Kaspars Eihmanis: Vidusmēra interešu loks

Patiesībā šī apgalvojuma autors Hao Jins, Pekinā angļu valodā iznākošās avīzes Global Times 6. aprīļa numurā, secināja, ka minētie temati nav vidusmēra ķīnieša "radara" uztveršanas zonā. Un, kā jau tas bieži gadās, Rietumu preses izdevumi komentāra otru pusi noklusēja. Bet Hao Jins vienkārši piebilda, ka šis vidusmēra ķīnietis ir norūpējies par ģimeni un savu vietu aizvien konkurējošā pasaulē. Viņš, protams, pasteidzās piebilst, ka Bobs Dilans vienkārši vienmēr ir bijis "cool" ar savām "vīpsnājošām runas-dziesmām" un "kopā samestajiem" dziesmu tekstiem. Un tas tāpēc, ka "Dilans pīpēja daudz zāles". Un, ņemot vērā šo fenomenu marginālo raksturu, tiem nav diez cik lielas saskarsmes ar ķīniešu vairākuma interesēm.

No vienas puses, Ķīnas varas iestādes beidzot, pēc cītīgas Dilana dziesmu tekstu cenzūras, atļāva vecišķajam dziesminiekam pēc vairāku gadu klauvēšanas pie Pekinas durvīm uzstāties Ķīnā. Jo galu galā, kas gan tas par "kapitālismu ar ķīniešu iezīmēm" ja nevar ar to arī labi nopelnīt? No otras puses, cilvēktiesību organizācijām bija iespēja kaunināt Dilanu par mugurkaula trūkumu, ļaujot iejaukties dziesmu saturā, tādējādi degradējot Dilana vēstījumu. Bet praktiski neviens īsti nerunā par to, ka vidusmēra ķīnietis nemaz nevar tā vienkārši atļauties lētākās biļetes 40 latu apmērā, nerunājot jau par dārgākajām – 90 LVL. Un kas gan ir šis vidusmēra ķīnietis ar savām vidusmēra vajadzībām? Šanhajas un Pekinas hipsteri, kuru vecāki bez problēmām nopirktu biļetes arī kaimiņiem? Ķīniešu "nouveau riche" un bars padzīvojušu ārzemju emigrantu? Vidusmēra ķīnietis nemaz nezina, kas ir šis Baobu Diluņ! Un kamdēļ viņam zināt? Vidusmēra latvietis nemaz neatšķir Taivānu no Taizemes!

Ko dara un ko domā šie vidusmēra ļaudis, kuru radara uztveršanas zonā nenonāk jautājumi par apreibinošām vielām, rasu vienlīdzību (Ķīnas kontekstā lasi "mazākumtautību tiesības"), cilvēcisko cieņu un karu? Ja ņemam palīgos klasisko tekstu "Rituāla pieraksti" (Ļidzji) un kopā ar Konfūciju apgalvojam, ka "ēdamais, dzeramais, vīrieši, sievietes – lielākās vēlmes", tad droši varam postulēt visas pasaules, pat visu sajūtošo būtņu, vidusmēra raksturu, un ar to arī šo diskusiju slēgt. Visiem tas jau sen ir skaidrs, tāpat tas, ka arī vidusmēra latvietis ir norūpējies par savu demogrāfiski traģisko ģimeni un satraucies par konkurētspēju, jo viņam vienkārši nav darba. Un te nu nekāds Baobu Diluņ neiedvesmos, jo vidusmēra latvietis drīzāk uzdies "Bandžo Laura" pavadībā vai arī līgosies līdzi jaukā policista "Mazā, Dievs tevi mīl" meldiņam. Piemērojot šādus vienkāršus kritērijus – rūpes par ģimeni, iztikas problēmas un muzikālā gaume – mēs "saradojamies" ar miljardiem ķīniešu, indiešu un arābu, izņemot, varbūt mormoņus, datorfrīkus un postmodernisma profesorus.

