Ivars Zariņš: Perfektais budžets Latvijas kautķermenim
Foto: Saeimas administrācija

Saeima ir apstiprinājusi 2012. gada budžetu. It kā jau tai vajadzētu būt pozitīvai ziņai visiem mums. Ja neņem vērā to, kā šis budžets tika apstiprināts. Saeimai pirmajā lasījumā bija jāizskata un jāpieņem pēc būtības šī visai valstij un katram no mums tik svarīgā likumprojektu pakete, apmēram uz 700 lappusēm, vienas dienas laikā! Fiziski to pat izlasīt nav iespējams, bet Saeima to izskatīja un pat pieņēma!

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Cik gan centīgi Saeima strādā savas valsts un sabiedrības labā!

Ir pamatoti aizdomāties – cik atbildīgs un kompetents var būt šāds lēmums?...
Protams, sabiedriskajā telpā mums centīgi tiek stāstīts, cik pārdomāts ir šis budžets un kā tas atbilst visām prasībām, valsts interesēm un nākotnes gaidām. Tam par apliecinājumu mēs dāsni tiekam baroti ar visdažādākajiem faktiem un skaitļiem.

Kā mēs jau zinām, ciparos mūsu valdība ir īpaši stipra un pārliecinoša. Bet vai ar to mums pietiek ?

Attiecībā uz budžetu skaitļi ir tik veiksmīgi savīti kopā un tik pārliecinoši tiek mums pasniegti, ka nudien būtu jārodas pārliecībai – labāka risinājuma Latvijai vienkārši nevar būt!

Tomēr šāda pārliecība nez kāpēc nerodas, jo aiz šo skaitļu meistarīgā savijuma ir pazaudēts pats galvenais - būtība: tautsaimniecība kā vesels, funkcionēt spējīgs organisms un cilvēki, kuri to uztur. Tas tiek pakārtots, lai visu to ietilpinātu izvēlētajos ciparu rāmjos – apgriežot, skalpējot, ja vajag – arī kastrējot, lai tikai piedzītu vajadzīgajam ietvaram, gluži kā kautķermeni, kur svarīgi ir ārējie parametri – svars un izmēri, nevis reālā funkcionalitāte.

Mums tiek iegalvots, ka ir nepieciešams no Latvijas vispirms uztaisīt kautķermeni, kurš citiem izskatās skaisti un iekārojami. Mums stāsta, ka tad tas atkal sāks rikšot, ka šis ir pēdējais 'grieziens', bet pēc tam gan sāksies izaugsme.

Ir ļoti vienkārši to atmaskot un pierādīt, ka tā ir tikai pasaka, un, lai cik mēs pacietīgi par to maksātu, mēs tā arī šo pasaku nepiedzīvosim, ja vien tā tiks turpināts.

Tas, ka mūsu tautsaimniecības struktūra ir kļuvusi veselīgāka un ir vērojama izaugsme – tas ir mūsu uzņēmēju un sabiedrības ciešanu nopelns uz globālo pasaules procesu ietekmes fona, kuram praktiski nav nekāda sakara ar valdības darbībām.

Pamazām arī valdība to atzīst – jau pati piesardzīgi ieminoties par to, ka 'Latvijas nākotne atkarīga no tā, kādi vēji pūtīs'. Tas ir līdzīgi kā moru salas iezemiešiem, kuriem kokosriekstus nopūš vējš, bet, ja vēja nav, tad tiem ir neražas gads, jo pašiem nav sajēgas, kā tos varētu ievākt. Tāda arī mums tiek piedāvātā izaugsmes stratēģija - ja vējš nepūtīs, tad vienkārši ir jāsaraujas pēc iespējas ciešāk (jākonsolidē) un jānogaida.


Taču realitāte ir tāda, ka pa visu šo laiku valdība nav veikusi nekādas strukturālas reformas, kuras būtu nepieciešamas valsts izaugsmei.

Mums ir maza, atvērta ekonomika, tāpēc izšķiroša nozīme ir mūsu salīdzinošajai konkurētspējai ar citiem - to nosaka cilvēku resursa kvalitāte un pieejamība, finansu resursu pieejamība, ražošanas līdzekļi un to organizācija, infrastruktūras nodrošinājums un valsts izveidotā uzņēmējdarbības vide (nodokļu politika, administratīvās barjeras, godīga konkurence, nozaru politikas, uc).
Latvijas situācijā, kad valdības veiktie pasākumi veicina tālāku darbaspēka aizplūšanu, kad finanšu resursu pieejamība kļūst vēl ierobežotāka, kad budžeta mērķi tiek risināti, apgriežot investīcijas infrastruktūrā, izglītībā un zinātnē, kad joprojām netiek veiktas nekādas reformas, lai uzlabotu uzņēmējdarbības vidi un paaugstinātu valsts pārvaldes efektivitāti – nu no kurienes var rasties šī valdības solītā izaugsme? Kas to radīs?

