Šīs nedēļas sākumā iznāca tāds interesants ceļojums – četrās dienās nobraucu ar auto no Bostonas līdz Filadelfijai. Bostonā partneris mani savāca ar savu auto un aizvizināja līdz Ņujorkai, un Ņujorkā pats noīrēju auto un aizbraucu līdz Filadelfijai. Šis ir ASV nostūris, "kur viss sākās". Bostona slavena ar to, ka šeit aizsākās revolūcija, notika "tējas nemieri", kad dumpinieki sagāza jūrā kuģos atvesto tēju un paziņoja, ka nodokļus nemaksās, jo nav pārstāvēti Anglijas parlamentā.
Un Filadelfija ir pilsēta, kur tika pasludināta ASV neatkarība, un vēl pēc neilga laika tajā arī tika izstrādāta un parakstīta ASV konstitūcija. Vizuāli šis ASV gals ārkārtīgi atšķiras no Denveras kalniem un plašumiem. Braucot ar auto, noteicošais iespaids ir nepārtrauktie "korķi", kā arī ļoti industriālā ainava visapkārt. Skursteņi kūp, ražotnes ražo, un reti var manīt kādu koku vai zaļumu, kur aizķerties acij. No Bostonas līdz Ņujorkai ir jābrauc aptuveni četras stundas, vienīgi iebraukšana Manhetenā caur Linkolna tuneli sastrēgumu dēļ var aizņemt vēl stundu vai vairāk.
Tādēļ mūsu partneris, vienlaicīgi arī šoferis, mūs izmet pirms tuneļa, un Manhetenā iebraucam ar prāmi, kas ir apmēram piecpadsmit minūtes ilgs ceļojums.
Ap divtūkstošo gadu, darba pienākumu vadīts, es gandrīz katru nedēļu braucu vai nu uz Viļņu, vai Tallinu. Laika ziņā tas ir apmēram tas pats, kas aizbraukt no Bostonas līdz Ņujorkai. Jau tad atklāju, ka ļoti labs paņēmiens, kā risināt kādu problēmu vai labāk iepazīt kādu cilvēku, ir paņemt viņu līdzi šādā braucienā.
Arī šoreiz mēs ceļojām trijatā – no partnera mītnes vietas Bostonā līdz klientam Ņujorkas pievārtē, kas apkalpo lielos mobilos operatorus. Četras stundas ceļā ļauj uzzināt gan partnera dzīves ceļu, gan arī to, kā darbojas šie mobilie operatori, kādi ir to investīciju plāni un kā tādam mazam ražotājam no Latvijas tur kaut ko pārdot. Liekas, ka tikai šo četru stundu brauciena dēļ bija vērts pacelt pēcpusi Denverā un noziedot četras dienas, maisoties pa Austrumkrastu. Jā, daudz kas tiek lemts golfa laukumā, jā – cits operators ir kā noslēgts klubs, kamēr tevi neuzņems, tikmēr neko tur nepārdosi. Cits atkal aizraujas ar mazāksolīšanu rīkošanu, un tā piegādātāji nereti bankrotē, jo neapdomīgi pārdod par zemākām cenām, nekā var atļauties. Pārdot lēti ir ļoti bīstams ieradums, kam jāturas pretī visiem spēkiem.
Nonākam Ņujorkā pie klienta, kurš tikko no mums ir nopircis vienu "linku". Serviss esot labs, viņam paticis mūsu darbinieks, kurš palīdzēja to uzstādīt. Nu, jā, iespējams, ka pirkšot, iedošot prognozi janvāra sākumā visam gadam. Parunājam mazliet par konkurentiem – nu, pērkot to un šito. Firma X – tie gan esot pilnīgi mēsli. Nopircis vienu "linku", serviss nekāds, neesot spējis sadabūt nevienu, kurš uz sitienu ar viņu būtu gribējis runāt. Vairāk nekad neko tādu nepirkšot. Atvieglojumā nopūšos, jo tieši pirms dažām dienām aizsūtījām produktu uz Kanādu un dažādu sīku "gļuku" dēļ noņēmāmies pāris nedēļas, kamēr to dabūjām pie dzīvības.
Skaidrs, ka mūsu operatoru klients būtu mūs ielicis sūdu kastītē un mēs varētu uz gadiem pieciem no šī klienta atslābt. Šī ņemšanās attina atpakaļ nesen lasītu atziņu, kurai varu piekrist par visiem simts procentiem. Un tā ir: ja esi neliela kompānija, tad tava vienīgā priekšrocība ir ātrums un elastība. Jo lielās firmas var uztaisīt pilnīgi visu, gan jau pat labāk. Bet lielās firmās ir arī liela birokrātija. Menedžmenta slāņi, cilvēki, kuri runā ar klientiem, parasti ir atrauti no tiem, kuri pieņem lēmumus. Lielās hierarhijās, ja sēdi augstu, uz leju skatoties, redzi daudz smaidīgu seju. Ja skaties uz augšu, tad pats saproti, ko tur redzi.
Tāpēc lielās firmas ieskrienas lēni un arī stopkrānu tām noraut grūtāk. Turklāt lieliska izdevība man, piemēram, ir niša, kur varu pārdot par kādiem trīs miljoniem gadā. Tādām kompānijām kā "Cisco" vai IBM tas nav īsti pat vienas priekšnieku sanāksmes vērts jautājums. Un šeit parādās mana iespēja. Turklāt lielajiem spēlētājiem ir savas slaucamās govis un iekšējās politikas, kas viņiem neļauj pieņemt lēmumus taisīt kaut ko jaunu, kas nokaus viņu tagadējās govis. Lieliska lasāmviela par šo tēmu ir Kleitona Kristensena (Clayton M. Christensen) brīnišķīgā grāmata "The Innovator's Dilemma". Tā būtu jāizlasa katram rūķītim, kurš sapņo izdrāzt Goliātu.
No Ņujorkas līdz Filadelfijai jau ir nieka pusotras stundas brauciens. Klients Denverā to komentēja apmēram šādi: "Ak, biji komandējumā Filadelfijā, nu jā, no laba prāta jau neviens uz turieni nebrauc." Es gan šim spriedumam nepiekrītu. Lai arī pilsēta ir pilna ar skursteņiem un industriāliem veidojumiem, tomēr tieši šeit viss sākās. Mājiņa, kurā parakstīja Neatkarības deklarāciju un konstitūciju, drusku atgādina palielu lauku kultūras namu ar čīkstošām kāpnēm. Bet tajā laikā tā bija pati lielākā māja visās Amerikas kolonijās.
Un šodien tā ir smuki atjaunota, un ieeja, kā jau Amerikā, tiek sargāta ar lidostas cienīgām drošības sistēmām. Un, lai arī es nepratu novērtēt Filadelfijas leģendāros steika sendvičus, tomēr pilsētā bija kaut kas no īstas, vecas pilsētas gara. Filadelfijā mēs palikām pa nakti ne viesnīcā, bet "Racquet Club of Philadelphia". Kā Denveras līdzīga kluba biedriem mums pienākas laipna uzņemšana un lētas naktsmājas pils cienīgā struktūrā pašā pilsētas centrā. Austrumkrasts esot mazliet snobisks. Piemēram, minētā kluba kortā drīkst parādīties tikai baltās biksēs un baltā kreklā. Tāpēc mūsu Denveras bauru melnās sporta bikses un raibie krekli tika uzlūkoti ar izbrīnu, bet daži jaunuļi liftā pat atļāvās nepieklājīgi sačukstēties un bakstīt viens otram sānā.
Pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
