Ivars Neiders, 'Rīgas Laiks': Epizode 'Humānisms'
Foto: Publicitātes attēli

Pakistānietim, kurš atteicās no islāma ticības un kļuva par humānistu, Lielbritānija noraidīja lūgumu piešķirt patvērumu tādēļ, ka viņš nevarēja pareizi atbildēt uz jautājumiem par sengrieķu filozofiem. Iekšlietu ministrija norādīja, ka Hamza Bin Valājats (Hamza bin Walayat) nespēja identificēt Platonu un Aristoteli kā humānisma filozofus, bet tas nozīmē, ka viņa zināšanas par humānismu ir "labākajā gadījumā rudimentāras".
The Guardian, 17. janvārī

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pasaules mediju virsrakstos filozofu (īpaši – mirušu) vārdi nonāk visai reti. Bet, ja nu kas tāds atgadās, tad parasti – ļoti dīvainā kontekstā. Piemēram, 2013. gadā ziņu aģentūra Reuters rakstīja par gadījumu Krievijā, kur divu vīru kaislīga diskusija par Kanta filozofiju beigusies ar ķeršanos pie šaujamieročiem.

Šī gada sākumā The Guardian ziņoja par pakistānieti Hamzu Bin Valājatu, kurš dzīvo Lielbritānijā jau kopš 2011. gada, kad tur uzsāka savas studijas. Viņa studenta vīzas termiņš jau kādu laiku ir beidzies, bet atgriezties dzimtajā Pakistānā viņš nevar, jo – kā viņš pats apgalvo – tur viņam draud nāve. Hamza nedzīvo saskaņā ar konservatīva musulmanisma priekšrakstiem, viņš ir integrējies sekulārajā britu sabiedrībā un nodibinājis attiecības ar partneri, kas nav islāmticīgs. Hamza jau esot saņēmis nāves draudus no savas ģimenes locekļiem.

Bet legāli Hamzas rīcība Pakistānā var tikt traktēta kā zaimošana, par ko var pienākties arī nāvessods. Ņemot vērā šos apstākļus, pagājušā gada jūlijā Hamza vērsās Lielbritānijas Iekšlietu ministrijā ar lūgumu piešķirt viņam patvērumu, tomēr viņa iesniegums tika noraidīts. Iesniegumā Hamza bija raksturojis sevi kā humānistu, tāpēc intervijas laikā viņš esot lūgts nosaukt sengrieķu filozofus, kuri aizstāvējuši humānisma pasaules skatījumu, bet, tā kā Hamza savā atbildē neminējis nedz Platonu, nedz Aristoteli, ministrijas amatpersonas novērtējušas Hamzas zināšanas kā tādas, kas ir "krietni zem līmeņa, kādu varētu gaidīt no patiesa humānisma sekotāja".

Uz šo atteikumu diezgan asi reaģēja slavenā humānistu biedrība Humanists UK, par kuras biedru Hamza bija kļuvis pagājušā gada augustā. Humanists UK skaidroja, ka ministrijas atteikums ir nepamatots, un aicināja parakstīt petīciju iekšlietu ministrei Amberai Radai ar prasību lēmumu par Hamzas Bin Valājata deportāciju atcelt.

Pēc neilga laika presē tika publiskota vairāk nekā 120 Lielbritānijas un citu valstu filozofu parakstīta atklāta vēstule iekšlietu ministrei ar lūgumu pārskatīt šajā lietā pieņemto lēmumu. Vēstuli parakstījušie filozofi – kuru vidū ir, piemēram, Saimons Blekbērns, Naidžels Vorbertons, Dženifere Sola, Andžija Hobsa u.c. – min vairākus apsvērumus, kāpēc pamatojums, kuru izmantoja Iekšlietu ministrija, noraidot Hamzas Bin Valājata pieteikumu, ir pagalam vājš. Pirmkārt, daudzās pasaules valstīs Rietumeiropas filozofu kanons nav pašsaprotama izglītības sistēmas sastāvdaļa, un gaidīt, ka vidējais pakistānietis pārzina Rietumu filozofiju, ir apmēram tas pats, kas gaidīt, ka vidējais brits orientējas islāma filozofijā. Otrkārt, diez vai ir pamats uzskatam, ka Platons un Aristotelis ir humānisti. Tiesa, tas gan atkarīgs no tā, ko nozīmē būt humānistam.

