Jānis Šiliņš: Vēlreiz par lozētu parlamentu  (40)

Kas ir mainījies aizvadītajos četros gados? Sākšu ar skumīgo – lozēta parlamenta idejas atbalstītāju skaits Latvijā ir sarucis tieši uz pusi. Vienīgais mans domubiedrs ir paspējis iestāties politiskajā partijā un sekmīgi startēt pašvaldību vēlēšanās, vasarā kvalificējoties arī parlamenta deputāta kandidāta godam. Ļoti iespējams, ka viņš kļūs par 13. Saeimas deputātu. No visas sirds vēlu veiksmi gaidāmajās sacensībās!

Pirms četriem gadiem publicētais raksts izpelnījās visai daudz lasītāju komentāru, tostarp arī dažus nedaudz kritiskus, piemēram, "šito vajadzēja pirms, nevis pēc vēlēšanām". Tomēr jauna raksta tapšanai ir jāpateicas nevis komentētājam "meerciitebruver", bet gan premjera amata kandidātu debatēm, kuras translēja portāls "Delfi". Jo kas gan var būt labāks arguments lozēta parlamenta ieviešanai kā partiju pārstāvju debates?

Viens no partiju līderiem debatēs pamanījās pieminēt filozofu Renē Dekartu, lai sarunu biedrus pārliecinātu, ka prot lasīt. Cits, skanot jūras šalkoņai galvā, apņēmīgi virknēja laikus iemācītas banālas, bet daiļskanīgas frāzes. Vēl kāds mēģināja steigšus adaptēt svešvalodā dzirdētus domugraudus un ievērojamu personību citātus. Īsāk sakot, aptuveni tas pats, ko ikdienā varam dzirdēt, braucot trolejbusā vai pastaigājoties pa Centrāltirgu.

Kādi ir secinājumi? Pirmais – paldies Dievam, ka valsti pārvalda nevis visas šīs pašapmierinātās runājošās galvas, bet gan birokrātiskais aparāts. Otrais – mūsu valstī statistiski noteikti ir vairāk gudru cilvēku un arī tādu, kas kādreiz ir dzirdējuši vārdu "Dekarts", nekā to ir debašu dalībnieku vidū. Elitāristu vidū populārākais arguments pret lozētu pārstāvniecību – "tauta ir stulba" (vai vismaz stulbāka nekā tās ievēlētie priekšstāvji) – neiztur kritiku. Jā, vēl trešais, kas gan neattiecas uz konkrētajām debatēm, bet gan šī gada priekšvēlēšanu kampaņu kopumā, – vai tā nav naudas izšķērdēšana tērēt milzu summas, lai "cilvēkus no ielas" padarītu atpazīstamus un popularizētu viņu sacerētās sentences? Varbūt labāk "cilvēkus no ielas" vienkārši izlozēt, aiztaupot mierīgajiem civiliedzīvotājiem neatgriezeniski zaudētas nervu šūnas un acu gaišumu?

Debatēs tika skarts arī jautājums par demokrātiju un tās alternatīvām nākotnē. Uzzinājām, ka demokrātijai nav alternatīvu un ka visi dalībnieki ir lieli demokrātijas aizstāvji. Izpalika gan jautājums, ko viņi ievēlēšanas gadījumā darīs, lai demokrātijas pazīmju Latvijā kļūtu vairāk.

Varbūt viņi būtu gatavi atteikties no vēlēšanām, kas pēc būtības ir nevis demokrātiska procedūra, bet gan aristokrātiska sacensība (kurš smukāks, daiļrunīgāks vai lecīgāks)? Šeit varu tikai atkārtot pirms četriem gadiem rakstīto – sacensība starp vienlīdzīgiem un līdztiesīgiem pilsoņiem būtībā ir amorāla. Pilsoņiem nav jāsacenšas savā starpā par to, kurš būs "labāks" par pārējiem un ar sabiedrības mazākuma mandātu pārvaldīs vairākumu. Turklāt vēlēšanas ir viegli manipulējamas un iespaidojamas no ārpuses. Kā uzzinājām aizvadītajos četros gados, no tā nav pasargāta par demokrātijas citadele ASV.

Varbūt viņi būtu gatavi cīnīties par partiju sistēmas likvidēšanu vai vismaz būtisku tās ierobežošanu? Partijas taču būtībā ir nevis demokrātiskas, bet oligarhiskas (dažu vara) struktūras! Roberta Mihelsa formulēto "Oligarhijas dzelzs likumu" vēl neviens partokrāts nav uzveicis. Oligarhijas uzvara iet roku rokā ar viduvējību triumfu. Viduvējības pašas par sevi, protams, nav sliktas, tikai nelaime tā, ka, atrodoties pie varas, tās ar laiku sevi sāk uzskatīt par eliti.

Četru gadu lielākās sacensības strauji tuvojas. Pagājušajās dalībnieku skaits nesasniedza pat 60% no balsstiesīgo pilsoņu kopuma. Cerams, ka šoreiz pārvarēsim 50%. Bet, pat ja nepārvarēsim šo slieksni, turpināsim apņēmīgi atkārtot, ka nekas labāks par demokrātiju nav izdomāts, un veidosim valdību, kura labākajā gadījumā pārstāvēs ceturtās daļas pilsoņu intereses (pareizāk, simpātijas).

Renē Dekarts nebūt nav vienīgais senatnes filozofs, kuru varētu citēt pirmsvēlēšanu laikā. Demokrātijas šūpulī Senajā Grieķijā dzīvoja tāds filozofs kā Aristotelis. Viņš savā darbā "Retorika" apgalvoja, ka tautvaldība (demokrātija) esot tāda valsts iekārta, kurā varu nosaka lozējot.