Vispirms maza piezīme tiem lasītājiem, kam Abrene ir “pilnīgi krievisks, mazattīstīts apgabals, kuru mums nevajag, lai neiedzīvotos papildus problēmās”. Piemēram, laikraksta “Sestdiena” 21.-27.augusta numurā ievietotā apcerējumā par Abreni vairākkārt tiek uzsvērts, ka Abrenes apriņķis vēsturiski ir bijis pārsvarā krievisks, ka dzīve tur norit sliktākajās padomjlaika tradīcijās. Redzams, ka Latvijas postpadomju elite ar savu galma vēsturnieku un oficiozu preses izdevumu starpniecību nostiprina sabiedrībā domu par Abrenes atstāšanu Krievijai. Cik pamatota ir šī doma?

Mans jautājums tiem, kas uzskata, ka minētie iemesli ir pamats Abrenes neatprasīšanai, vai jūs piekristu atteikties no savas mājas, zemes gabala vai dzīvokļa par labu jūsu kaimiņam, ja viņš pielūžņotu vai pārveidotu jūsu īpašumu pēc sava prāta?

Pietālava, Jaunlatgale, Abrene, Pitālova – nedaudz vēstures

Saprotamu iemeslu dēļ Abrenes apriņķis nozīmīgas sabiedrības daļas apziņā ir kļuvis par kaut ko tālu un Latvijai nepiederīgu. Tas gan lieki, jo minētais apriņķis Latvijai tikpat piederīgs kā Bauskas, Cēsu vai Kuldīgas apriņķis. Tā piederību Latvijai uzrāda senas vēsturiskās liecības. Hronikas liecina, ka Pietālava (zeme pie Tālavas) bijusi latgaļu valsts Atzeles daļa, kuru krievi jau 1111.gadā lenkuši, bet cietuši sakāvi. 1218.gadā Abrenes pili nodedzinājuši. Ir ziņas par senkrievu iebrukumiem arī 15.gadsimtā. Savukārt 16.gs. pēc kara ar Lietuvu-Poliju tika uzsākta šā apgabala rusifikācija. Tomēr vairākās apgabala daļās saglabājās pamatetnoss.

Objektivitātes dēļ jānorāda, ka 1920.gada miera līgums ar Krieviju, kurā, starp citu, ietvertas norādes par Abrenes apriņķa piederību Latvijai, netika ietvertas teritorijas, kuras tolaik latvieši vēl apdzīvoja kuplā skaitā. Tādējādi netika konsekventi īstenots princips par Latviju etnogrāfiskajās robežās. Par to, ka latviešu apdzīvotas vietas rodamas vēl tālāk uz Austrumiem, Brīvības cīņu laikā Ulmaņa valdībai ziņoja pret padomijas armiju karojošie virsnieki. Lieki piebilst, ka pēc Latvijas valsts nodibināšanas stratēģisku interešu dēļ pierobeža tika papildus rusificēta, tādēļ šobrīd par teritorijas līdz Veļikajas upei (kuras latviskais nosaukums Mude – ātrā upe) piederību liecina tikai latviskas cilmes vietvārdi.

Vēl viens izplatīts mīts ir Abrenes krieviskums. Nenoliedzami, krievu īpatsvars tur Latvijas Republikas laikā bija liels, tomēr latviešu īpatsvars savu pusotru reizi pārsniedza, piemēram, pašreizējo latviešu īpatsvaru Rīgā (varbūt arī Rīgu pievienot Krievijai?). Vadoties no 1938.gada statistikas datiem latviešu īpatsvars apriņķī bija 55%, krievu 41,7%, pārējo 3,3%.

Abrene Krievijas skavās

Abrenes pārvēršanās Pitālovā aizsākās 1944.gada 22. augustā, kad LPSR Augstākās Padomes prezidijs “lūdza” PSRS valdību pievienot Krievijas PFSR “krieviskos” Linavas, Augšpils un Kacēnu pagastus, pamatojoties uz “vietējo iedzīvotāju lūguma”.

Lēmums nebija likumīgs pat no PSRS konstitūcijas viedokļa – nenotika plebiscīts, un LPSR Augstākā Padome lēmuma pieņemšanas laikā nebija lemttiesīga no 100 deputātiem “apspriešanā” piedalījās 52. Lieki piebilst par lēmuma nelikumību no Latvijas Republikas viedokļa.

Kopumā no Latvijas tika atdalīta 2000 kv.km liela teritorija jeb aptuveni 2-3% Latvijas.

Jāuzsver, ka tas notika laikā, kad Latvijas teritorijas lielāko daļu kontrolēja Trešā Reiha karaspēks. Abrenes apgabals bija stratēģiski nozīmīgs ķīlis starp Latviju un Igauniju un tika izmantots Krievijas impēriskās izplešanās vajadzībām. Tā kā Vācijas karaspēks atradās salīdzinoši tuvu robežai, tika aizsākta vietējo latviešu, kā «politiski neuzticamu elementu» izsūtīšana uz Krievijas vidieni. Liela daļa Abrenes latviešu tad arī pārbēga uz Latviju.

Šobrīd okupētās teritorijas atrodas Krievijas Federācijas Pitālovas, Palkinas un Pečoru rajonos. No vietējiem iedzīvotājiem praktiski neviens nav atlicis – apgabalu apdzīvo iebraucēji no visas bijušās PSRS.

Mūsdienu juridiskās nianses

Lai cik neierasti izklausītos, šobrīd Krievijas Federācija ir uzskatāma par Latvijas Republikas teritorijas daļu okupējušu, anektējušu valsti. Stāvoklis no tiesību viedokļa – sarežģīts. 18. novembra Latvijas Republika šobrīd atrodas divējādās jurisdikcijās: daļa atrodas Krievijas Federācijas, savukārt lielākā daļa Eiropas Savienības pārvaldījumā, kur to nodevusi 4. maija L(ps)R elite.

Līdz šim nav novēroti nopietni mēģinājumi Abreni atgūt, jo 4.maija republika nav uzskatāma par 18. novembra republikas turpinājumu (mūsdienu LR ir cits pilsoņu loks, cits likumu normu kopums, cita teritorija, 4.maijā faktiski tika dibināta jauna, nevis atjaunota Latvijas Republika un juridiski tam ir liela nozīme), tādēļ arī šie sarežģījumi. Tātad faktiski vienīgais ceļš ir juridiskā statusa maiņa, atjaunojot 18.novembra republiku, pretējā gadījumā augstākais, uz ko var cerēt, ir bijušo īpašnieku un to mantinieku civilprasības par kompensācijām no Krievijas.

Un tātad –

Abrenes jautājumam nevajadzētu noplakt līdz tā pilnīgai atrisināšanai.

Mūsu traģēdija ir valstiskuma īsajā pieredzē, kura dēļ 5-10 gadus jau uzskatām par ilgu laiku. Teritoriālās pretenzijas var risināt arī vairākus gadu desmitus. Tas nemaina lietas būtību. Šobrīd būtu jāsāk ar privātpersonu īpašumu kompensāciju prasībām, jāveic starptautiska kampaņa un jāgaida labvēlīgi apstākļi Latvijas Republikas juridiskā un faktiskā statusa sakārtošanai. Tad arī varēsim sekmīgi risināt Abrenes jautājumu.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form

Komentāri
komentēt kā anonīms lietotājs
Komentējot Jūs piekrītat Lietošanas noteikumiem
Lasīt komentārus Lasīt komentārus