Rietumu domas vēsturē ar vārdu "humānists" var tikt apzīmētas dažādas, bieži vien visai atšķirīgas nostādnes. Tomēr Hamzas lietā runa ir par visnotaļ specifisku kontekstu, proti, kā humānisms tiek saprasts humānistu kustībā. Humānisma kustības aizsākumi Lielbritānijā ir saistīti ar tā saucamo ētikas biedrību (Ethical Societies) veidošanos 19. gadsimtā. Ētikas biedrībās apvienojās cilvēki, kas atšķēlās no unitāriešu baznīcas. Laika gaitā ētikas biedrības atmeta visus reliģiskos uzskatus un popularizēja reliģijā nebalstītas ētiskās vērtības. Vēlāk ētikas biedrības apvienojās Ētikas biedrību savienībā (Union of Ethical Societies), kas 1920. gadā pārtapa par Ētikas savienību, kura vēlāk – 1967. gadā – kļuva par Britu humānistu asociāciju, bet 2017. gada maijā asociācija pieņēma jaunu nosaukumu – Humanists UK.

Dažādi humānisma kustības pārstāvji sniedz dažādas humānisma definīcijas, tomēr tās visas vieno zināmu ideju kopums. Pirmkārt, jebkādas pārdabiskas realitātes noliegšana; otrkārt, ticība zinātniskai metodei kā pasaules izziņas veidam; treškārt, uzskats, ka jēdzīga un piepildīta cilvēka dzīve ir iespējama arī pasaulē, kurā nav pārdabisku būtņu, kas piešķir jēgu mūsu dzīvei un Visuma pastāvēšanai; un, ceturtkārt, nostāja, ka ētisku lēmumu pieņemšanā galvenā nozīme tiek piešķirta cilvēku laimei un labklājībai. Kā atzīst The Guardian iztaujātais Humanists UK pārstāvis: "Humānisms nav kāda "kanoniska" uzskatu sistēma, kuras sekotājiem būtu jāapgūst noteikts uzvedības kodekss, kam būtu jāseko.

Kā aprakstošs termins vārds "humānists" var tikt attiecināts uz ikvienu cilvēku, kurš noliedz reliģisku ticību un pieturas pie pozitīvas humānu vērtību koncepcijas." Lai arī šī nav pati skaidrākā definīcija, kādu varētu vēlēties, tomēr ir skaidrs, ka nedz Platons, nedz Aristotelis šādā humānistu kanonā neierakstās.

Tas gan nenozīmē, ka abi minētie domātāji šādi izprastai humānisma tradīcijai nav svarīgi vispār. Piemēram, Stīvens Lo savā mazajā humānismam veltītajā grāmatiņā piemin Aristoteli kā humānismam nozīmīgu autoru viņa tikumu teorijas dēļ, tomēr īsti pieņemt Aristoteli nespēj, jo, viņaprāt, tas savu tikumu sistēmu sabojājis līdz ar nekustīgā kustinātāja ieviešanu. Tādā ziņā humānistiem daudz tuvāks ir Epikūrs, kuram ir tikai atomi un tukšums, bet filozofijas galvenā funkcija ir terapija – izārstēt mūs no dažādām bailēm, kas liedz dzīvot laimīgu dzīvi.

