Jānis Meļņikovs: Garīguma centrs kā kvantitatīvi neizmērāms piedāvājums
Foto: DELFI

Ideja par "Kairos" kultūras, sociālā un garīguma centra būvniecību Jaunmārupē izraisījusi asas reakcijas un ažiotāžu, kas nemaz nav slikti – tas parāda, ka mums nav vienalga un katra puse ir gatava iestāties par savu viedokli un to aizstāvēt. Tomēr vienlaikus tas atklāj arī to, ka mums ir ārkārtīgi grūti apstāties un ieklausīties otras puses viedoklī, pārkāpt saviem aizspriedumiem un cienīt to cilvēku, kas mums stāv pretī (vai varbūt atrodas otrā datora ekrāna pusē, ņemot vērā, ka liela daļa strīdu un savstarpējo apvainojumu notika tieši sociālajos tīklos).

Es esmu jezuīts un priesteris un šajā dzīvesveidā dzīvoju jau 18 gadus. Un, manuprāt, man ir kaut kas, ko es varu dot cilvēkiem, bet ko nevaru kvantitatīvi nosvērt, izmērīt un aprēķināt – tāpat kā daudz lietu mūsu dzīvē, piemērām, mīlestību, dzīves jēgu, esības vērtību un būtību utt. Un bieži vien šie jautājumi kļūst dzīvē svarīgi tikai tad, kad tiek piedzīvotas grūtības un kad kaut kas svarīgs tiek pazaudēts – kad pazaudējam mīlestību, jēgu vai dzīves būtību un vērtību. Tas, ko es varu dot otram cilvēkam, ir klātbūtne un draudzība, kas var šķist tik maz un vienlaikus ir arī pats lielākais, ko cilvēks cilvēkam var dot. Protams, es kā priesteris nevaru atrisināt otra cilvēka lielos dzīves jautājumus vai pateikt priekšā atbildes, un tāds nav arī mans mērķis. Tā var notikt, bet tā drīzāk būs nejaušība, nevis kāda askētiskā mistikā gūta dzīves atziņa. Cilvēkam, kas pie manis vēršas, viss, ko es dodu, esmu es pats – dažreiz sarunā, dažreiz klusībā, bet ceru, ka vienmēr klātesamībā. Man šķiet, ka jēga ne vienmēr ir atbildēs, bet klātbūtnē. Uz dzīves eksistenciālajiem jautājumiem, iespējams, mums nav lemts atbildēt, bet vien uzdot jautājumus, lai meklētu atbildes, un kaut kādā veidā kādā brīdī mēs saņemsim atbildi, bet jau nākamajā uzdosim citus jautājumus un meklēsim citas atbildes. Un tas nav apburtais loks, no kura nevaram tikt ārā, bet gan dzīves realitāte, kas neļauj mums ieslīgt pašapmierinātā eksistencē.

Es esmu šeit, Latvijā, dzimis, audzis, izglītojies, šeit ir mana ģimene, mani draugi un paziņas, cilvēki, kuri man ir palīdzējuši un kuriem es esmu palīdzējis ar savu kalpojumu. Šī ir mana vieta zem saules, kuru es mīlu, un tāpēc gribu dot savu ieguldījumu tās labā ar to, kas es esmu. Un, nē, es nedomāju, ka spēšu ko līdzvērtīgi labu sniegt pilnīgi visiem, bet gan tiem, kam mans devums šķitīs tā vērts, lai to pieņemtu. Citi ir brīvi tam paiet garām, un tā nav problēma. Tāpēc man "Kairos" centra ideja šķiet tik svarīga. Tas nozīmē iespēju piedāvāt telpu (ne tikai fiziskā nozīmē) sarunām par to, kam dzīves steigā neizdodas vai negribas atlicināt laiku, iespēju piedāvāt profesionālu atbalstu straujā mūsdienu dzīves ritma radītajiem izaicinājumiem – izdegšanai, vientulības sajūtai, mērķa un jēgas trūkumam –, iespēju radīt un dalīties savos talantos, no ikdienas utilitārisma pievēršoties tam, kas iedvesmo mūs dvēseles dimensijā, – mākslai un kultūrai. Es ticu, ka kultūras, sociālais un garīguma centrs ir vajadzīgs, jo ļauj pievērsties kvantitatīvi neizmērāmajam, bet nenoliedzami esošajam.

