Prokuratūra paziņoja, ka “pārbaudes laikā netika konstatēts, ka E.Repše būtu šos ziedojumus pieņēmis sakarā ar valsts amatpersonas pienākumu pildīšanu, vai arī ārpus amatpersonas pienākumu pildīšanas, jo konta līguma noteikumi paredz ka šos naudas līdzekļus E.Repše saņems tikai tādā gadījumā, kad būs pārtraucis darba attiecības ar Latvijas Banku un, nebūdams valsts amatpersonas statusā, uzņemsies jaunas partijas izveidošanu”. Tai pašā dokumentā prokuratūra atzīst, ka vēstulē Repšem ieteikts, ka viņam, esot valsts amatpersonas statusā, būtu pamatoti realizēt darījuma konta līguma apakšpunktu, kas nosaka, ka Repše ar savu rīkojumu var atgriezt ziedojumu summas viņam nepieņemamam ziedotājam, izpildot Korupcijas novēršanas likuma noteikumu par to, ka valsts amatpersonām nav atļauts pieņemt dāvanas no personām, attiecībā uz kurām amatpersona gada laikā pirms dāvanas saņemšanas pieņēmusi lēmumu, veikusi uzraudzību, kontroli, izziņu vai uzlikusi sodu.
Kā redzams, sākotnēji prokuratūra apskata Repšes rīcības likumību nākotnē - tad, kad viņš varētu saņemt ziedojumus, neapskatot pašreizējo situāciju, kad vienlaikus kontā tiek iemaksāti ziedojumi, bet Repše vēl arvien ir Latvijas Bankas prezidenta amatā. Pēc tam, līdz ar ieteikumu par iespējamu summu atgriešanu, prokuratūra pievēršas pašreizējai situācijai, tādējādi it kā tomēr atzīstot, ka ziedošana tomēr jau ir notikusi.
Atsevišķs jautājums būtu par iespējamiem interpretējumiem, kas būtu ieskaitāmi to personu kategorijā, attiecībā uz ko nacionālās bankas prezidents veicis uzraudzību un kontroli, ja viņš vada visas Latvijas banku sistēmas uzraudzību. Taču pamatā paliek diskutējams jautājums par amatpersonas darba un ārpus tā veicamo aktivitāšu apvienošanu jeb interešu konfliktu. Jo prokuratūras secinājumus faktiski var iztulkot arī tā, ka Repše, ja neizņemtu naudu no sava ziedojumu konta, teorētiski būtu tiesīgs palikt bankas prezidenta amatā pat līdz vēlēšanām. Protams, interešu konflikta jēdziens, kas ir viens no Korupcijas novēršanas likuma terminiem, daudz tuvāks ir morāles kategorijām, nekā Krimināllikumam, ko savos paziņojumos piesauc Saeimas komisijas vadītājs Jānis Lagzdiņš, prasot nu jau ne tikai prokurorus, bet arī valsts ieņēmumu dienestu izvērtēt četru Krimināllikuma pantu pārkāpumus.
Varētu jau ar cinisku smīnu novēlēt deputātiem būt tikpat rūpīgiem visos gadījumos visās nozarēs, un norakstīt šo notikumu kā juridiskas rotaļas priekšvēlēšanu gadu uzsākot. Pēc tam, kad tik daudzu korupcijas gadījumu izmeklēšana Latvijā ir beigusies ar vēl diskutablākiem lēmumiem, Repšes spītīgi taisnprātīgā nostāja par ziedojumu vākšanu viņu faktiski nostāda vienā līmenī ar pašu daudzkārt par labot nepieciešamu atzīto likumu. Teoretizējot par šo gadījumu, līdzās visiem likumsargiem vienīgā adekvātā instance varētu būt Satversmes tiesa, lai izvērtētu, piemēram, Repšes tiesības, saskaņā ar Satversmi, realizēt savas tiesības nodarboties ar politiskām aktivitātēm.
Ir vēl viens aspekts, kas šo Repšes precedentu arī praksē šobrīd neļauj norakstīt pie iekšpolitiskām spēlēm un paceļ to līdzās likumam. Saeimas komisijas paziņojumā līdzās likumu pantiem ir izvirzīts jautājums par Repšes rīcības atbilstību Eiropas Padomes Krimināltiesību pretkorupcijas konvencijas noteikumiem. No vienas puses, it kā ļoti adekvāti – lai kādi būtu pašmāju likumi, jautājums, vai šis precedents atbilst starptautiski vispārpeņemtiem noteikumiem, kas ir stiprāki par Latvijas likumiem. Tai pat laikā – vai šīs pretrunas var novērtēt Latvijas pašmāju juristi? Ja nē – jāgriežas starptautiskajās institūcijās (ko nosaka arī pati konvencija), lai tur saņemtu vērtējumu.
Protams, pagaidām tā ir tikai versija. Tomēr ar to pietiek, lai noslēgtu ar retorisku jautājumu – vai adekvāti būtu valsts vārdā Repšes “korupcijas lietu” izvērst starptautiskā mērogā Latvijas politiskās konkurences un, galu galā, arī Latvijas tēla kontekstā?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
