonomisko nevienlīdzību valsts iekšienē: luksusā dzīvojošā lēmumu pieņēmēju elite tās parasti nemana. Tādēļ sankcijām būtu drīzāk jāseko tām naudas plūsmām, kas apkalpo režīma amatpersonas un tām tuvos uzņēmējus. Otrkārt, sankcijas reizēm motivē režīmus noslēgties un kļūt vēl represīvākiem – sak, neviens mūs nemīl, mēs esam ienaidnieka ielenkumā, un katrs citādi domājošais patiesībā ir ārvalstu aģents. Tādēļ šeit būtu nopietni jāieguldās komunikācijā ar baltkrievu sabiedrību – par ko un kas tiek šīm sankcijām pakļauts un uz kādiem noteikumiem sankcijas var tikt atceltas. Ekonomiskās sankcijas pašas par sevi, protams, nebūs izšķirošais, lai Lukašenko aizietu no amata, – galu galā, viņa galvenais sponsors ir Austrumos, nevis Rietumos. Tomēr tās var dot pietiekami skaidru signālu, ka policejiska, asiņaina diktatūra pašā Eiropas centrā mūsdienās nav uzskatāma par normālu lietu stāvokli.


* Raksta pirmpublikāciju žurnālā "Rīgas Laiks" atbalsta Eiropas Parlamenta politiskā grupa "Renew Europe Group". Pārpublikācija "Delfi Versijās" notiek sadarbības ar žurnālu ietvaros un par šī raksta izvietošanu nav saņemta nekāda atlīdzība.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Rīgas Laiks (žurnāls)
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form