Realitāte ir tāda, ka mūsu izaugsmes potenciāls dilst un salīdzinošā konkurētspēja mazinās, pat ja relatīvi ir pieaugums pašiem pret savu situāciju iepriekš, jo citiem izaugsmes iespējas ir daudz straujākas - un jo ilgāk rāposim, jo vairāk atpaliksim no tiem kas iet, pat ja rāposim uz priekšu pareizā virzienā. Tas ir neizbēgami.

Tā ir fundamentāla kļūda, kas tiek pieļauta, vērtējot Latvijā notiekošos procesu perspektīvu un pamatojot Latvijas tālāko nākotni caur šādu šauru sava skatījuma prizmu, neskatot to kontekstā ar apkārtējo procesu dinamiku, nenovērtējot adekvāti globalizācijas procesu ietekmi uz Latvijas izaugsmes iespējām. Tas var izraisīt Latvijai ļoti nopietnas, ja ne fatālas sekas...

Patiesībā, piesardzīgi gaidot un neko nedarot, atnāks tikai kārtējais mūsu ekonomikas recesijas posms.

Mums tiek iegalvots, ka eksports izvilks mūsu izaugsmi. Bet, ja palūkojamies uz mūsu eksporta struktūru – tie pamatā ir produkti ar zemu pievienoto vērtību vai pat gandrīz nekādu - vienkārši reeksports. Tas savukārt nozīmē, ka mums ir ļoti ierobežots iespēju diapazons pretdarboties nevēlamajām tirgus tendencēm, lai uzturētu savu piedāvājumu konkurētspējīgu, kas savukārt nozīmē, ka mēs būsim starp pirmajiem, kuri tiks izstumti no tirgus, tiklīdz tirgus pieprasījums kritīsies.

Valdība tīksminās par to, kā pieaug Latvijas eksporta rādītāji, un to pasniedz kā apliecinājumu sava izvēlētā kursa pareizībai, lai gan valdības veikumam ir visai maz sakara ar mūsu patiesajiem izaugsmes faktoriem - tās ir vienkārši izmaiņas globālajos tirgos, kas ietekmē mūsu eksportu, un tam nav nekāda sakara ar valdības veikumu. To uzskatāmi pierāda mūsu pašreizējais izaugsmes tempu samazinājums, pretēji uzņemtajam valdības kursam, kurš tiek turpināts, bet izaugsme krītas.

Lai mainītu mūsu eksporta struktūru un potenciālu, ir nepieciešama valsts vīzija, kas dotu iespēju mūsu uzņēmējiem un investoriem plānot savu biznesu un veikt ilgtspējīgas investīcijas, kuras spētu radīt produktus ar augstāku pievienoto vērtību, saskaņoti ar valsts centieniem zinātnē un izglītībā, ir nepieciešams gatavot un nodrošināt atbilstošu darbaspēka piedāvājumu un veikt sen solītās reformas – neko no tā visa valdība nav izdarījusi, bet vienkārši pārlikusi problēmas uz sabiedrības pleciem.

Šāda situācija ir izdevīga tiem, kuriem ir pieejami finanšu resursi - tiek pārņemti Latvijas uzņēmumi, zeme un citi Latvijas aktīvi, kā arī Latvijas darbaspēks – pa gabaliņam kā no kautķermeņa tiek izgriezti kārojamākie kumosi, kuriem var piekļūt klāt.

Tāpēc starptautiskās finanšu struktūras un mūsu pašu banku apoloģētie eksperti dzied slavas dziesmas valdības uzņemtajam kursam un cītīgi cenšas pārliecināt mūs, cik tas ir labi. Vai ir daudz dzirdēts no kāda cita šāds viedoklis? Nav, jo mēs pārējie esam tie, kas par to maksā, un realitāte mums saka ko citu.

Tāpēc ir vajadzīga šī pasaka, lai tās piesegā varētu turpināt dalīt šo kautķermeni, un budžeta atrādīšana Saeimai, kurai par to ir jālemj – tā ir tikai formalitāte. Un drīz mēs nebūsim tiesīgi lemt arī par to - steidzot atdot tiesības veidot savu fiskālo politiku citiem.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form