Juris Kaža: Žurnālista Baltijas ceļa laika atmiņas pēc 30 gadiem
Foto: DELFI

Latvijā ir kalendārie nemieri – 16. marts, 9. maijs, sēru dienas – 25. marts, 14. jūnijs, 4. jūlijs, virkne mirušo piemiņas dienu, kapu svētki u.tml., kā arī daži priecīgāki, īsti svētki – Jāņi, 18. novembris, Ziemassvētki. 23. augusts (arī it kā sēru diena, kā nekā Molotova-Ribentropa līguma gadadiena) tagad arī ir t.s. Baltijas ceļa atceres diena. Šogad no šī vēsturiskā notikuma, kad simtiem tūkstoši Baltijas valstu iedzīvotāji sadevās rokās prasīt savu valstu neatkarību, paiet 30 gadi, un man tā arī ir dažādu dīvainu un jautru notikumu atceres diena.

Runa ir par vairākām dienām, kad 1989. gada augustā uzturējos tobrīd vēl okupētajā Latvijā kā tūrists/ žurnālists. Iebraucu ar videokameru un nodomu piefiksēt plānoto Baltijas ceļu un citus notikumus Zviedrijas televīzijai un citiem noņēmējiem. Cik atceros, tajās dienās notika starptautiska konference ar ASV senatoru piedalīšanos, ka arī kaut kāds pro-impērijas Interfrontes pasākums pie Uzvaras pieminekļa. Kā parasti šādos braucienos, viss notika vienā skriešanā un negulētām naktīm. No iepriekšēja brauciena bija pagājuši tikai pāris mēnešu, jo ap 1989. gada 1. maiju biju iebraucis nofilmēt Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) pirmo publisko parādīšanos ar organizācijas karogu Tautas frontes rīkotā paralēlā 1. maija gājienā.

Saulesbriļlotā beibe – Ždanoka?

Iebraucot pirms 30 gadiem, jutos kā starp "savējiem" – žurnālistiem un tautfrontiešiem – kā rūdīts "perestroikas tūrists un aprakstītājs." Jau tad pazinu tobrīd populāro Latvijas televīzijas žurnālisti Veltu Puriņu. Viņa man paziņoja, ka kaut kādu iemeslu dēļ neesot saņēmusi kameru un operatoru, lai dotos uz Interfrontes pasākumu. Piedāvāju to ar Veltu kopā nofilmēt ar savu video "8 Sony" kameru, kuras "bilde" visticamāk noderēs televīzijai. Aizbraucām, un kaut kur burzmā pamanīju toreizējo "Washington Post" Maskavas korespondentu Deividu Remniku (David Remnick) kopā ar stilīgi ģērbtu sievieti stilīgās "aviatora" tipa saules brillēs. No sākuma domāju, ka tā varētu būt Estere Faina (Esther Fein), Remnika sieva un vienlaikus konkurējošā "New York Times" Maskavas korespondente, lai gan šādos lielos notikumos sāncenšiem ieteicams turēties nost vienam no otra. Tad man pateica, ka šī pēc izskata beibe esot tāda Tatjana Ždanoka, kas, visticamāk, korespondentam skaidroja interfrontiešu viedokli. Vēlāk attīstīju korektas attiecības ar labi angliski runājošo Ždanoku kad vajadzēja viņas "cietās līnijas" komentārus kādam ārzemju televīzijas sižetam. Tāds darbs.

Skrandām plivinoties, streipuļo uz norietu
Laikam samērā politiski nekorekts (pēc padomju, bet ne toreizējas Latvijas televīzijas standartiem) izrādījās kadrs, kuru uzfilmēju Veltas pavadībā un kas vēlāk parādījās tā vakara "Panorāmā". Interfrontes pasākums gāja uz beigām, un filmēju kā Uzvaras pieminekļa mastos plivinās paplukuši sarkanie un Latvijas PSR karogi (saulei jau sākot rietēt). Skan pļerkstoša, peldoša mūzika no skaļruņiem (magnetofona baterijas sēdās). Tad kadrā siluetā ienāca vīrietis, krietnā biedra prātā (tad jau vēl nebija kungi) un streipuļoja karogkātu rindas virzienā. Moments, kur simboliski tagad jau nelaiķa Zviedrijas latviešu vēsturnieka Ulda Ģērmaņa tēlainā "skrandu impērija" klunkurēja uz savu galu skrandām plivinoties mastos. Vismaz tā to atceros.

