Gada nogale gaidītā Adventes prieka un miera vietā daudziem Latvijas cilvēkiem, kas ilgstoši un nopietni mācās sadzīvot ar cukura diabētu, ir atnesusi lielu satraukumu un neziņu. Proti, ar vienu vienīgu Labklājības ministrijas rīkojumu (Nr. 298, pielikums Nr.4, izdots 06. 12. 2001, publicēts Latvijas Vēstnesī – 12. 12. 2001), negaidīti izslēdzot no kompensējamo zāļu saraksta deviņus ļoti svarīgus insulīna medikamentus, ir būtiski satricināts tas pamats, kas 8 700 diabēta pacientu palīdzēja sadzīvot ar savu slimību, mazināt nopietnu komplikāciju risku un būt drošiem par savu dzīvību. Un, protams, justies kā pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem – gan darbā, gan sadzīvē.
Tikai pavisam neilgu laiku - tieši pēdējos gados laikā, pateicoties valsts līdzekļu ieguldījumam, kā arī mediķu un pacientu organizāciju darbam, pirmo reizi tika izveidota valsts mēroga sistēma, kas ļāva pacientam pēc iespējas vienkāršāk saņemt insulīnu, materiālus glikozes līmeņa noteikšanai asinīs, kā arī nepieciešamo inventāru insulīna ievadīšanai un paškontrolei. Tāpat tika likts ļoti nopietns pamats valsts kompensēto insulīna medikamentu piemērošanā konkrētiem diabēta slimniekiem. Endokrinologu uzraudzībā pacientiem bija iespējams izraudzīties to insulīna medikamentu, kura farmakodinamiskās īpašības katram konkrētam slimniekam viskvalitatīvāk nodrošina cukura diabēta dekompensāciju un kura pielietojuma veids vismazāk traumē dzīves kvalitāti. Nezinātājiem svarīgi saprast, ka insulīna medikamenti ir komplicēti, ar gēnu inženierijas metodes palīdzību ražoti hormonu preparāti, un ir ļoti svarīga to un pacienta bioloģiskā saderība ( katrs pacients veic līdz 5 insulīna injekcijām dienā un dara to visu mūžu). Neprecīza deva, nepiemērots insulīna veids – un sekas var būt ļoti nopietnas.

Visa informācija, kas pēdējās dienās ir izskanējusi no Labklājības ministrijas Zāļu cenu aģentūras un Farmācijas departamenta puses, diemžēl ir visai demagoģiska un nepatiesa. Vai tiešām no medicīnas profesionāļu un pacientu puses būtu atskanējuši šie rūpju pilnie aicinājumi atcelt šo nepamatoto un nepārdomāto rīkojumu, ja pirms tā pieņemšanas būtu notikušas nopietnas un savstarpēji ieinteresētas pārrunas, konsultācijas un viedokļu noskaidrošana. Tāpat arī ministrijas arguments, ka izšķirošais faktors medikamentu izslēgšanā bijusi cena, neiztur kritiku.

Pirmkārt, veselības aprūpes budžets 2002. gadam Latvijā IR PALIELINĀTS! Otrkārt, izskatās, ka valsts nekādus nopietnus aprēķinus nav veikusi. Visos savos publiskajos paziņojumos Farmācijas departamenta direktors Juris Bundulis tā arī nav spējis pateikt, kādas izmaksas valstij radīs visaptveroša diabēta pacientu hospitalizācija, palielinātais glikozes līmeņa teststrēmeļu noiets, iespējamais diabēta komplikāciju skaita pieaugums, kā arī neracionāls medikamentu izlietojums, kārtridžu injektoru vietā pārejot uz flakonu insulīnu un šļircēm. Precīzi visu izskaitļojot, diezin vai mēs varētu runāt par kādu ekonomisku efektu – izdevumu noteikti būs vairāk nekā ietaupījumu. Turklāt nemaz nerunājot par tiem skaitļos neizmērāmiem zaudējumiem, proti, pacientu psiholoģiskās drošības, dzīves kvalitātes, cilvēciskās pašcieņas un pašsajūtas zudumu.

Treškārt, arī dažādie vairāk vai mazāk tiešie centieni šīs “insulīna problēmas” sociālo diskursu reducēt uz farmācijas kompāniju uzsāktajiem tirgus pārdales pūliņiem šajā gadījumā ir nevietā. Visas kompānijas (tai skaitā arī kompensējamo zāļu sarakstos palikusī Aventis, ja var ticēt tās apgalvojumiem) par rīkojuma stāšanos spēkā uzzinājušas tikai tā pieņemšanas dienā. Un ja arī tā – tāpēc jau ir valsts institūcijas, kam atbildīgi jāaizstāv savu pilsoņu (jā, arī nodokļu maksātāju) tiesības un intereses.

Ir jautājumi, kuru risinājumā cenas faktors nedrīkst būt noteicošais. Tie ir jautājumi, kas skar cilvēka un viņa dzīves vērtību. Pretējā gadījumā mēs kļūstam par cinisku sabiedrību, kurā it visam ir kāds merkantils ekvivalents. Kāds politiski ekonomisks konteksts vai intereses. Un šajā gadījumā nav pat tik svarīgi, kāpēc kāds ministrs paraksta šādus rīkojumus, kāpēc šādi rīkojumi tiek vispār sagatavoti un stājas spēkā. Jautājums ir par sistēmu, kas to pieļauj.

Tāpēc ierosinātā dienesta izmeklēšana, manuprāt, ir tikai dekoratīvs aizsegs problēmas atrisinājuma novilcināšanai un patiesās situācijas slēpšanai. Un es neticēšu tās rezultātiem, ja vien tās procesā līdzi nedarbosies arī neatkarīgi eksperti – mediķi un pacienti.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit