Ir masas, kas jūk prātā no tā, ko tās dēvē par "hiphopu". Latvijā jo īpaši tīņu vidū. Ja jums nepatīk Ozols vai Gustavo, tad jūsu atvase piespiedīs, ka tas skan arī jūsu mājās. Tāpat ir masas, kas ciest nevar "to visu". Bēda laikam ir situācijā, kad viens otram vēlas kaut ko "uzspiest".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Būtībā tas trakākais jau ir tas, ka tie, kam hiphopa kultūra ir sveša un pat kaitinoša, nekur nevar paslēpties no šīs "sērgas". Tas trāpīsies uz ielas, TV reklāmā, pa radio vai vēl kaut kur, un ja kāds apgalvo, ka spēj veiksmīgi to ignorēt, tad viņš melo vai arī viņam kaut kas nav kārtībā ar veselību. Protams, to var nosacīti ignorēt vien savas personīgās dzīves telpā. Bet kāpēc šī neizbēgamība ārpasaulē? Kāpēc hiphops sasniedzis šo subkultūras un fenomena statusu, kas tieši šobrīd sit augstu vilni ne vien popkultūrā un šoubiznesā, bet informatīvajā telpā vispār?

Pirmais, ko šādā globālā sakarā varētu sist krustā, laikam būtu kādreizējais panku grupas "The Sex Pistols" menedžeris Malkolms Maklarens. Pavisam noteikti viņa vaina ir arī totālā popmūzikas komercializēšanā līdz tam līmenim, kad šī joprojām tā saucamā mūzika no mākslas kļuvusi par produktu. Proti, lai izsmietu tolaik pastāvošo rutīnu ierakstu kompānijās, viņš savu grupu, kas nebija daudz pārāka par saviem līdzgaitniekiem, padarīja par kultu... Nedz "Buzzcocks", nedz "The Damned", nedz "The Clash", nedz "Dead Kennedys", nedz citi nekad nav bijuši tik slaveni. Ierakstu kompānijas no tā mācījās. Ja "The Sex Pistols" vēl bija neparasts pamata materiāls, tad kompānijas ar laiku sāka producēt "kaut ko" no "nekā". Ja nav grupas vispār, tad uztaisa to...

Ar hiphopu tam ir tik daudz kopīga, ka savos pamatos šī "repotāju kultūra" izmanto tos pašus paņēmienus publicitātes sasniegšanā un reklāmās. Hiphops ar savu kaitinošāko iezīmi – materiālisma un vardarbības sludināšanu, kuru necieš pat daudzi hiphopa klasiķi, būtībā kļuvis par sava veida sabiedrības spoguli.

Jūs runājat par samaitātību hiphopa tekstos? Bet kas tad cits, ja ne samaitātība, ir kļuvis par mūsdienu modi – sākot ar televīzijas ziņām un beidzot ar datorspēlēm, sākot ar grāmatām un beidzot ar kinofilmām. Līdzīgi ir ar materiālisma kultu.

Eminema talanta atklājējs Dr. Dre pirms pieciem gadiem gribēja nodoties pozitīviem tekstiem, pozitīviem tēliem... Viņa albumu "Dr. Dre Presents... The Aftermath" pārdeva divos miljonos eksemplāru – pierasto četru vai piecu miljonu vietā. Pozitīvisms vienmēr nesis komerciālas neveiksmes, bet limuzīni un spožās baltā zelta ķēdes "hiphoperiem" taču izmaksā dārgi. Reperis Mos Def ASV žurnālam "Newsweek" reiz sacīja, ka "mākslinieki tikai atkārto to, par ko runā apkārtējais klimats... tas, kas notiek medijos, ir reālas sabiedrības slimības simptoms". Un, gluži kā pašu hiphopu, viņu var mēģināt apstrīdēt, bet ignorēt realitāti mēs nespējam.

Un tā nav tikai melno kultūra. Bieži tieši baltie snieguši pamatīgu reklāmu gan repam, gan hiphopam. Starp pirmajiem reperiem un hiphopa aizsācējiem bija ne tikai melnie pagrīdes guru Afrika Bambaataa, Grandmaster Flash vai Sugarhill Gang, bet, piemēram, arī – baltā, turklāt sieviete, turklāt vēl blondīne – "jaunā viļņa" grupas "Blondie" soliste Debija Herija ar dziesmu "Rapture". Milzu reklāmu un labvēlīgu vidi popa un roka pasaulē hiphopam radīja "Beastie Boys" un Vanilla Ice – arī baltie. Turklāt "Beastie Boys" sniegums bija tik "melns", ka daudzi ilgi pat nezināja, ka tā ir balto grupa, kuru izveidoja draiski jaunekļi, starp citu, pankroka fani. Nu un šodienas "megazvaigzne" Eminems arī ir baltais.