Par kura vidusmēra ķīnieti runāja žurnālists? Par zemniekiem, kas vēl aizvien veido 60% no 1,3 miljardiem? Par 22 miljoniem šanhajiešu un tikpat lielu skaitu pekiniešu, vairāk par trešdaļu no kuriem ir migranti strādnieki bez pieraksta un jebkādām sociālajām garantijām? Vai atšķiras vidusmēra uigurs, tibetietis no Ziemeļķīnas provinču iedzīvotāja? Vai ekonomiski attīstīto Dienvidķīnas piejūras provinču iedzīvotāji neatšķiras no infrastruktūras ziņā atpalikušās Rietumķīnas provincēm? Pavisam nesen apcietinātais, starptautiski pazīstamais mākslinieks Ai Veivei noteikti nav vidusmēra pilsonis, jo vienkārši ir pārāk bagāts un neapdomīgi kritisks pret valdošo varu. Par vidusmēra pilsoņu tiesību aizstāvēšanu apcietinātie advokāti Hu Dzja, Gao Džišens un Čeņs Guančens – nerunājot jau par Nobela prēmijas laureātu Liu Sjaobo, rakstnieku Ljao Jivu un daudziem citiem – arī tādi nav, jo ir vienkārši "noziedznieki" valstī, kas stingri turas pie likuma, jo paši ar savām izdarībām grauj pastāvošo līdzsvaru – "harmonisko sabiedrību". Un arī par viņiem vidusmēra ķīnietis, pateicoties pamatīgai informācijas kontrolei, nezina. Vidusmēra ķīnietis nav arī tas, kura zemi bez kompensācijas atsavina kārtējās augstceltnes būvniecībai. Acīmredzot šajā sarakstā neietilpst arī to 2008. gada Sičuaņas zemestrīcē bojāgājušo bērnu vecāki, kuri cenšas noskaidrot, kāpēc valdības būvētās skolas sabruka kā kāršu namiņi. Jo atbildības un caurskatāmības aicinājums valdībai nav samērojami ar harmoniskumu. Turklāt tibetiešu un uiguru īstenas autonomijas centieni ir vai nu separātisms, vai nu klaja nepateicība Ķīnas valdībai par to, ka tā tos atsvabinājusi no feodālisma un ievedusi modernajā laikmetā. Tātad vidusmēra ķīnietis nav tas, kuram rūpētu šīs marginālās problēmas.

Vidusmēra ķīnietim un latvietim ir viena kopēja iezīme, un tā ir pārliecība, ka viss sliktais nāk no citurienes. No Rietumiem, no Amerikas, galu galā no Kalifornijas štata. Narkotikas, HIV, musinošas idejas, kā liberāla politika, un šis apnicīgais vārdu salikums "cilvēktiesības" – tas viss ir apzināti ievazāts nesabojātā sabiedrībā. Parasti piemirstas, ka dzelzceļš, moderna izglītības sistēma, komunisms, modernuma ideja un tehnoloģijas nav vis mītisko senatnes imperatoru izgudrojumi, bet gan nākuši no tām teritorijām, no kurienes arī apreibinošas vielas, nāvējošas slimības, Baobu Diluņ, rasisti un pornogrāfija. Tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka šo modernā laikmeta vērtību izcelsmes vietai – Eiropai un ASV – jāturpina justies pārākiem. Vidusmēra rietumniekam nevajadzētu justies pārākam ne par ko, jo mēs visi lielākoties esam šo vērtību patērētāji, nevis radītāji.

Neskatoties uz to visu, Boba Dilana koncerti notika. Nav zināms, ko viņš pats par to domā, bet visiem galu galā bija prieks. Kritizēšanas prieks, peļņas prieks un mūzikas prieks. Vidusmēra ķīnietis arī bija un palika priecīgs, jo tāpat kā vidusmēra latvietis viņš nepārdzīvo, ka netika uz koncertu. Bet tie vidusmēra ķīnieši, kuriem narkotiku, rasu vienlīdzības un cilvēciskās cieņas problemātika šķita svarīga, "The Times They Are a-changin'" noteikti noklausījās mājās.