Protams, reliģija un pat garīgums nav vienīgie, kas piedāvā atbildes uz dzīves jēgas meklējumiem. Tomēr vienlaikus ir arī muļķīgi aiz pašizdomāta politkorektuma vai pseidomoralizēšanas izstumt šo dimensiju no to cilvēku ikdienas, kam tas ir patiesi svarīgi. Ir sen pagājis laiks, kad reliģija un priekšstati par Dievu bija sabiedrības normu uzspiesti, tomēr būtu jācer, ka ir pagājis arī laiks, kad tikpat uzspiesta bija atteikšanās no visa ar Dievu saistītā. "Kairos" centra idejas pamatā ir vēlme vienot, nevis šķelt – tieši tāpēc tiek uzsvērta atvērtība dažādām konfesijām, kā arī sarunām un saturam, kas nav strikti ierobežots reliģijas rāmjos, bet gan pievēršas tam, kas ir būtisks katram. Un šo ideju par pulcēšanu, aicināšanu, nevis atgrūšanu un norobežošanos negribētos pazaudēt. Tāpēc vēl jo vairāk ir skumji lasīt apvainojumos balstītus komentārus un argumentus abās saceltās ažiotāžas pusēs – tā vietā, lai mēs mācītos diskutēt un sarunāties par tēmām, kas cilvēkam ir būtiskas, mēs tās pārvēršam kārtējā iespējā citam citu izsmiet.

Protams, šajos strīdos ir sadūrušās svarīgas vērtības. Kamēr vieniem prioritāte ir cilvēka garīgā dimensija un sociāls atbalsts dzīves grūtībās, otri uzsvērs to, cik būtiski ir saglabāt apkārtējo vidi pilnībā neskartu. Būtu muļķīgi šīs vērtības pretstatīt un mēģināt izraudzīties labāko un vērtīgāko. Svarīgāk būtu sev godīgi uzdot jautājumu – pret ko tieši es cīnos? Ko šie otras puses paustie argumenti manī ir aizskāruši? Kādu es vēlos redzēt vidi sev apkārt, un kam tajā ir vieta? Uz kādiem kompromisiem esmu gatavs iet, lai laimīgs būtu ne tikai es, bet arī citi mana rajona iedzīvotāji, kuru vērtības, iespējams, krietni atšķiras no manējām?

Pēdējā laikā (lai gan tā ir bijis arī senāk) Baznīcas virzienā tiek vērsts daudz pārmetumu. Kā jau teicu sākumā, esmu jezuītu priesteris un savā ikdienā bieži sev uzdodu dažādus jautājumus. Esmu domājis par aiziešanu, saskaroties ar ļaunumu vai, kā teoloģiski saka, grēku, dažreiz arī vienkārši muļķību – gan Baznīcas iekšienē, gan arī "ārpusē" un sabiedrībā notiekošajā. Nākas jautāt sev – vai tiešām es gribu turpināt? Kāda jēga? Un tad esmu atskārtis, ka jēga ir, bet nevis visā ļaunumā, noziegumos un muļķībā, bet dzīvē, kas nav pašsaprotama ne tikai citiem, bet dažreiz pat man pašam. Es redzu jēgu tajā, ka varu būt vienkārši klātesošs un raudāt ar raudošo, smieties ar smaidošo. Tieši saskaršanās ar dzīves lielākajām grūtībām un izaicinājumiem – nabadzību, naidu un neiecietību, slimībām, vientulību, sirdssāpēm, jēgas un mērķa zaudēšanu – man atklāj garīguma un reliģiskā dzīvesveida nozīmi, jo aicina ticēt par spīti nesaprotamajam, cerēt, kad cerībai šķietami nav nekāda pamata, un turpināt mīlēt tad, kad vieglāk ir būt neiecietīgam. Tad ticības dzīvesveida nepašsaprotamība, iespējams, ir vienīgais, kas var dot jēgu un vērtību, virzienu. Tajos brīžos reliģiskā dzīvesveida pamtprincipi – ticība, cerība un mīlestība – atklāj kaut ko daudz būtiskāku par to, kas patiesībā ir cilvēks, uz ko viņš ir aicināts un kāds ir mērķis un jēga.

Tajā pašā laikā šie principi neaicina pasīvi noraudzīties uz dzīvē notiekošo un ļauties nožēlojamībai, bet gan izvēlēties perspektīvu, kas nenorobežojas no visa, kas nav viegli izskaidrojams un pašsaprotams. Ticot, ka ir cilvēki, kam šī garīgā un dvēseliskā, arī sociālā un kulturālā dimensija ir pietiekami svarīga, es ticu arī "Kairos" idejai, kur pats svarīgākais ir ieklausīties un uzklausīt, kopīgi meklēt atbildes un jēgu, dot telpu skaistajam, un es ticu, ka ideju izdosies īstenot, protams, arī ņemot vērā radušos spriedzi, diskusijas, strīdus, kompromisu meklējumus, bet vienmēr cieņā un respektā vienam pret otru.

Source

Tags

Mārupe Mārupes novads
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form