Valdība ir kritusi! Lai dzīvo jaunā valdība! Taču, kas tālāk? Uzdodot sev šo jautājumu - neviļus nonācu pie vienas idejas, kas man gribot vai negribot lika aizdomāties par dažādu jaunizcepto politiķu centieniem izveidot jaunas partijas vai reformēt vecās. Šajā gadījumā manu uzmanību piesaistīja tās partijas, kas īsi pirms kārtējām pašvaldību vēlēšanām mēģina iekarot vēlētāju uzmanību.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Viena no tām ir Sergeja Dolgopolova „Jaunā politika” (JP), kas izveidojās no sabiedriskās organizācijas „Cita politika”, bet otra – jaunieša Jāņa Kuzina mēģinājumi izveidot „Latvijas jaunatnes partiju” no biedrības „Darba jaunatne”. Šajā gadījumā - no abām jaunajām politiskajām organizācijām – tik tiešām par jaunu var uzskatīt tikai „Latvijas jaunatnes partiju”, jo cik man zināms – šajā partijā nebūs neviena kaut kur kādreiz ievēlēta deputāta vai politiskā darbinieka (protams, ja Kuzina jaunskungs mūs nepārsteigs ar kādu šādu darboni partijas dibināšanas kongresā). Taču abas manis nosauktās organizācijas ir kreisi orientētas un tādēļ cīnīsies par savu vietu zem „sarkanās saulītes”.

Tā vai savādāk, bet Kuzins nebūt nav vienīgais jaunietis, kas ir pievērsies idejai izveidot jaunu politisko spēku, kas varētu „spēlēt” uz jaunatnes auditoriju vai arī tēlojot jauno un progresīvo ideju pārstāvjus - piesaistīt sev pavisam citu mērķauditoriju (piemēram, tos pašus pensionārus). Nezinu, vai šīs idejas jaunatnes vidū ienesa partijas „Jaunais laiks” (JL) un „Latvijas Pirmās partijas” (LPP) parādīšanās politiskajā arēnā, vai arī jaunatnes neapmierinātība ar tiem politiskajiem procesiem, kas notiek Latvijā, bet fakts ir tāds, ka esmu dzirdējis daudzas runas par jaunas „jauno cilvēku” partijas izveidošanu ne tikai no kreisajiem, bet arī labējo jaunatnes organizāciju pārstāvjiem. Kā apliecinājumu saviem vārdiem – varu minēt gadījumu ar Māri Gulbi un viņa aiziešanu no partijas „Jaunais Laiks” (JL). Interesanti, bet vai nav tā, ka Jaunā laika „revolūcija sabiedrībā” ir pārsviedusies uz pašu Jauno laiku. Taču arī Māris Gulbis ir viens no šīs kopējās jauno partiju veidošanas tendences rādītājiem, lai arī viņam šobrīd būtu ļoti labas izredzes pulcēt ap sevi jaunos politiskos aktīvistus.

Vienīgais, kas visiem šiem jaunajiem politiķiem neļauj savas klusās cerības ieviest dzīvē un pārvērst par reālām politiskām organizācijām, ir naudas, atpazīstamības un politiskās pieredzes trūkums. Būtībā – arī tā saucamās „varas partijas” ir nekas vairāk, kā visu šo komponentu sajaukums dažādās proporcijās. Mēs, protams, varam oponēt un teikt, ka tā nav, jo noteicošais ir izglītība, darba pieredze vai noteiktas profesionālās iemaņas – tomēr, ikviens, kas politiku ir redzējis „no iekšienes”, man piekritīs. Vēlēšanās uzvar nevis gudrākie, bet atraktīvākie, atpazīstamākie, pārliecinošākie un nauda tajā visā ir nepieciešama tikai tam, lai šīs visas aktivitātes parādītu sabiedrībai.

