Kalvis Vītoliņš: Izrādās to, kas grib maksāt par garšu, ir par maz!
Foto: LETA

Lai gan Latviju ir pāršalkuši dažādi saukļi ar to, ka, piemēram, "izvēlies vietējo" vai "zaļā karotīte", vai "vietējais produkts", kas nereti nozīmēja arī kvalitatīvāku un svaigāku garšu, tomēr tirgu ik pa brīdim pāršalc jauni paziņojumi par apvienošanos ar spēcīgu konkurentu vai par uzņēmuma pārpirkšanu un apvienošanos. Tam parasti ir tikai viens iemesls – mēs maksājam pārāk maz par šī "vietējā produkta garšu". Mēs ikdienā nododam savu ražotāju, savu vietējo restorānu vai šuvēju, un viņi dodas laimi meklēt lielākā tirgū.

Pirms 12 gadiem savu darbību pārtrauca Jelgavas cukurfabrika, bet veikalos joprojām ir nopērkamas cukura paciņas, kuras rotā zīmols "Jelgavas cukurs", kā arī vecās fabrikas attēls. Liepājas cukurfabrikai 2007. gads bija pēdējais, kad tika ražots un fasēts cukurs.

Patlaban tas pieder "Nordic Sugar" (agrāk "Danisco Sugar"), un presē var lasīt, ka šis "Dansukker Jelgavas cukurs" tiek ražots "Nordic Sugar" rūpnīcā Lietuvā no dienvidu kaimiņvalstī audzētām cukurbietēm, kas varētu būt taisnība. Bet vai garša ir tā pati?

Jāatceras, ka valstī tika slēgtas visas cukurfabrikas, kas nodrošināja izejvielu "Rīgas raugam". Uzņēmums toreiz publiski skaidroja, ka vedot izejvielas no ārzemēm, galvenokārt, Baltkrievijas, loģistika esot dārga un sarežģīta. Tādējādi skandināvu kompānija "Orkla", kas caur savu Zviedrijas apakšvienību kontrolē "Rīgas raugu", esot pieņēmusi lēmumu pārtraukt ražošanu Latvijā. Toreiz "Rīgas rauga" tirgus daļa Latvijas rauga tirgū veidoja aptuveni 70-80%, jo lielākā daļa vietējo maizes ražotāju, cenas un kvalitātes dēļ, bija devuši priekšroku šim produktam. Tagad tur tiek izīrēti nekustamie īpašumi, līdzīgi kā VEF vai "Alfa" teritorijās, kurām vairs nav nekāda sakara ar veco laiku ražošanu.

Tāpat kā rauga rūpnīcu, arī maizes un alkoholisko dzērienu, arī alu un limonādes vairs neražo no Latvijas cukura. Tas viss ir mainījis garšu. Bet arī katrs mazais ražotāja un restorāna lēmums vienmēr ir starp ražošanu "garšīgi" un "ražošanu lēti". Tāpēc apvienošanās procesi un ikdienas patēriņa ieradumi, kas Latvijā tomēr masveidīgi spiež uz lētākas produkcijas ražošanu, jo tāds patērētājs, kas maksā par garšu, Latvijā ir retums, nozīmē arī citus risinājumus, kā pārpirkšana, pārņemšana vai slēgšana.

Piemēram, tā pati apvienošanās. Nereti tā sākas patērētāja garšai nekaitīgi – ar kopīgu sekretāri, grāmatvedi, loģistiku, kopīgu iepirkumu, kopīgu apgrozījumu, tomēr, jau pēc kāda laiciņa ir arī jautājums par kvalitāti. Par tādiem ražošanas lēmumiem, kas ļauj ražot lētāk. Vai "Laimas" produkcija ir tāda pati, kāda tā bija, kas notiek ar "Staburadzi", kas ar "Lāčplēsi"?

Arī nesenais piemērs ar "Bauska alus" un "CIDO Grupu" sākās ar domu par apvienotu loģistiku. Tas "CIDO Grupai" nav pirmais gadījums, tā kādu brīdi ir bijusi līdzīpašniece arī "Piebalgas alum" (2004-2006), taču tad izgājusi.

Tāpat tā ir "Lāčplēša alus" īpašniece, un tāda, pamainot struktūru, ir pat līdz šodienai. Lai nu kā, bet katra apvienošanās ir izaicinājums mūsu garšai. Ir tāds alus, ko es vairs nedzeru, un šāda alus tagadējā garša nereti sākusies tieši līdz ar apvienošanos. Ja redzam, kādu restorānu savā rajonā ar labu kvalitāti, tas nozīmē, ka turp jādodas, ja redzam labu alu – tas ir jāpērk TAGAD, citādi mūsu apkārtnē visas garšas mainīsies, un ne jau uz to labāko pusi. Tās apvienosies, lai izdzīvotu!

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form