Atsaucoties Elitas Ektermanes aicinājumam (atklātā vēstulē laikraksta „Diena” galvenajai redaktorei Sarmītei Ēlertei) diskutēt par valsts un baznīcu līgumiem, vēlos paust arī savu viedokli un domas šai sakarā.

Valsts un baznīcu, valsts saistība ar reliģiju ir gana sarežģīts jautājums, lai to atšķetinātu ar pāris rindkopām. Tāpēc droši var teikt, ka visus jautājumus ar vienu rakstu neaptveršu.

Likumi un līgumi

Tomēr sākšu no viena gala un sākšu ar jautājumu: kas garantē un kas nosaka manas tiesības un pienākumus Latvijā (un visā plašajā pasaulē) tīri no tiesiskā viedokļa? Atbilde, - tie ir starptautiskie dokumenti, ko mana valsts ir pieņēmusi, ka tā tos ievēros, Satversme un visa pārējā likumdošana. Šie likumi ir vispārēji: tie attiecas uz visiem Latvijas iedzīvotājiem. Katram jaundzimušajam vai katram, kas sasniedz 16 gadu vecumu, nav jāslēdz līgums ar valsti, kas aizsargātu viņa brīvību, godu un kas noteiktu viņa tiesības un pienākumus.

Taču tas nenozīmē, ka indivīds nevarētu slēgt līgumu ar valsti. Tomēr līguma jēga un būtība ir cita. Katram līgumam ir konkrēts līguma priekšmets. Indivīda līgums ar valsti varētu būt, piemēram, studiju kreditēšana, stāšanās algotā darbā valsts iestādē vai kādas citas mantiskas attiecības. Savukārt pat tādas lietas kā, piemēram, bērnu piedzimšanas pabalsta vai pensijas izmaksa nenotiek uz individuāla līguma pamata, bet gan balstoties uz vispārējo likumdošanu.

Indivīdi un baznīcas

Kāds varētu teikt: lūk, likumdošana Latvijas iedzīvotājus iedala pilsoņos un nepilsoņos. Tomēr pilsonība attiecas vienīgi uz tiesībām piedalīties vēlēšanās. Katrai valstij ir savi kritēriji kā indivīdi kļūst par pilsoņiem: vieni tādi piedzimst, bet citiem ir jāpierāda sava lojalitāte valstij, iemācoties valodu, vēsturi u.tml.

Vai līdzīgs dalījums varētu attiekties arī uz reliģiskajām organizācijām un baznīcām? Pirmajā brīdī šķiet: kāpēc ne. Varbūt jāpiekrīt E. Ektermanes citēto deputātu teiktajam: „..katrai konfesijai ir savs ceļš uz tautas sirdi, .. to nav iespējams izdarīt trijos vai piecos gados.” (Tie ir sociāldemokrāta un luterāņa E. Baldzēna no Saeimas tribīnes teiktie vārdi.) Tautas sirds un katra indivīda tiesības uz piederību kādai reliģijai vai baznīcai ir divas dažādas lietas. Viens vēlas piederēt draudzei, kas pulcējas vairākus gadsimtus vecā baznīcā ar tūkstošiem piederīgo, citu interesē citas lietas.

Arī Latvijas Reliģisko organizāciju likuma (ROL) „mērķis ir garantēt Latvijas iedzīvotājiem tiesības uz reliģijas brīvību, kas ietver tiesības brīvi noteikt savu attieksmi pret reliģiju, individuāli vai kopā ar citiem pievērsties kādai reliģijai vai nepievērsties nevienai no tām, brīvi mainīt savu reliģisko vai citu pārliecību” (2. pants 1. punkts).

Vēl vairāk šā paša likuma 4. panta 1. punkts nosaka, ka „tieša vai netieša iedzīvotāju tiesību ierobežošana vai priekšrocību radīšana iedzīvotājiem .. sakarā ar viņu attieksmi pret reliģiju ir aizliegta”.

