Dzimto valodu dzirdējām arī pie būdiņas ar uzrakstu Veset Nimbus. No latviešiem tas gan arī bija viss. Ja kāds mūsējais vēl tur klaiņoja, lai man piedod – neredzēju. Toties pie mūsu stendiņa pienāca SAF partneri un klienti no Austrālijas, Peru, Portugāles, Brazīlijas, nemaz nerunājot par amerikāņu klientiem.
Vispār, izstāde pēc platības aizņēma 11 futbola laukumus. Izstādē piedalījās 1789 kompānijas, un tiem 11 futbola laukumiem izskrēja cauri 103 119 dalībnieki. Ja iepriekš jau neesi saorganizējis tikšanās un sastādījis sarakstu ar interesējošajiem stendiem, tad dalība šādā izstādē līdzinās adatas meklēšanai siena kaudzē. Industrijas veterāns Džons stāstīja, ka pirms divdesmit gadiem šovs bijis daudz grandiozāks – broadcasteriem bijuši pavisam citi budžeti un NAB šova balles esot bijušas, maigi sakot, ekstravagantas. "Tagad ir bada laiki," dveš Džons, "turklāt skaties, tas sarūkošais piķis izsmērējas uz daudz vairāk mutēm. Jo tagad to krāmu ir daudz, un izvēles iespējas, kur tērēties, plašākas."
Senos laikos pircēji naudu neskaitījuši. "You could pack up and send them your boxes with bricks and they would happily take them." Jāpiezīmē, ka vārdu "bricks" var tulkot gan kā "ķieģeļi", gan arī kā "sūdi". Tā nu pamazām apgūstu nozares vēsturi un mācos terminoloģiju angļu valodā.
Ja divos vārdos jāpasaka, kas izstādē bija vismanāmākais, tad tie bija droni, kuri visās malās plivinājās, apkarināti ar kamerām, un 4k izšķirtspējas tehnoloģijas. Visapkārt milzīgi ekrāni ar superlabas kvalitātes attēliem. Un tūkstošiem dažādu specializētu iekārtu un programmatūru. Kameras, roboti, gaismas, specefekti, satelīti, torņi un antenas.
Aizvadot nedēļu Lasvegasā, iedomājos par iepriekšējās paaudzes politiķi, kurš gribēja Rīgu pārvērst par maziņu Austrumeiropas Lasvegasu. Jauka vīzija - salā uz Daugavas sabūvējam kazino, uzceļam izstāžu kompleksus un nekavējoties kļūstam par pievilcīgu tusiņu vietu tuviem un tāliem viesiem. Par tiltu starp austrumiem un rietumiem. Pievilcīgi, vai ne? Vajag tikai pirmo pusmiljardu kaut kur sadabūt, un tad jau sniega bumba sāktu ripot.
No otras puses, runā, ka Lasvegasu kopā ar draudzīgajiem politiķiem uzcēluši bandīti un narkotirgoņi, jo kam gan citam būtu tāda nauda? Pilsēta gan dod darbu simtiem tūkstošu viesmīļu, pavāru, komediantu un krupjē, bet visādi citādi tā nav progresīva vai inovatīva vieta, drīzāk jau tāds liels zelta būris, viens vienīgs nebeidzams tingeltangelis.
Pa kuru laiku lai tādā troksnī inovē un kādēļ tas būtu jādara? Vienīgi trūkums un liela, liela gribēšana var piespiest cilvēkus izdomāt kaut ko jaunu. Zīmīgi, ka Lasvegasa bija viena no pēdējām, kura atļāva Uber pasažieru pārvadājumus. Viss jau jauki sadalīts starp savām takšu firmām, priekš kam tur vēl kaut kāds Ubers? Un atļāva arī tikai tāpēc, ka visa Amerika to lieto, klienti pieraduši, un klientu ērtības svarīgākas par mazo takšu biznesiņu.
Latvija šādā ziņā ir interesanta vieta pa vidu. Mēs nespējam uzcelt Lasvegasu, jo tam esam pārāk mazi, ķildīgi un nestabili. Vienu vārdu sakot - demokrātiski. Tajā pašā laikā mēs nespējam arī atļaut Uberi, jo tam mūsu vara ir pārāk šaurredzīga, alkatīga un konservatīva. Un šī situācija, manuprāt, ir ārkārtīgi bīstama, jo esam ne šis, ne tas. Un kamēr elite nevienosies, kādu valsti mēs gribam uzcelt – cilvēki pārcelsies uz anglijām, īrijām un amerikām. Jo tur tevi neviens nesver un nevērtē, sistēma ir godīgāka, bet sirds par apkārtējo bardaku sāp mazāk.
Visus pārējos mana bloga ierakstus vari izlasīt šeit.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
