Kārlis Langins
Foto: Publicitātes foto

Pagājušajā nedēļā spoži spīdēja trejas zvaigznes: Preambula, Uzvaras piemineklis un Uzturēšanās atļaujas. Ja uzturēšanās atļauju gadījumā ir vismaz jāpalabo likumdošana un jāizvērtē iespēja uz to rēķina vairāk nopelnīt, Levita preambula un Uzvaras pieminekļa jaukšana tādas pseido problēmas vien ir.

Taču visu trīs tēmu sakarā notika rakņāšanās ap nacionalitātes jautājumu, gādājot ļoti auglīgu augsni populismam un, godīgi sakot, pilnīgam stulbumam no personām, no kurām tas visvairāk arī bija gaidāms. Un, kā parasti, uz tukšu salmu kulšanu pavilkās līdzi visa tauta, mani tikai mulsināja, ka problēmas mērogā neviens neiekļāva tās sakni.

Lielākajai daļai latviešu, arī man, bērnībā bija jāklausās vecvecāku stāsti par Otrā pasaules kara un padomju režīma šausmām, par radiniekiem un draugiem, kas pazuda Sibīrijas plašajās tāles vai čekas šaurajos pagrabos. Atmiņas tika atstāstītas nevis ar akadēmisku faktu objektivitāti, bet subjektīvu perspektīvu un valodas īpatnību, piemēram, Latvijā ienāca "vācietis" un "krievs", nevis nacistiska vai komunistiska diktatūra.

Līdzās bubuļiem, kas nāks, ja neizēdīsim šķīvi, vai, ja neklausīsim vecākus, izveidojās arī bubulis vārdā "krievs", kurš ir zadzis, nogalinājis, spīdzinājis un izvarojis no Latvijas līdz Berlīnei. Mēs ļoti labi apzināmies, ka šis bubulis nav ne persona krievs, ne Latvijas krievu diaspora, nedz visas pasaules krievu kopums, bet tā ir ļauna, ēteriska būtne, kuras vienīgais mērķis ir okupēt Latviju un noslaucīt latviešu tautu no zemes virsas. Pa drusciņai bubulis "krievs" manifestējas Krievijas ārpolitikā pret Latviju, katru gadu 9.maijā Uzvaras parkā un atsevišķu indivīdu izteikumos.

Otrais pasaules karš Latvijai atnesa trīs okupācijas, koncentrācijas nometnes, deportācijas, represijas un 50 gadus nebrīves. Latviešiem Otrā pasaules kara beigas neasociējas ne ar kādu uzvaru, tikai ar datumu vēsturē, vai labākajā gadījumā - vienas diktatūras uzvaru pār citu. Šie fakti un tos piedzīvojušo personu stāsti ir saglabājuši latviešos baiļu stigmu līdz pat šai dienai. Diemžēl, ir uzmanības slampas[1], kas izmanto šo baiļu stigmu savtīgos un populistiskos nolūkos, piemēram, ņirgājoties par Dziesmu svētkiem, vai cenšoties panākt Uzvaras pieminekļa nojaukšanu.

Doma par Uzvaras pieminekļa nojaukšanu ir gaužām elementāra - aizvākt bubuli prom no acīm, jeb citiem vārdiem - apgrūtināt pulcēšanās brīvību konkrētai iedzīvotāju daļai, atņemot tai svarīgu simbolu. Cilvēki, kas vēlās Uzvaras pieminekļa nojaukšanu, vai nu spītīgi ignorē faktu, ka 9.maijā cilvēki tur savācās, lai svinētu uzvaru pār ļauno fašistu, nevis latviešu nīcināšanu, vai uzskata, ka atjaunot vēsturisko taisnību var tikai pēc "zobs pret zobu" principa.

No vēstures ir jāmācās, bet tik ļoti maza pasaules daļa to dara. Ja mums ir ko, ko mācīties no Otrā pasaules kara, tad to, ka valsts iedzīvotāji nedrīkst dalīties ne rīdziniekos un lauķos, ne latviešos un krievos, ne buržuāzijā un darba šķirā, valsts nedrīkst tautu ierobežot un kontrolēt, savukārt tauta nedrīkst pieļaut varas koncentrēšanos.

Es ceru, ka latviešus un krievus Latvijā saliedēs nepieciešamība pēc izaugsmes, attīstības un labklājības, nevis nepatika pret kādu trešo nacionalitāti, kas nāks palīdzēt pelnīt mūsu pensijas.


[1] Uzmanības slampa (no angļu valodas "attention whore") - persona, kas ir izmisusi pēc uzmanības un jebkuriem līdzekļiem cenšas nokļūt uzmanības centrā.

Source

Tags

Krievija Uzturēšanās atļaujas
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form