Un tad sekoja jau leģendārais lidojums ar helikopteri virs Baltijas ceļa kopā ar "Labvakar" žurnālistu Edvīnu Inkēnu un citiem. Saņēmu it kā Veltas vietu lidaparātā. Kā un kāpēc tas notika (ar sekojošo manis aizliegšanu ierasties Padomju Savienībā piecus gadus) atstāšu tiem, kam hobijs ir dažādas konspirāciju teorijas. No savas puses to darīju, jo tas bija pareizais risinājums no profesionāla viedokļa. Ja nu tiešam pulcēsies simtiem tūkstošu cilvēku, to var parādīt tikai no augšas, no lidaparāta. Un tā bija stāsta esence – ka visas trīs Baltijas tautas kā viena prasīja aiziet no Padomju Savienības, kur bija nelikumīgi inkorporētas. Turklāt žurnālistikā ir vienmēr risks – daudzās situācijas ir bezmaz obligāti jāpārkāpj robežas, jādara lietas, kas ir likumības pelēkā zonā. Es uzņēmos risku, ka būs nepatikšanas, jo šis bija tā laika lielākais stāsts par Baltijas valstīm. Baltijas ceļš arī bija kulminācija kustībām, kas sākās ar 1987. gada 14. jūnija pulcēšanos pie Brīvības pieminekļa pieminēt deportāciju upurus, ko noskatīties pulcējās daži tūkstoši. Biju pirmais rietumu žurnālists, kas par šo notikumu ziņoja "The Christian Science Monitor" ar piezīmi, ka, ja šādas lietas turpināsies, tās varētu būt Padomju Savienības gala sākums.

Štrunts par helikopteri, galvenais bija stāsts

Žurnālistam stāsts ir galvenais, pašam dabūt pa ādu tikai blakus efekts. Salīdzinot ar žurnālistiem, kas bijuši cietumā vai zem lodēm, šis piecu gadu aizliegums apmeklēt "skrandu impēriju" bija smieklīgs, un, kā teicu Zviedrijas radio pēc uzzināju par šo "sodu" – "neticu, ka Padomju Savienība tik ilgi izvilks". Un tā arī bija – divus gadus vēlāk iebraucu neatkarību atguvušajā Latvijā ar vīzu Nr. 1 no jaunās diplomātiskās pārstāvniecības Stokholmā. Taču "ļaunuma impēriju" nesagrāva pravietiski vārdi, bet Baltijas tautu un citu okupēto tautu solidaritāte un padomju vadības demoralizācija, kuras pārstāvji īsi pirms sava bezsaules norieta, 1991. gada augusta pučam sabrūkot, sēdēja bālām sejām un drebošām rokām, pasaules medijiem skaidrojot, kur pazudis Gorbijs (toreizējais PSRS vadītājs Mihails Gorbačovs).

Un iešaujas vēl viena doma – 30 gadi ir tik pat ilgs laiks – cik no Latvijas brīvības cīņām šķīra manu vecāku (abi miruši) iepazīšanos, apprecēšanos un padzīvošanu bēgļu nometnē kara sagrautā 40. gadu beigu Vācijā. Brīvības cīņu simtgadi svinam šogad. Māte 1919. gada notikumus atcerējās kā mazs bērns, tobrīd jaunāka par filmā "Paradīze 89" attēlotām skolniecēm, kuras "īstajā dzīvē" arī būtu 40+ gadu ar bērna atmiņām par Baltijas ceļu. Un tomēr trauksmainā Latvijas simtgadu vēsturē mums gandrīz visiem joprojām ir kādas dzīvas saiknes un atmiņas par izšķirošiem pavērsieniem mūsu valsts un nācijas vēsturē.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form