Juris Kaža: Simtgade nosvinēta, kā sagaidīsim divsimtgadi?
Foto: LETA

18. novembrī pagāja 101 gads kopš neatkarīgas Latvijas valsts pasludināšanas. Pagājuši arī 100 gadi kopš Latvijas valsts pastāvēšanas pirmā gada, kura notikumi faktiski noēno un pārspēj emocionālo brīdi uz tagadējā Nacionālā teātra skatuves. 1919. gads bija jaunās valsts ugunskristības – ar notikumiem, kuriem patiesībā bija lielāka nozīme Latvijas "būt vai nebūt" nekā 18. novembrim.

Dažādo grupējumu pretrunu izlīdzināšana, lai nonāktu pie vienošanās par valsts proklamēšanu, varēja notikt vēlāk, tad svinētu, teiksim, 25. novembri, vai agrāk, pat vasarā, tad nesvinētu zem debesīm svina krāsā. Lai gan svinam – lodēs, kuras izšāva atbrīvošanas karā, – bija būtiska nozīme, lai vispār būtu valsts neatkarība, ko svinēt. Un nav jau tā, ka dažādas kaujas – tostarp bermontiešu padzīšanu no Rīgas – gadu mīnus vienu nedēļu pēc 1918. gada 18. novembra neatzīmē kā visas valsts nozīmes notikumu ar svecītēm pie Rīgas pils mūra un dažādiem publiskiem pasākumiem.

2019. gadā atzīmējām īsto neatkarības izcīnīšanu

Citas 1919. gada kaujas arī atzīmēja, tostarp vietās, kur tās notika, kaut vai Cēsīs un virknē citu pilsētu, kur vasarā un rudenī pirms 100 gadiem notika dažādas cīņas. 2020. gada pavasarī varēsim atzīmēt šī salīdzinoši īsā, bet sarežģītā atbrīvošanas kara beigas. Atcerēsimies, ka ASV Neatkarības karš (ar pavisam citām kara un komunikācijas tehnoloģijām) ilga vairāk nekā astoņus gadus kopš pirmajām sadursmēm 1775. gada pavasarī un septiņus gadus kopš neatkarības deklarācijas 1776. gada 4. jūlijā. Citi, jaunāku laiku, atbrīvošanas kari bijuši gan garāki, gan asiņaināki – kaut vai Alžīrijā pret koloniālo Franciju.

Vienīgi Latvijas brīvības cīņām paralēli notiekošajā (1919.–1921. gads) cīņā par Īrijas neatkarību arī bija samērā neliels upuru skaits. Tātad tiešās cīņās par savu brīvību tikām cauri salīdzinoši sveikā un varējām, tiesa gan, ar samērā izpostītu infrastruktūru un novārdzinātiem un bēgļu gaitās izkaisītiem iedzīvotājiem, sākt gaitas uz modernas 20. gadsimta pirmās puses Eiropas valsts attīstību. To, protams, pārrāva un noslāpēja Padomju Savienības ienākšana 1940. gadā, sekojošā Hitlera Vācijas okupācija un no 1944. gada, teju 50 gadu, PSRS okupācija. Lai gan vēsturnieki par to varētu diskutēt, ceļu šīm nelaimēm nolīdzināja demokrātijas sabrukums 1934. gada 15. maijā un Baltijas valstu nespēja vienoties (kopā ar Poliju un Somiju) pret ārējiem draudiem no divām debesu pusēm.

Kāda būs simtgadē dzimušo bērnu pasaule, sagaidot Latvijas divsimtgadi?

Tagad jau esam 28 gadus centušies attīstīt valsti "pa otram lāgam" – ar dažādiem panākumiem un neveiksmēm. Par to jau rakstītas un turpmāk rakstīs vēstures grāmatas. Nosakot 18. novembri kā atskaites datumu (un šogad tas ir pirmās jaunās simtgades pirmā gada beigas), varētu padomāt, kādu Latviju redzēsim nākamās simtgades beigās. Pirms gada rakstīju par cilvēkiem, kam 1918. gads tieši (ļoti reti) vai netieši (caur ģimeni) ir "dzīvā atmiņā". Latvijā, pieņemot, ka agrāk vai vēlāk veselības aprūpe būs pasaules zinātnes jaunāko tehnoloģiju un paņēmienu līmenī, jau ir dzimuši zīdaiņi, kas piedzīvos valsts divsimtgadi, un bērni, kas pieredzēs 22. gadsimtu.