Bet vai tiešām būtu jābūt vienādai attieksmei pret baznīcu, kurai Latvijā ir gadu simtiem senas tradīcijas, un pret baznīcu, kura izveidojusies tikai pirms pieciem gadiem? (No Latvijas juridiskā viedokļa gan neviena baznīca nav gadsimtiem veca, jo labākajā gadījumā, ja neņemam vērā padomju laikus, tās ir mazliet jaunākas par Latvijas valsti, tātad apmēram 80 gadi.) Kā redzam valsts ierēdņiem un deputātiem tieši šis ir lielākais trumpis, lai kādām baznīcām piešķirtu, Ektermanes vārdiem runājot, „īpašu statusu attiecībās ar valsti”. Katra baznīca vai reliģiska kopiena (nekristīgās kopienas sevi nesauc par baznīcām) ir lielāks vai mazāks ļaužu kopums, kas „uz brīvprātības principa .. apvienojas .., lai veiktu reliģisko darbību” (ROL 3.2.).

Latvijā izveidot jaunu reliģisko kopienu ir atļauts tikai Latvijas pilsoņiem un patstāvīgajiem iedzīvotājiem, bet ārzemniekiem aizliegts (ROL 7.1.). Tie ir tādi paši Latvijas iedzīvotāji, ar tām pašām tiesībām, kā Romas katoļu vai Krievijas pareizticīgo baznīcai piederīgie.

Kā jau iepriekš citēts, likums nosaka, ka priekšrocību radīšana vieniem saistībā ar viņu reliģisko piederību ir aizliegta.

Nedrīkst aizmirst, ka ikvienas – tā saucamās tradicionālas vai arī netradicionālās – reliģiskās kopienas pamatā ir uz brīvprātības principa apvienojušies Latvijas iedzīvotāji. Tieši viņu tiesības likumiem un arī Saeimas deputātiem būtu jāaizstāv.

Ir jāaizstāv pašlaik dzīvo cilvēku tiesības ticēt tam, kam viņi vēlas, nevis jālūkojas uz to, kam ir ticējuši mūsu vecvectēvi vai pat muižkungi pirms vairākiem gadsimtiem.

Baznīca ir atdalīta no valsts

Baznīca ir atdalīta no valsts, bet nevis no Latvijas iedzīvotājiem. Manuprāt, tieši šādā kontekstā ir jālūkojas uz LR Satversmes 99. pantā rakstīto, ka „baznīca ir atdalīta no valsts”. Necentīšos sīki E. Ektermanes kundzei paskaidrot, ar ko valsts atšķiras no tās iedzīvotājiem, atļaušu vien katram pašam minēt, kas ir primārais – valsts vai tās iedzīvotāji.

Ne gluži precīzi ir teikt, ka „nebūtu pieļaujams, ka valsts izdotu likumu, kas regulē baznīcas darbību; tā ir baznīcas pašas kompetence”. Tieši tas ir valsts pienākums – noteikt spēles noteikumus, pēc kādiem baznīcas darbojas Latvijā. Tieši tāpat kā to valsts dara attiecībā uz visām pārējām juridiskām organizācijām, kā arī uz iedzīvotājiem. Piemēram, katru dienu braucot uz darbu, valsts regulē, kā man ir jābrauc ar automašīnu, vienā brīdī tik ātri, citā lēnāk, tad pie sarkanās gaismas jāapstājas utt. Valsts nenosaka, kurp man ir jābrauc, bet gan regulē tikai vispārējos noteikumus, kā man ir jābrauc.

Tāpat kā valsts nedrīkst kontrolēt un noteikt, ko man domāt un darīt, tāpat tā nedrīkst noteikt, kam baznīcas kopumā tic un kādus uzdevumus tās grib paveikt. No tā izriet, ka valstij (precīzāk tās „aparātam”) nav tiesību noteikt, kura ticība ir pareizāka, tāpat kā tā nevar pateikt, kurš mākslas veids ir labāks. Jā, vienu mākslas darbu apbrīno tūkstoši, bet citu tikai mākslinieka tuvākie cilvēki. Vēsture gan bieži vien visu pagriež kājām gaisā.

