Latvijā jau gadiem ilgi ir pieņemts lamāt tiesnešus. Šīs profesijas pārstāvji tiek vainoti gan "par lietu", gan tāpat vien – zinot, ka sabiedrība šādu nostāju vienmēr atbalstīs. Tiesnešiem tiek izteikti pārmetumi gan par pērkamību un neobjektivitāti, gan neiedziļināšanos un nepietiekamu izglītību, gan nemotivētiem spriedumiem, gan neprognozējamībbu. Brīžam – pat par atklātu tumsonību, kā plašu ievērību guvušajā gadījumā ar godu un cieņu aizskarošo policista nosaukšanu par Robinu Hudu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Daudz kas no šiem pārmetumiem, protams, ir pilnīgi pamatots. Taču vienlaikus nav tā, ka mūsu valsts tiesiskajai sistēmai šī viena kāja ir pa pusei ķirmju sagrauzta, bet pārējās ir briljantas un nevainojamas – ar tikai atsevišķiem traipiņiem. Par to uzskatāmi liecina pašreiz advokatūras saimē notiekošais – protams, ja ir vēlēšanās neaprobežoties ar šausmināšanos par atsevišķiem atgadījumiem un tā vietā skatīties uz situāciju kopumā.

Pašlaik pie mums, kā labi zināms, ir viens advokāts – īstais grēcinieks: viņš, kā tagad zina visa Latvija, rupji izrunājas un ar saviem ļoti īpatnajiem klientiem kaut ko runā par attiecībām ar tiesnešiem un tiesībsargāšanas iestāžu pārstāvjiem. Un vēl ir visi pārējie advokāti – tādi kā puseņģelīši, kuri pārsvarā par šo tēmu nerunā vispār, bet, ja arī runā, mēģina iztikt ar kādiem pusvārdiem, aplinkus izteikumiem. Nekādā gadījumā netiek minēti nekādi uzvārdi, konkrēti gadījumi, labākajā gadījumā tiek pieminēts advokātu ētikas kodekss (ar tā saturu katrs var iepazīties mājas lapā www.advokatura.lv – un izdarīt secinājumus pats).

Bet gadījumu ir vairāk nekā pietiekami. Turklāt lietas, par kurām citās nozarēs troksnis skanētu vai līdz debesīm, advokātu vidē tiek uztvertas pilnīgi normāli. Kaut vai gandrīz vai regulārās advokātu aizturēšanas kukuļņemšanas un kukuļdošanas gadījumos: ja citās sfērās visbargākie sodi un vismaz atstādināšanas būtu neizbēgami, sajūta ir tāda, ka pat advokatūras cienījamākie pārstāvji to uzskata par kaut ko līdzīgu puišeļu nerātnībām vai futbola mačam. Apmēram tā – divu pušu strīdiņā, kur ir lielas likmes, visi līdzekļi labi, te vieni izmanto savus kontaktus un iegāž otros, te otrie – pirmos.

Nekāds kaut cik reāls nosodījums te nav atskanējis un neatskan, kaut gadījumu netrūkst – intereses pēc var paskaitīt, cik šādu gadījumu bijis saistībā, piemēram, ar ilgstošajiem strīdiem tā sauktajā "Ventspils grupējumā". Jo lielākas summas un likmes, jo neizvēlīgāka mūsu advokatūra ir metožu izvēlē kā attiecībā pret tiem, kas spriež tiesu, tā pret tiem, kas atrodas pretējā pusē.

Pat tik lamātās tiesu sistēmas "orgāns" – Augstākās tiesas Senāts regulāri publicē kādas vadlīnijas un secinājumus, bet Zvērinātu advokātu padomes vadība tikai klusē. Jau gadiem ilgi no šī "orgāna" puses redzama tikai viena vēlme – kaut kā nogludināt nesamukumus un "pa galvu" sadot tikai tiem, kuru darbības izkrīt no klusējot pieņemtā uzvedības modeļa, lai cik greizs tas būtu no normālas ētikas viedokļa.

Cita brēcoša "atgadījumu" kategorija ir interešu konflikti. Jebkurā citā nozarē – un nevis tikai tiesībsargāšanas un tiesību jomā – ir noteiktas, reizēm rakstītas, reizēm nerakstītas, bet pietiekami skaidras normas. Tie ir kaut kādi pamatprincipi – piemēram, ja tu ar kādu personu esi pretējās ierakumu pusēs, tu nemēģini uzmesties šai personai par tiesnesi; ja tev ir vairākas intereses, kuras ir savstarpējā acīmredzamā pretrunā, tu nemēģini īstenot tās visas, lai arī tas finansiāli ir ļoti un ļoti izdevīgi; arī tad, ja ļoti gribas pagrābt visu, kas iespējams, iedarbojas kaut kādi iepriekš uzstādīti piedienības rāmji un "bremzes".

Šādi pamatprincipi tādā vai citādā veidā ir gandrīz vai ikvienā jomā, bet mūsu advokatūra jau atkal ir izņēmums. Šeit visā nopietnībā kā arguments tiek minēts fakts – bet Latvija taču ir tik ļoti maza. Nevienas citas nozares pārstāvjiem tā nemaz tik maza nav – bet advokāti ir izņēmums. Advokatūras vadībā, kā rāda pēdējo nedēļu notikumi, piemēram, nevienu neizbrīna fakts, ka viena advokāta iespējamus ētikas pārkāpumus izvērtē viņa kolēģis, kurš atrodas ar šo advokātu pretējās nometnēs kārtējās prāvās ar augstām likmēm, kuras Latvijas advokatūras vidē, kā izskatās, atsver pilnīgi visu. Zvērinātu advokātu padomes vadība kārtējo reizi klusē un izliekas neko nemanām – un šāda strausa politika tiek praktizēta gadiem.

Pie mums, kā zināms, viss notiek kampaņās – tikai tad, kad viss sāk degt, azartspēļu organizētāji iedomājas, ka vajadzētu rēķināties arī ar sabiedrības viedokli. Kā šķiet, arī Zvērinātu advokātu padomes vadība ir nolēmusi sagaidīt brīdi, kad Latvijā advokāts kļūs par vienu no neieredzētākajiem anekdošu varoņiem. Vai tikai tad Zvērinātu advokātu padome tā vietā, lai visā nopietnībā izskatītu jautājumus par, piemēram, to, kāpēc viens advokāts ir rupji izteicies vai viena advokāte nav laikus atbildējusi uz ne pārāk saprātīgiem padomes jautājumiem, varētu ķerties pie patiešām būtisku jautājumu sakārtošanas?

Ar ko sākt? Kaut vai nodrošināt visbrēcošāko interešu konfliktu stingru apkarošanu – un nevis tā vietā ļaut konfliktā esošām personām tālāk kārtot personiskus un savu klientu rēķinus. Kaut vai advokātu ētiksa kodeksu no vispārīga papīriņa un smīnu objekta pārvērst par cienījamu un respektējamu dokumentu. Kaut vai dīvainas grēkāžu meklēšanas vietā izskatīt arī pārkāpumus, uz kuriem pašlaik tiek pievērtas acis kā uz sīkiem "grēciņiem". Un vispirms – ne tikai uzstādīt reālus, skaidrus un arī plašai publikai zināmus advokātu uzvedības rāmjus, bet arī rūpēties, lai to ievēro visi un ikviens.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form