Tā nu gremdēdamies šādās pārdomās – nolēmu sacerēt recepti šādam jaunajam politiķim, kuram nav nedz naudas, nedz atpazīstamības, bet ir neliela politiskā pieredze, šādi tādi kontakti, kurus viņš varētu likt lietā un liela vēlēšanās radīt jaunu politisko partiju.

Kāda gan varētu izskatīties šāda jaunā aktīvista veidotā partija?

Vispirms jāsāk ar izaicinošu programmu, nevis pionierveidīgām nevienam nezināmām personībām. Un - zem šīm idejām arī ir jāpozicionē konkrēti cilvēki, kas ir spējīgi tās nest sabiedrībā. Skan ļoti gudri, bet patiesība ir tāda, ka šādiem „jauniņajiem” bez naudas vai noteiktu sabiedrības grupu atbalsta ir grūti piesaistīt sev atpazīstamus tēlus. Tādēļ arī rodas idejas, ka vajadzētu taisīt partijas no mūziķiem Ozoliem, lai celtu partiju atpazīstamību. Taču – nedomāju, ka šādām partijām būtu lielas izredzes.

Lieta tāda, ka arvien vairāk parādās argumenti par labu valsts finansētajām partijām. Principā tā ir pareiza ideja, kas atrisinātu daudzus korupcijas jautājumus. Taču tai monētai ir arī cita puse – par ko Repšes kungs, protams, noklusēja. Palielinātos pie varas esošo partiju izredzes tikt pārvēlētām, jo viņu rokās atrodas tā saucamais „administratīvais resurss”, ar ko pareizi manipulējot var lieliski izmantot savas popularitātes celšanai. Tomēr – agrāk vai vēlāk Latvijai nāksies mainīt likumdošanu par labu partiju finansēšanai no valsts budžeta. Tas arī būs tas moments, kad jaunajiem politiskajiem veidojumiem, kuriem nav tik daudz līdzekļu, būs iespēja "iekarot" vēlētāju. Tikai, protams, pie viena nosacījuma. Ja programma būs pietiekami intriģējoša un interesēta tai mērķauditorijai – uz kuru tā ir vērsta.

Nākamais solis varētu būt šāds. Pamēģināt piesaistīt jaunveidojamajai partijai tos politiskos „veterānus”, kas nav pārstājuši eksistēt kā partijas, bet nav arī nekad un nekur tikuši ievēlēti. Man ir kāds draugs, kurš saka: „Arī mirusi politiska partija ir prece, ko var pārdot.”

Šo soli mēs varētu nodēvēt par „politiskās potences” celšanu. Šo terminu es izvēlējos apzināti, jo savādāk kā par politiskiem impotentiem – cilvēkus, kas darbojas šādās partijās ilgstoši, es nosaukt nevaru (terminu es neesmu izdomājis). Turklāt, esmu pilnībā pārliecināts, ka viņiem pašiem arī nemaz nepatīk atrasties šādā stāvoklī. Savukārt, deputātā, lai kādas arī muļķības viņš runātu, neklausīties ir grūti. Lai neizsauktu vēl lielāku uguni uz sevi – nenosaukšu šīs organizācijas vārdā, bet tādas Latvijā ir vairākas un viņas jūs varat pazīt pēc visādiem „Žirinovstiskiem” un „Haideriskiem” paziņojumiem latviešu variantā, ar kuriem šīs organizācijas regulāri nāk klajā. Politiskā vērtība šīm organizācijām ir 0, bet organizatoriskais aparāts ir tīri ciešams (ja to pielabotu un nostādītu pareizajās sliedēs). Turklāt – šo organizāciju līderiem ir atpazīstamība, kas nav mazsvarīgi. Grūtākais gan te būtu iestāstīt šīm organizācijām, ka muļķības ir jārunā pēc, nevis pirms vēlēšanām, lai nesabojātu visu „dziesmu grāmatu”.