Līdzīgi pankrokam, kas savā uzplaukumā Latvijā ideoloģiski bija aizliegts, hiphopa uzvaras pamatā ir tas pats tiešums, skaidra pozīcija, uzbrūkošs informatīvais pamats, neatkāpšanās smējēju priekšā, izcelsme "pagrīdē", oponēšana utml. Vienīgā atšķirība – pankroks savā būtībā ir ideālistisks, kamēr hiphops – materiālistisks.

Vienalga, no kura hiphopa atzara tu būtu, no "gangsta", no "pop hop" vai no "Public Enemy" un Tupac Shakur iedvesmotajiem "radikāļiem", tik un tā pilnam komplektam tev nepieciešams spīdēt... Nu visas tās baltā zelta ķēdes, pašpārliecinātais ģīmis, šika mašīna (ar to "atpaliek" un vienlaikus iegūst Latvijas reperi). Ne velti pēc "Puff Daddy" triumfa ASV juvelieru peļņa palielinājās par 40 procentiem. Nemaz nesmejiet – hiphopa "zīmuļi" ir pamatīgi izlīdzējuši rotkaļu nozarei. Un stulbākais ir tas, ka aiz tā vairs nav nekā cita.

To, ka hiphops nav spējīgs palikt dominējošas mūzikas statusā ilgāk par vienu paaudzi, pierāda šā fenomena "vergu filosofija"... Tiklīdz atjautīgs dumpinieks no Bronksas un Hārlemas sasniedz "spīdēšanai" nepieciešamo labklājību ("bling-bling" hiphopa terminoloģijā), viņa apdalīto pielūdzēju priekšā paēdušo balto senatoru papildina tikpat paēdušais melnais "stārs", kura teksti nebūt neuzlabo nedz dzīves apstākļus, nedz garastāvokli. Un tad nāks jauna paaudze ar jauniem muzikāliem trikiem – neņemos fantazēt, kādiem.

Gluži vienkārši vispārinot, bija hipiju "revolūcija", tad – panku "revolūcija", un daudzi zināja, ka sekos kas jauns, bet nespēja paredzēt, kas tieši... Nē, tas nebija "grunge" roks ar īsa perioda ietekmi, globāli tas bija hiphops. Un neapšaubāmi tam sekos kas cits (būtībā hiphops patlaban sasniedzis tādas pozīcijas, ka nu sāk apkalpot vien savu paaudzi, jo citai tas vairs nebūs gana "stilīgs").

Laikam šo fenomenu stimulējušas arī pretrunas. Hiphops "pēc iepakojuma" ir komerciāls pops, bet savā misijas saturā un filosofiskajā būtībā ir tuvs rokenrola vērtībām (dēkām, straujai dzīvei utt.). Ārišķīgais hiphops vienlaikus pilda rokmūzikas galveno funkciju – rada izklaidi vai mākslu, kurā idejas ienāk no ielas. Taču veiksme būs tikmēr, kamēr tas viss arī adresēts tiks ielai.

Tāpēc tiem roka cienītājiem (jāatzīstas, daļēji arī pats sev), kas nevar paciest hiphopu tikai tāpēc, ka tāds eksistē, gribu atgādināt, ka viņi varbūt nav pamanījuši to, ka kļuvuši par paaudzi vecāki un sasnieguši citu dalībnieku grupu paaudžu problēmā.

Otra lieta – atcerēsimies, kurā Zemes puslodē mēs dzīvojam, un ar kādu vēsturi ir mūsu tauta. Ja kāds brīnās par latvieša vienaldzību pret hiphopu, latvietis savukārt var pabrīnīties par hiphopa fana vienaldzību pret Ņujorkas "no wave" roku.

Savukārt tiem, kas domā, ka hiphops ir kaut kas pilnīgs un "visprogresīvākais" mūzikā, varu vien ieteikt tā arī turpināt domāt. Gan pāries līdz ar jauna "progresīvākā" rašanos.

Bet ja atkal runā par gaumi, tad – par gaumi taču nestrīdas.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form