Ivars Kalviņš: Atveseļošanās un noturības mehānisma līdzekļu izmantošana - mazs solītis pareizā virzienā Latvijas zinātnei
Foto: Publicitātes foto

Piedaloties Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta vēlēšanās, es un mana komanda savā programmā izvirzījām uzdevumu augstas raudzes zinātniekiem iziet no komforta zonas un neaprobežoties tikai ar akadēmiskiem pētījumiem, bet sniegt arī atbalstu ražošanai.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Mūsu valstī zinātniskajiem izgudrojumiem ir zema praktiskā pielietojamība. Tam ir vesela virkne iemeslu, un sākšu ar to, ka Izglītības un zinātnes ministrijas rūpju lokā galvenokārt ir akadēmiskie pētījumi, bet Ekonomikas ministrija atbild par tehnoloģiju pārnesi un inovācijām. Par to, kas ir "pa vidu", īsti neatbild neviens.

Mums nav infrastruktūras, kas nepieciešama, lai pārbaudītu, vai un kā izgudrojumu iespējams ieviest ražošanā. Mums nav pilotražotņu, mehānisko darbnīcu, mērogošanas un analītisko laboratoriju, produktu sertificēšanas centru. Uz sertificēšanu gadiem stāvam rindā citās valstīs. Tas, starp citu, neļauj piesaistīt inovatīvus mazos un vidējos ražotājus no tām valstīm, kam ir svarīgi savus produktus sertificēt Eiropas Savienībā.

Mēs neesam liela ekonomika, kur spēcīgi uzņēmumi šādu infrastruktūru veido paši. Neesmu arī dzirdējis, ka valstī kādai kompānijai būtu savs pētījumu centrs. Šādos apstākļos zinātnieki bieži vien spiesti savus izgudrojumus pārdot ārzemniekiem, kas tad tos pārbauda un ievieš ražošanā.

Situācija pašlaik ir tāda, ka zinātnieks var radīt izgudrojumu, bet viņš nevar uzbūvēt prototipu, lai pārliecinātos, kā tas strādā, jo viņam nav nedz konstruktoru biroja, nedz eksperimentālās ražotnes. Savukārt uzņēmējs nevar sākt ražot, jo zinātniekam ir tikai ideja un aprēķini, kas nav pārbaudīti praksē.

Nav labs stils atsaukties uz padomju laiku pieredzi, taču toreiz Latvijas Zinātņu akadēmijai bija trīs eksperimentālās rūpnīcas, desmit konstruktoru biroji un citas struktūrvienības, kas deva iespēju aprobēt izgudrojumus un tehnoloģijas pārnest uz ražošanu.

Rūpnīcas un birojus privatizēja, un tagad tie lielākoties ir likvidēti vai arī darbojas citā virzienā, bet mums ir jādomā par infrastruktūras radīšanu no jauna.

Šādai inovāciju infrastruktūrai jābūt brīvi pieejamai gan zinātniekam, gan uzņēmējiem, kas var nākt un kopā pārbaudīt inovācijas. Ja tā atradīsies privātas vai publiskas struktūras, piemēram, vienas universitātes rokās, tad diezgan droši var prognozēt, ka pārējiem interesentiem pieeja tai būs apgrūtināta. Optimālais risinājums ir šo infrastruktūru veidot Zinātņu akadēmijas pārraudzībā, kuras sastāvā ir vadošie zinātnieki no visām valsts zinātniskajām institūcijām.

Analizējot dziļāk, atkal jāatgriežas pie daudzkārt teiktā, ka bāzes finansējums zinātnei ir nepietiekams. Vadošie zinātnieki "pārtiek" no darba projektos, kas iegūti, uzvarot konkursos. Taču, ja konkursos neveicas un projektu nav, tad jāmeklē darbs citā jomā vai jādodas prom vai uz ārzemēm un jānodarbojas ar zinātni tur.

Tāpēc darbs pie projektiem zinātniekiem ir prioritāte, un, ja šādā laikā pie viņiem nāk uzņēmēji ar lūgumu pārbaudīt izgudrojumu vai sniegt ekspertīzi, parasti seko pieklājīgs lūgums kādu laiciņu pagaidīt. Bieži vien gaidīšanas laiks var būt ne tikai mēneši, bet gadi.

