Jānis Austriņš: Partiju finansēšanas modelī jāparedz pilsoņu izvēles brīvība
Foto: Privātais arhīvs

Īsumā – šobrīd partijas ar Saeimas lēmumu no budžeta grasās pašas sev nākamgad maksāt 4,5 eiro par Saeimas vēlēšanu balsi, ja vien partija pārsniegusi 2% barjeru, plus 0,5 eiro par Eiroparlamenta un pašvaldību vēlēšanu balsi. Papildus vēl 100 tūkstošus eiro katrai partijai, kas pēdējās Saeimas vēlēšanās pārsniedza 5% slieksni. Tas ir ap 4,5 miljoniem eiro gadā jeb, rupji rēķinot, ap 2,25–2,35 eiro uz vienu Latvijas iedzīvotāju gadā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Lai arī paredzētā summa ir aptuveni septiņas–astoņas reizes lielāka, nekā no budžeta partiju uzturēšanai tiek tērēts šobrīd, rēķinot uz vienu pilsoni, tas joprojām izklausās samērā maz. Taču centrālais arguments pret šādu partiju uzturnaudu nav pats naudas apjoms, bet gan tas, ka Latvijas iedzīvotājiem nav nekāda pienākuma finansēt politiskās partijas, proti, ne Latvijas Satversme, ne liberālās demokrātijas ideoloģija kopumā neparedz pienākumu pilsoņiem maksāt par politisko partiju darbību un kampaņām.

Ziedošana partijai savā ziņā ir vārda brīvības un politiskās iesaistes brīvības izpausme, ko garantē Satversmes 100. un 102. pants. Šajā kontekstā svarīgs ir arī Satversmes 8. pants, kurā teikts, ka "tiesības vēlēt ir pilntiesīgiem Latvijas pilsoņiem, kuri vēlēšanu dienā ir sasnieguši astoņpadsmit gadu vecumu". Visi šie panti runā par "tiesībām", nevis "pienākumu", proti, 102. pants konkrēti pasaka, ka "ikvienam ir tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās sabiedriskās organizācijās". Attiecīgi jāsecina, ka ir tiesības arī šo partiju darbību finansēt. Tātad, ja ikvienam ir tiesības "apvienoties partijās", tad pilnīgi loģiski ir tiesības to arī nedarīt. Tam pašam būtu jābūt spēkā arī attiecībā uz partiju darbības uzturēšanu jeb finansēšanu. Proti, Satversmē nav teikts, ka, piemēram, "nevienam nav pienākuma apvienoties politiskās partijās, bet ikvienam ir pienākums tās finansēt".

Vārda un politiskās iesaistes brīvība ir arī apzināti nepiedalīties politiskajā procesā vispār un attiecīgi – arī neziedot partijām. Tas, ka pilsoņiem esot pienākums balsot vēlēšanās, ir tikai Latvijā bieži izteikts politisks pieņēmums, kas reizēm ir izdevīgs konkrētām partijām, bet citām ne tik ļoti. Tas nav pienākums, tas ir viedoklis. Attiecīgi nav pienākuma arī maksāt par partiju kampaņām, ja esat apzināti izvēlējies nepiedalīties valsts politiskajā procesā.

Bet savu spēku saglabā arguments, ka politisko partiju darbību vajadzētu nošķirt no privāto ziedotāju ietekmes, jo tie tādējādi varot "privatizēt" politisko procesu, un tad budžeta finansējums teorētiski ir viens no risinājumiem, vismaz zināmā mērā.

Tātad rodas pretruna – pilsoņiem nav pienākuma finansēt partijas, bet daļa pilsoņu, visticamāk, piekrīt viedoklim, ka derētu to darīt. Un šis nav jautājums, ko var izlemt ar vairākumu, kā to dara demokrātijā, jo demokrātijā ar vairākumu nevar izlemt cilvēku pamattiesības, proti, tiesības uz vārda vai politiskās iesaistes brīvību un attiecīgi – tiesības neiesaistīties politiskajā procesā.

Mans galvenais arguments šajā viedoklī ir tas, ka šī pretruna ir atrisināma, līdzīgi kā to dara ASV, kurās pastāv valsts finansēšanas modelis ASV prezidenta kandidātu vēlēšanu kampaņām. Un šis risinājums ir prasīt katram pilsonim piekrišanu katra gada ienākumu deklarācijā (ASV tā ir "Forma 1040"), vai viņš/viņa piekrīt, ka no viņa/viņas maksātajiem nodokļiem politisko partiju finansēšanai tiek novirzīti X eiro. ASV, ja pilsonis piekrīt, prezidenta kandidātu politiskajām kampaņām tiek novirzīti 3 ASV dolāri. ASV šis maksājums nepalielina pilsoņa maksājamos nodokļus un šie 3 ASV dolāri nonāk speciālā fondā, kas tad arī ir vienīgais kandidātu kampaņu finansēšanas fonds no valsts puses. Cik naudas savāc, tik arī ir.

To pašu vajadzētu darīt arī Latvijā, un to var darīt ar līdzīgu jautājumu iedzīvotāju ienākumu deklarācijās. Nav pamata uzskatīt, ka tas nebūtu efektīvs rīks, jo ne visi cilvēki tās iesniedz. Visi patiesi neiesniedz, taču šogad VID līdz 31. maijam, kas bija oficiālais iedzīvotāju ienākumu deklarāciju iesniegšanas termiņš, tika iesniegti gandrīz 830 tūkstoši deklarāciju, bet vēlāk šis skaitlis vēl būtiski pieauga (termiņš tika pagarināts). Patiesībā vairāk nekā puse Latvijas pieaugušo iedzīvotāju sniedz deklarācijas un ļoti vienkārši varētu tajās atzīmēt savu piekrišanu finansēt partijas.

Varam pieņemt, ka cilvēki negribēs no nodokļiem maksāt par partiju kampaņām. Nozīme būs arī tam, kā šo jautājumu formulēs, – ja tas būs "opt-ins", proti, cilvēkam speciāli jāizsaka piekrišana, tad patiesi piekrišanu skaits varētu būt neliels. Ja jautājums būs "opt-outs", cilvēkam speciāli atzīmējot, ja viņš tam nepiekrīt, tad piekritēju skaits būs stipri lielāks. Šī ir ierasta uzvedības "krāpšanās", un "opt-ins" vai "opt-outs" rezultātu atšķirība ir plaši pierādīts fakts. Bet, lai kā netiktu formulēts jautājums, pilsoņiem vismaz tiktu saglabāta iespēja izteikt savu pozīciju par partiju finansēšanu, proti, izmantot savu vārda un politiskās iesaistes brīvību. Teorētiski šo maksājumu pat varētu palielināt, lai partijām savāktu vajadzīgo naudu un kompensētu to pilsoņu daļu, kas nepiekrīt finansēt partijas. Rezumējot – pieņemamas varētu būt pat dažādas "manipulācijas", lai panāktu partiju finansēšanu no budžeta, kamēr vien tiek saglabātas pilsoņu izvēles brīvības tiesības.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form