Un tomēr par mākslu nav panta Satversmē, kas noteiktu, ka māksla ir atdalīta no valsts, bet par reliģiju gan ir.

Savā ziņā Satversmes 99. panta interpretācija būtu svarīgākais, kas būtu jāatrisina sabiedrībai un arī politiķiem. No tā izrietētu viss pārējais, arī pareizā nostāja attiecībā par valsts līgumiem ar baznīcām.

Un, ja E. Ektermanes kundze saistībā ar šiem līgumiem piesauc citu valstu praksi, tad jāatzīmē, ka daudzu Eiropas valstu Konstitūcijās šādu pantu nav: ir noteiktas indivīda tiesības uz reliģijas brīvību, tai pašā laikā nosakot, kā, piemēram, Norvēģijas konstitūcijā jau kopš 1814. gada ir rakstīts, ka "evaņģēliski luteriskā reliģija" ir "vispārējā valsts reliģija". Karalis saskaņā ar konstitūciju ir Norvēģijas baznīcas galva. Līdzīgi ir arī Lielbritānijā attiecībā uz anglikāņu baznīcu. Itālijā neapšaubāmi priviliģētākais arī likumdošanā ir Romas katolicisms.

Bet Latvijas valsts dibinātāji Satversmē izvēlējās neizcelt kādu no reliģijām, ierakstot: „Baznīca ir atdalīta no valsts.” Pašreizējie Latvijas pārvaldītāji, šķiet, cenšas mainīt esošo kārtību.

Svētā Krēsla faktors

Lielākais dzinulis līguma ar valsti rakstītājiem bija Konkordāta ar Svēto Krēslu ratificēšana.

Jau 2002. gada 13. jūnijā, kad tika apspriesta Konkordāta ratifikācija, tautpartijieties Aleksandrs Kiršteins no Saiemas tribīnes teica:

„Baptistu draudžu savienības bīskaps Šterns 1996.gada vēstulē Ministru prezidentam raksta: “Ja Saeima ratificēs šo līgumu, tiktu, pirmkārt, apiets princips par valsts un baznīcas šķirtību; otrkārt, attiecībās ar valsti tiktu vienai konfesijai radītas priekšrocības; treškārt, tiktu radītas priekšrocības vienai konfesijai attiecībā pret citām konfesijām; ceturtkārt, tiktu izjaukta vienotība un līdzsvars Latvijas tradicionālo baznīcu attiecībās.”

Mans personiskais viedoklis ir tāds, ka pareizi ir tomēr rīkoties tā, kā to dara Amerikas Savienotās Valstis vai Lielbritānija, vai tāda Eiropas valsts kā Spānija, vai arī tāda NATO kandidātvalsts kā Horvātija, kas neslēdz šādus līgumus, kuri rada zināmas priekšrocības.

Par to, ka Konkordāta ratifikācija ir priekšrocību radīšana katoļiem, neviens no deputātiem nešaubījās. Vienīgās raizes bija, kā radīt līdzīgas priekšrocības citām tā saucamajām tradicionālajām baznīcām, jo, pēc baptistu bīskapa Šterna vārdiem, tika „izjaukts līdzsvars Latvijas tradicionālo baznīcu attiecībās”. Protams, arī viņu neuztrauca, ka tiks izjaukts līdzsvars visu reliģisko organizāciju starpā.

