Jānis Ādamsons: Kurš atbildēs par kara sekām?
Foto: LETA

Ir pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš sākās karš Irākā. Kas šajā laikā ir mainījies?

Beidzot ir parādījies britu izmeklēšanas komisijas gala ziņojums par iebrukumu Irākā. Šis ziņojums nav nekāds glaimojošais ekspremjeram Tonijam Blēram. "Esam secinājuši, ka Apvienotā Karaliste izšķīrās par pievienošanos iebrukumam Irākā vēl pirms bija izsmeltas atbruņošanās miermīlīgās iespējas. Karadarbība tobrīd nebija pēdējā iespēja," iepazīstinot ar ilgi gaidīto gala ziņojumu, paziņoja izmeklēšanas komisijas priekšsēdētājs lords Džons Čilkots. Īpašu kritiku izpelnījies toreizējais premjerministrs Tonijs Blērs, kurš solījis atbalstu ASV prezidentam Džordžam Bušam gadu pirms iebrukuma. Komisija arī atzinusi, ka Lielbritānijas plāni Irākas okupācijai pēc 2003. gadā veiktā iebrukuma bijuši "pilnīgi neatbilstoši".

Savukārt Blērs pēc ziņojuma publicēšanas paziņoja, ka tolaik rīkojās "godprātīgi un uzskatot, ka tas ir labākais valsts interesēs", bet sacīja, ka uzņemas "pilnu atbildību par jebkādām kļūdām".

"Tolaik īstenotais izlūkdienestu informācijas izvērtējums izrādījās nepareizs. Sekas izrādījās asiņainākas, nekā jebkad varējām iedomāties. Koalīcija savu rīcību plānoja, balstoties uz vieniem faktiem par situāciju uz vietas, bet realitātē saskārās ar citiem.

Tauta, kuras cilvēkus gribējām atbrīvot no Sadama ļaunuma, tā vietā kļuva par upuri kopienu terorismam. Par šo visu es izsaku dziļāku nožēlu un atvainošanos, nekā varat iedomāties," sacīja Blērs.

Ziņojums apstiprina sen izskanējušās aizdomas, ka Blērs lēmis Lielbritānijai nostāties uz kara takas jau 2002. gada jūlijā, kad nosūtījis vēstuli Bušam ar vārdiem "Es būšu ar tevi, lai tur vai kas".

BBC ir salīdzinājis vairāku pasaules līderu viedokļus pirms kara un pēc un, kā izrādās, vairums no viņiem atzīst, ka tā bijusi kļūda. Kofi Annans atzina, ka karš bijis nelegāls un diez vai ASV padarīs sev drošāku dzīvi, ignorējot starptautiskās normas un ieņemot pārākuma pozīciju attiecībā pret citām valstīm; Spānijas premjers Hosē Marija Aznars arī atzinis, ka ir bijuši pārspīlēti Huseina draudi, jo masu iznīcināšanas ieroči tā arī netika atrasti; Hans Bliks (bijušais ASV izlūkdienesta vadītājs) atzina, ka tika pieļauta smaga kļūda un, ka viss, kas pēc kara ir noticis, ir bijusi viena liela traģēdija. Vienīgā pozitīvā lieta – Huseina novākšana. Kolins Pauels, kurš kara laikā bija ASV valsts sekretārs, un kurš visai pasaulei prezentēja dažādus 'lietiskos pierādījumus', ka Irākai šie ieroči ir, tāpēc pasaule ir apdraudēta un iebrukums ir vienīgais risinājums, vēlāk atzina, ka Baltā nama iekšienē viņš ir centies atrunāt Bušu no karadarbības sākšanas, apzinoties šīs okupācijas iespējamās sekas.

Brauna Universitātes zinātnieku publicētajā pētījumā teikts, ka tiešās karadarbības rezultātā Irākā nogalināti vismaz 134 tūkstoši civiliedzīvotāju, kas ir vairāk nekā 70% no visiem karā kritušajiem. Pie tiem nav pieskaitīti vēl desmitiem tūkstošu nāves gadījumu, ko izraisījuši kara radītie apstākļi, piemēram, atbilstošas veselības aprūpes trūkums, raksta "The Christian Science Monitor". Ja pie karadarbībā nogalinātajiem civiliedzīvotājiem pieskaita karavīrus, nemierniekus, žurnālistus un palīdzības darbiniekus, tad kopējais bojāgājušo skaits varētu svārstīties no 176 tūkstošiem līdz 189 tūkstošiem, apgalvo pētījuma autori.