Kāda varētu būt viņu Latvija un pasaule – labākajā gadījumā?

Domāju, ka Latvija tad būs federatīvu Eiropas Savienoto Valstu (ESV) locekle ar Saeimu kā vietējo pašpārvaldi ar plašām pilnvarām un noteiktu skaitu deputātu ESV parlamentā.

ESV būs kopējs budžets un kopēja nodokļu politika federācijas līmenī, bet ar zināmu nodokļu dažādību dalībvalstīs. ESV būs kopēji aizsardzības spēki, iespējams, ar nacionālām vienībām, kas veidos kopējos sauszemes spēkus, bet daudznacionāliem gaisa, jūras un kosmosa spēkiem. Dzīves līmenis visās ESV daļās būs izlīdzināts, aptuveni vienāds, ar garantētiem ienākumiem teju visiem un pārskološanu augošam cilvēku skaitam, kuru darbvietas aizstās ar mākslīgo intelektu un robotiem.

Latvija Eiropas Savienotajās Valstīs un kosmosā

Latvijā tiks pieņemta ESV kopējā cilvēktiesību politika, kas nodrošinās nediskriminējošu attieksmi pret cilvēka tautību, rasi, dzimumu un seksuālo orientāciju. Laulāties varēs visi pilngadīgi cilvēki neatkarīgi no dzimuma. Latvijā tas būs ieviests jau pirms teju 80 gadiem (skaitot no 2118. gada), bet vairumā ESV neviens vairs neatcerēsies, kad to pirms vairāk nekā 100 gadiem izdarīja. Vairumu ģimeņu joprojām veidos heteroseksuāli pāri, daži pat būs laulājušies baznīcā, lai gan ticīgo skaits būs krietni sarucis un reliģiskas personas veidos vēsturiski interesantu minoritāti, kurai agrākos gadsimtos bija gan pozitīva, gan negatīva ietekme uz cilvēces attīstību. Galvenais iemesls reliģijas nepiespiestai izsīkšanai būs zinātnes progress, iespējas ārstēt drausmīgākās "Radītāja kļūdas" – tādas kā vēzis zīdaiņos un bērnos, ka arī vēzi vispār. Dzimumizglītība un droša kontracepcija būtiski mazinās vajadzību veikt abortus, būs arī iespēja ieņemto augli pārstādīt sintētiskā dzemdē un atdot adopcijai.

Tautības un pilsonības jēdzieni mainīsies. Būsim Eiropas pilsoņi ar latviešu valodu kā ikdienas valodu savā teritorijā un runāsim vismaz vienu, divas citas valodas plus vēl lielāku skaitu caur apģērbā vai komunikācijas ierīcēs iebūvētiem universāliem tulkiem.

Pasaule piedzīvos iespaidīgu progresu kosmosa izpētē, kurā piedalīsies Latvijas cilvēki. Kā astronauti un zinātnieki, arī kā pirmie kolonisti (no 2080. gadiem) latvieši dzīvos un strādās uz Mēness un Marsa, kā arī dažādās kosmosa stacijās. Latvijas kvantu fiziķi piedalīsies telplaika modificēšanas eksperimentos ar mērķi attīstīt tā sauktos vērpes (warp) dzinējus kosmosa kuģiem, kas pārvietosies ātrāk par gaismu. Latvijas divsimtgades svinētāju (kādēļ lai nesvinētu) mazbērni, iespējams, dosies pētīt tuvākās zvaigznes ar apdzīvojamām planētām. Tas tāds pavisam optimistisks skatiens, izslēdzot kataklizmas un savaldot klimata maiņas. Ja ne, siltā 2118. gada novembrī būs sērfošanas sacensības jūras pludmalē pie Valmieras.

Comment Form