Visbeidzot nauda. Te nu man atkal jāatgriežas pie jautājuma par programmu. Ir vairāk kā skaidrs, ka neviens finansiāls grupējums vai uzņēmums nebūt nealkst savu interešu lobēšanas vai citos nolūkos atbalstīt kaut kādus „zaļknābjus”. Tāpēc – cerēt uz „tauta saziedos” diez vai būtu prātīgi.

Pieņemamākā un pieklājīgākā forma, kādā piesaistīt līdzekļus, varētu būt to pozīciju norādīšana programmā, kas atbilstu uzņēmēju interešu aizstāvībai – minot konkrētus mērķus, ko partija uzstāda. Domāju, ka visiem ir skaidrs, ka „konkrēti mērķi” nenozīmē vis „aizstāvēsim visus uzņēmējus” vai vēl ko tamlīdzīgu, bet gan pietiekami noteiktas pozīcijas kā, piemēram, nodokļu samazināšana (kādu un par cik procentiem), plašāks skatījums uz ekonomikas attīstību valstī kopumā utt. Ar vienu vārdu sakot – jānorāda tās lietas, kas skar katru konkrēto uzņēmēju. Taču – pats galvenais – nekādu „sarkanumu”! Kādēļ? Tādēļ, ka šajā gadījumā, jaunais politiskais spēks var aizmirst par finansējumu vispār.

Šajā sakarā varu minēt unikālu piemēru. „Progresīvais nodoklis” ir tipiska visas pasaules kreiso ideja – bagātie nodokļos maksā vairāk, bet nabagie mazāk. Kolosāla ideja, lai piesaistītu vēlētājus no nabadzīgajiem sabiedrības slāņiem. Taču, parādiet man kaut vienu Latvijas kreiso partiju, kas ar šo lozungu būtu „iegājusi” Saeimā un to mēģinājusi realizēt? Tādas nav! Tādas nav tādēļ, ka partija, kas šo „karogu” pacels savā kampaņā – tūlīt pat pazaudēs visus savus sponsorus no uzņēmēju vides. Turklāt, pat ja arī iekļūs parlamentā – vienalga - nepanāks pozitīvu balsojumu šajā jautājumā un diez vai tur tiks ievēlēta atkārtoti.

Latvijā vispār nav perspektīvas kreisajām idejām, jo nav nekādas bāzes kreisu ideju popularitātei. Arodbiedrības ir vājas un sadarbojas ar labējiem. Nacionālās problēmas netiek un netiks risinātas, jo tas nav vajadzīgs nedz tiem „kreisajiem”, kas saka "krievi nāk!", nedz arī tiem „labējiem”, kas saka "latvieti nepadodies!". Homoseksuālisms te nebūs populārs nekad, jo esam konservatīva nācija, tādēļ arī ar tā aizstāvību nekur tālu politikā nevar tikt. Kreisajiem te vienkārši nav par ko cīnīties - atskaitot progresīvo nodokli. Taču to, kādēļ par viņu cīnīties ir bezjēdzīgi – jau paskaidroju. Turklāt, runājot par ekonomiku: Latvija 14 gadus ir mērķtiecīgi virzījusies liberālā virzienā un sasniegusi zināmus rezultātus. Izmainot virzienu ekonomikā – baidos, ka varam atsviest sevi atpakaļ uz daudziem gadiem un nezinu nevienu, kas to gribētu (ja nu vienīgi pašus kreisos, un arī – ne visus).

Tiem, kas lasot man vēlēsies uzbrukt ar komentāriem – laipni lūdzu. Taču, konstruktīvākos sūtiet uz e-pastu un atcerieties, ka šis ir tikai un vienīgi domas eksperiments un mans subjektīvais viedoklis par to, kāda varētu izskatīties perspektīvā jaunu cilvēku veidota politiska organizācija uz 9. vai 10. Saeimas vēlēšanām. Turklāt, es pilnībā apzinos, ka mans raksts ir cinisks un ironisks, taču tas atspoguļo Latvijas politisko reāliju un jauna cilvēka vietu tajā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form