Ja būtu normāls bāzes finansējums, tad pastāvīgs atalgojums ļautu zinātniekiem iesaistīties uzņēmēju vajadzību risināšanā. Taču bāzes finansējuma trūkums ir radījis zinātnes piramīdu, kurai ir virsotne, bet nav pamata – zinātnieku skaits ir nepietiekams, arī doktorantu skaits nedod cerības par pozitīvām izmaiņām nākotnē.

Traucē arī nepārdomāts regulējums. Lai gan spēkā esošais Nacionālais attīstības plāns paredz, ka 52 procentiem zinātnieku jāstrādā industrijai, tajā pašā laikā regulējums nosaka, ka zinātniskā iestāde nedrīkst vairāk par 40% apgrozījuma gūt no sadarbības ar komercsektoru. Pretējā gadījumā var zaudēt zinātniskā institūta statusu un tiesības piedalīties publiskajos zinātnes projektu konkursos. Arī šī nianse veicina atturību inovāciju pārnesē uz ražošanu.

Lai problēmu sāktu risināt, Latvijai bija unikāla iespēja izmantot Eiropas Savienības Atveseļošanās un noturības mehānisma ietvaros pieejamos līdzekļus. Eiropas Komisija ir definējusi vadlīnijas un investīciju virzienus. Izskatās, ka ar šo naudu tā mēģina ne tikai dalībvalstīm palīdzēt atkopties no Covid-19 pandēmijas trieciena, bet arī risināt savus virsuzdevumus. Piemēram, klimata pārmaiņu ietekmes mazināšana ir svarīgs uzdevums, taču tikai daļēji saistīts ar atkopšanos pēc krīzes. Tomēr arī šajā gadījumā līdzekļus var izmantot dažādos veidos. Var siltināt ēkas, taču izmantotie būvmateriāli lielākoties tiek ražoti ārzemēs, un Latvijas ieguvums pamatā būs tikai strādājošo algas, kas ir nesalīdzināmi mazāk par to, ko varētu dot jaunu, enerģiju taupošu tehnoloģiju radīšana un ieviešana. Tomēr mūsu valsts plāna pirmajā variantā uzsvars tika likts uz pārvaldes stiprināšanu, tās kapacitātes paaugstināšanu un citiem uzdevumiem, nevis ražošanas atbalstīšanu.

Nevar noliegt, ka Latvijas pārstrādātais projekts, kas tika iesniegts Eiropas Komisijā aprīļa beigās, jau ir krietni kvalitatīvāks un vairāk ņem vērā arī zinātnes un ražošanas intereses. ZA sarunās ar valdību piedalījās vienotā blokā ar Latvijas Pašvaldību savienību, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, Latvijas Darba devēju konfederāciju un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību, un šoreiz dialogs ar valdību izvērtās konstruktīvs, kompromisa rezultātā tika panākts lielāks atbalsts ražošanai un inovācijām ( inovācijām paredzēts novirzīt 6 procentus pieejamo līdzekļu), kas ir instruments tautsaimniecības transformācijai no ekonomikas, kas ražo produktus ar zemu pievienoto vērtību uz tādu, kurā dominē zinātņu ietilpīgie produkti un pakalpojumi. Tikai piebildīšu, ka šis procents varēja būt krietni lielāks, un mūsu partneru ieskatā vajadzēja šim nolūkam atvēlēt vismaz 10 procentus.

Plānotā Atveseļošanās un noturības mehānisma finansējuma izmantošana Latvijai, diemžēl, tikai nedaudz palīdzēs uzlabot inovāciju radīšanu un to ieviešanu ražošanā. Liela soļa vietā tiks sperts mazs solītis. Tomēr priecē tas, ka valdība vismaz ir sākusi ieklausīties, un tas attiecas arī uz nepieciešamajām sistēmiskajām reformām. Tas dod cerību, ka nākamreiz līdzīgas iespējas tiks izmantotas daudz produktīvāk un nepieciešamās izmaiņas tomēr notiks, jo Latvija tomēr vēlas kļūt par valsti ar augsti attīstītu zinātni un ekonomiku, kas ražo un eksportē inovatīvus produktus ar augstu pievienoto vērtību.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Izglītības un zinātnes ministrija Ivars Kalviņš Latvijas Zinātņu akadēmija Nacionālais attīstības plāns
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form