Treškārt, filozofu parakstītajā vēstulē ir norādīts, ka godīgam ateistam vai teistam nav nepieciešams pārzināt ateisma vai teisma filozofiju. Piemēram, būt humānistam nozīmē savā rīcībā sekot noteiktām vērtībām un principiem, tāpēc būtu nepamatoti vēl no humānista prasīt humānisma vēstures vai teorētiska pamatojuma pārzināšanu. Ja mēs izvirzītu šādu prasību, piemēram, kristiešiem, tad izrādītos, ka tikai neliela daļa cilvēku, kas sevi uzskata par kristiešiem, būtu īsti kristieši, jo tikai tie, kas ir rūpīgi studējuši kristīgo teoloģiju, būtu spējīgi izskaidrot trīsvienības doktrīnu. Tomēr, ja reiz mēs par kristiešiem uzskatām arī tos, kas nespēj paskaidrot būtiskus kristīgās ticības principus, tad tieši tāpat mums būtu jāattiecas arī pret humānistiem.

Iekšlietu ministrei adresētajā vēstulē minētie apsvērumi ir visai triviāli, tomēr ko gan citu lai atbild uz ministrijas visai komisko pamatojumu patvēruma piešķiršanas atteikumam? Ministrijas ierēdņu skaidrojums šķiet tik dīvains, ka gribot negribot nākas domāt, ka aiz tā slēpjas kas cits. Piemēram, rasisms. Tā būtu visnotaļ ticama, lai gan ne īpaši labvēlīga ierēdņu rīcības interpretācija. Tomēr mēs varam uz britu ierēdņiem paskatīties ar labvēlīgāk, ja vien ņemam vērā vismaz divas lietas, proti, noteiktu humānisma izpratni, kuru varētu piedēvēt ierēdņiem, un samērā lielo lomu, kādu Platona un Aristoteļa filozofija ieņem Lielbritānijas elites izglītībā.

Sākotnējais vārda "humānisms" lietojums ir saistīts ar noteikta veida izglītību. 15. gadsimta beigās un 16. gadsimta sākumā par humānistu dēvēja ikvienu, kurš studēja vai pasniedza studia humanitatis – gramatiku, retoriku, vēsturi un filozofiju. Primāri tas bija saistīts ar klasiskās senatnes autoru tekstu studijām, kur īpaša vieta, protams, ierādīta gan Platonam, gan Aristotelim. Un, no šāda viedokļa raugoties, humānists, kurš nezina Platonu, ir oksimorons.

No otras puses, jāņem vērā Aristoteļa un īpaši Platona tekstu studiju nozīme britu elitārajās augstskolās. Par to lielā mērā ir atbildīgi tādi ļaudis kā Džons Stjuarts Mills, Džordžs Grouts un Bendžamins Džouits, kuru interese par Platona rakstīto, lietojot Mailsa Bērnjeita vārdus, padarīja Platonu par 19. gadsimta Lielbritānijas skolotāju. Runājot par humanitāro priekšmetu kursiem, piemēram, Oksfordas Universitātē, šī ietekme ir jūtama vēl šodien. Un tieši no šādām universitātēm nāk liela daļa Lielbritānijas civildienestā strādājošo ierēdņu.

Uzreiz prātā nāk Oksfordas izglītību baudījušais, ar latīņu valodas zināšanām spīdošais un daiļrunīgais sera Hamfrija Aplbija tēls no klasiskā britu politiskās satīras seriāla "Jā, ministra kungs". Un tagad iedomāsimies, kā sers Hamfrijs reaģētu uz Hamzas Bin Valājata apgalvojumu, ka viņš ir humānists, bet neko nezina par Platonu un Aristoteli? Nav ne mazāko šaubu, viņš norādītu, ka Bin Valājata kunga zināšanas par humānismu labākajā gadījumā ir rudimentāras. Ja BBC vēl veidotu šo seriālu, tad Hamzas Bin Valājata piedzīvojumam Apvienotās Karalistes Iekšlietu ministrijā pavisam noteikti varētu veltīt veselu epizodi. Un tādā gadījumā, nedaudz pārfrāzējot Vudiju Allenu, mēs varētu apgalvot, ka dažkārt dzīve atdarina arī labu televīziju.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form