No 2003. gada marta līdz 2011. gada decembrim, kad noslēdzās ASV spēku izvešana, Irākā kopumā krituši 4488 amerikāņu karavīri. Pie ASV dzīvā spēka zaudējumiem šajā karā pieskaitāmi arī vismaz 3400 nogalinātie amerikāņu līgumstrādnieki.

Bet kā tad ir Latvijā? Varbūt ir vērts atcerēties eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atbalsta vārdus pirms oficiālā ASV karaspēka iebrukuma Irākā. Līdzīgi kā Blērs, arī Freiberga visas Latvijas vārdā pauda atbalstu ASV iebrukumam Irākā. Visi Latvijas tā laika koalīcijas politiķi kā apmāti 2003. gada sākumā atbalstīja šo karu. Kas tad ir noticis, kādas sekas tagad ir šim karam? Par to varētu atsevišķu rakstu uzrakstīt. Jāatzīst, ka tikai "Saskaņa" bija pret šo karu, jo labi apzinājās, pie kā tas novedīs, bet vai tad "Saskaņā" ir jāieklausās? Kas viņi tādi ir? Atbilde – Kremļa roka!

Tikai "Saskaņa" 2014. gada 6. martā iebilda pret Saeimas pieņemto lēmumu par Krievijas Federācijas militārās agresijas Ukrainā nosodīšanu. Un vai tad tas bija nepareizi? Varbūt koalīcijai vajadzēja ieklausīties "Saskaņas" vārdos un organizēt Latvijā samierināšanās procesu starp Ukrainu un Krieviju, nevis eskalēt radušos situāciju. Varbūt vajadzēja lūgt ANO Miera uzturēšanas spēku nosūtīšanu uz Ukrainu?

Gribētos uzdot jautājumu – kādas ir Latvijas intereses, atbalstot karu Irākā 2003. gadā un atbalstot to, kas tagad notiek Ukrainā? Uz šo jautājumu diemžēl atbildes nav. Koalīcijas politiķi cenšas atbildēt, taču viņu atbildes ir bez argumentiem.

Es kā vienkāršs cilvēks, kuram rūp Latvijas labklājība, arī nevaru rast atbildi uz galveno jautājumu - kāpēc valdošā politiskā elite tik ļoti atbalsta ASV savdabīgo nostādni attiecībā pret citām valstīm? Valsts, kas iestājusies par Rietumu kultūras izplatību, demokrātisko vērtību un cilvēktiesību ievērošanas popularizēšanu pasaulē, uzsāka karu, neatkarīgi no ANO DP lēmuma. Vai tiešām mums karš bija daudz svarīgāks par demokrātisku konfliktu risināšanu, par demokrātiskām vērtībām? Pasaulei daudz svarīgāk būtu parādīt Latvija atbalstu demokrātisku problēmu risināšanā.

Diemžēl Latvijas atbalsts ASV netiek pamatots ar pilnvērtīgu situācijas analīzi, citādi būtu vērojama lielāka pārliecība, vairāk argumentu no politiskās elites puses, plašākas diskusijas ar sabiedrību. Par situācijas analīzes trūkumu liecina arī fakts, ka Latvija nav nākusi klajā ar oficiālu nosodījumu vai lūgumu risināt līdzīgas problēmas citviet pasaulē, piemēram, Ziemeļkorejā vai Izraēlā. Laikā, kad Ziemeļkoreja Japāņu jūrā izšāva kārtējo "zeme-kuģis" raķeti, mūsu valdošā politiskā elite par draudu globālajai drošībai uzskatīja Huseina režīmu Irākā. Laikā, kad Ukraina pārvēršas par bandītisku valsti, mūsu politiskā elite par draudu uzskata Krievijas "agresiju" Ukrainā. Laikā, kad terorisma vilnis visā pasaulē pieņemas spēkā, kad notiek karš Sīrijā, mūsu politiskā elite par draudu uzskata Krieviju kā galveno agresoru.

Latvijas politiķus deputātus ievēl Latvijas tauta, un viņu primārais uzdevums ir aizstāvēt Latvijas valsts un tautas intereses. Vai tiešām Latvijas politiskā elite ir domājusi par tām sekām, kas ir radušās no augstāk minētajiem apstākļiem un kuras tagad ir jūtamas salīdzinoši plašā teritorijā. Vai ir rīcības plāni šo seku novēršanā? Vai tiem, kas uzsāka un atbalstīja kara darbības uzsākšanu Irākā, nebūtu jāstājas starptautiskā tribunāla priekšā?

Source

Tags

Irāka Jānis Ādamsons
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form