Tāpēc vēlos piekrist tai pašā Saeimas sēdes laikā deputātu teiktajam: „Taču, atvainojiet mani, bet ko darīs netradicionālo reliģiju pārstāvji? Vai viņi ir sliktāki par šīm tradicionālajām konfesijām? Un kas ir tradicionālā konfesija? Vai pēc gadiem desmit arī krišnaīti pie mums nebūs tradicionālā konfesija? Arī islāmticīgie? Nebūs? Nu tad paldies Dievam! Būs? Nebūs? Taču arī viņiem ir tādas pašas tiesības saņemt no valsts kaut kādu atbalstu tāpat kā jebkuram katolim, luterānim vai baptistam un tā tālāk. Vai ne?” (Šo vārdu autors ir tēvzemietis G. Vidiņš.) Tālāk deputāts turpināja: „Tagad par ateistu tiesībām armijā. Ja ateisti nodibinās kādu biedrību, vai valsts slēgs arī ar viņiem līgumu? Vai viņi varēs uz šā paša cilvēktiesību pamata pieprasīt, lai armijā viņiem atļauj sludināt ateismu? Un, ja mēs pieejam no cilvēktiesību viedokļa, tad viņiem ir pilnīga taisnība.”

Ja Konkordātu ar Svēto Krēslu (t.i., Vatikānu) lielākā daļa deputātu ratificēja, jo uzskatīja to par svarīgu soli starptautiskajā sfērā, kas atsver iekšējā līdzsvara izjaukšanu, tad pašreizējie valsts līgumi ar baznīcām rada vienīgi vēl lielāku sajukumu. Iespējams, ka prakstiskā ziņā daudz nekas uzreiz nemainīsies, bet tiesiskais precedents radīs nepārredzamas sekas.

Par pašiem līgumiem

Tā kā lielākā daļa (neskaitīju, bet vismaz 90 %) no līguma teksta atkārto un dod „izredzētājām” baznīcām tās pašas tiesības un garantē tās pašas brīvības, ko jau pašreiz garantē spēkā esošā likumdošana, tad no vienas puses šis līgums šķiet nekaitīgs, bet no otras, kā jau teicu, rada precedentu, kas pilnībā sagrauj Satversmē noteikto status quo.

Un tomēr līgumā tekstā var atrast „odziņas”, kas piešķir arī taustāmus labumus baznīcām. Tā, piemēram, vairs nevajadzēs dibināt uzņēmumu, ja draudzes ieņēmumi no saimnieciskās darbības (tie nav ziedojumi) pārsniedz 40 000 latu gadā (pašlaik šādi uzņēmumi ir jādibina). Ja tā bija problēma baznīcu skatījumā, tad taču vajadzēja prasīt grozīt ROL 15.1. pantu, kas to pieprasīja. Ārpus tā saucamajām tradicionālo baznīcu draudzēm šis likuma pants skar labi ja pāris draudzes, jo lielākoties „problēmas” bija tām draudzēm, kurām bija jāapsaimnieko daudzi nekustamie īpašumi. (Starp citu, ko nu teiks katoļi, jo viņiem Konkordātā nav šādas privilēģijas!)

Tāpat mulsinoši skan līguma 2. punkta daļa, kas nosaka, ka valsts garantē baznīcām pieeju tiem masu saziņas līdzekļiem, pār kuriem valstij ir kontrole (lielākie mediji ir „Latvijas Televīzija” un „Latvijas Radio”). Jau līdz šim televīzija pārraidīja dievkalpojumus, bet radio deva iespēju sprediķot populārāko baznīcu mācītājiem. Līdz šim tā bija televīzijas vai radio vadības kompetence: kā sabiedriskajam medijam rādīt lietas, kas lielu daļu sabiedrības interesē. Vārds „valsts garantē” visu izjauc. Kāpēc kaut kas ir jāgarantē? Ja nu baznīcas vai sabiedrības nostādnes mainās, tad līgumu tik viegli neizmainīsi, jo saskaņā ar līgumu ir jāuzsāk pārrunas, un tikai Saeima varētu grozīt šo līgumu.

Līguma tekstā ir arī vairākas dīvainības: attiecībās ar valsti baznīcas vārdā tiesības darboties ir tikai ordinētiem garīdzniekiem (vai, piemēram, draudžu priekšnieki un citi laji nedrīkstēs pārstāvēt baznīcu?!); ja baznīca dibina kādas institūcijas, tad to reģistrāciju nodrošina (nevis vienkārši reģistrē!) Tieslietu ministrija; nu baznīcām būs tiesības dibināt masu saziņas līdzekļus („Svētdienas rīts” beidzot varēs iznākt pavisam legāli J ) utt.

Līguma 7. pants nosaka, ka draudzes savus īpašumus nevarēs pārdot bez baznīcas galvenās pārvaldes institūcijas rakstiskas atļaujas. Iespējams, ka baznīcu Satversmēs tas jau ir paredzēts, tomēr tagad šo kārtību vairs nevarēs izmainīt pat baznīcas augstākā lēmējinstitūcija – koncils, sinode vai tml., jo tam būs likuma spēks. Turpat paredzēts, ka baznīcu nekustamos īpašumus neapliks ar valsts nodevu par īpašumu nostiprināšanu Zemesgrāmatā (kancelejas nodeva par ierakstu Zemesgrāmatā, acīmredzot, būs jāmaksā).

Līguma 10. pants nosaka, ka citu baznīcu un firmu nosaukumiem ir jāatšķiras un tajos nedrīkst sakrist vairāk kā divi vārdi. Piemēram, „Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas” gadījumā, ja citi gribētu būt vai nu luterāņi, vai evaņģēliskie, tad nosaukums nedrīkstēs ietvert būt, piemēram, „Latvijas evaņģēlisko kristiešu baznīca”, jo droši vien tie divi atļautie vārdi būtu „Latvijas .. baznīca”. „Konfesionāli luteriskā baznīca” būtu legāls nosaukums, bet „Konfesionāli luteriskā baznīca Latvijā” – nelegāls.

Savukārt, kapelāni saskaņā ar šo līgumu savā darbībā ievēros baznīcas Satversmi, bet valsts sniegs „nepieciešamo saimniecisko un materiāltehnisko atbalstu”. Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par kapelānu darbību Nacionālajos bruņotajos spēkos vada Nacionālo bruņoto spēku virskapelāns, kurš administratīvi ir tieši pakļauts Nacionālo bruņoto spēku komandierim, bet kapelāni ir armijas virsnieki, kas saņem no valsts līdzekļiem algu un citu nepieciešamo. Vai kaut kas mainīsies vai paliks pa vecam, gluži skaidrs netop?

Līguma nobeigumā teikts, ka strīdus sakarā ar šo līgumu risinās nevis LR tiesā, bet gan pārrunu ceļā.

Nejauksim līdzsvaru

Līdzsvaru reliģisko organizāciju starpā ir grūti izjaukt, jo tāda vienkārši nav. Esošā likumdošana jau tā jaundibināmajām draudzēm nosaka pārreģistrācijas posmu 10 gadu garumā, kura laikā tām nav atļauts dibināt reliģisko centru jeb baznīcu. Bet tām jaunajām draudzēm, kas pieskaita sevi pie kādas no tradicionālajām konfesijām (piemēram, luterāņu vai pareizticīgo), bet vēlas būt neatkarīgas, pašreizējais likums liedz iespēju reģistrēt savu neatkarīgo baznīcu pat pēc šiem 10 pārreģistrācijas gadiem.

Taisnības jau tā nav, bet valdība lielo baznīcas vadītāju pavadā vēlas šo netaisnību padarīt vēl acīmredzamāku, jo līguma 3. pants nosaka, ka LR normatīvie akti, kas būtiski skar līgumslēdzēju baznīcu, pirms to pieņemšanas tiek saskaņoti ar attiecīgās baznīcas pārvaldes institūciju. Vai tas nozīmētu Saeima nedrīkstēs grozīt ROL 7.3. pantu – „Vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu)” – bez, piemēram, Latvijas evaņģēliski luteriskās vai Latvijas Pareizticīgo baznīcas (šīs baznīcas visaktīvāk pretojas 7.3. panta izslēgšanai no likuma) piekrišanas?

Deputāti, apdomājiet kārtīgi pirms lēmuma pieņemšanas vai šādi līgumi valstij ir nepieciešami!

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form