Krievijas ārkārtas situāciju ministrs Sergejs Šoigu, uzstājoties Staļingradas veterānu forumā, piedāvāja ieviest kriminālatbildību par PSRS uzvaras noliegšanu Lielajā tēvijas karā. Pēc pāris dienām Šoigu atbalstīja Krievijas ģenerālprokurors Jurijs Čaika, un problēma no ārkārtas situāciju institūcijas līgani pārvietojās uz juridisko procedūru jomu. Tiesa gan, visa šī lieta nekādi vēl nav pavirzījusies uz priekšu, par spīti dažādu līmeņu deputātu izteikumiem; un diez vai arī pavirzīsies.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Prese - pareizāk sakot, tā preses daļa, kurai atļauts pasmieties par priekšniecību - paķiķināja. Kāds, aprakstot šo situāciju, izmantoja idiotisko terminu PR (kas vispār neko nepaskaidro un neko nenozīmē), citi atzīmēja, ka ministrs, kurš sevi acīmredzami nav apgrūtinājis ar humanitārajām zināšanām, vienkārši sajaucis: tā teikt, gribēja piedāvāt apcietināt par PSRS lomas noliegšanu uzvarā, bet tā komiski pārteicās. Viss ir pareizi - gan sajauca, gan acīmredzami gribēja atgādināt par sevi krīzes neskaidrajos laikos. Taču, ja Šoigu idejām sekotu burtiski, tad trenētai iztēlei būtu kur ieskrieties. Teiksim, kāpēc Apvienotajā Karalistē netiesāt par angļu karaspēka uzvaras noliegšanu pie Azenkūras 1415. gadā? Jo tur taču milzu loma bija gan Velsas strēlniekiem, gan pat dažiem Skotijas karaļa kareivjiem - lūk, jums arī Britu salas trīs nāciju veiksmīgas savienības simbols. Skaidrs, ka tas, kurš uzdrošinās noliegt Azenkūru, nešaubīgi ir monarhijas ienaidnieks: aiz restēm viņu, aiz restēm! Vai, piemēram, Francija varētu dot piecus gadus cietuma par franču armijas uzvaras noliegšanu pie Austerlicas. Jo - kas tika sakauts? Divu pusfeodālu armiju, Krievijas un Austrijas, karaspēks, un uzvarēja Pirmā impērija, šis lielais Lielās franču revolūcijas veidojums (francūžiem, kā zināms, viss vienmēr ir "liels"). Pašreizējo Piekto republiku Francijā veidojusi Pirmā republika un Pirmā impērija - tieši tā to veidoja de Golls. Austerlicas ideoloģiskais un patriotiskais substrāts ir skaidri redzams, tādēļ par Napoleona uzvaru pār Kutuzovu - aiz restēm. Un padomāt varētu arī pašā Krievijā. Es pievērstu uzmanību - ņemot vērā pašreizējās Ukrainas krīzes - Poltavai. Par Pētera Lielā uzvaras noliegšanu (bet viņš dibināja pilsētu, no kuras valstij un pasaulei tika dots otrais un trešais Krievijas prezidents) pār zviedriem un Ivanu Mazepu (sapienti sat1) nebūtu slikti dot gadus astoņus. Par šaubām, ka krievi 19. gadsimtā iekaroja Kaukāzu - desmit gadus, par atteikšanos pienācīgi novērtēt Kijevas kņaza Oļega Cargradas karagājienu - visus piecpadsmit. Tiesa gan, pēdējā gadījumā mēs nostājamies uz plāna ledus. Ir taču daži, kas apšauba Ņevas Aleksandra diženumu vispār un Ledus kaujā atsevišķi. Vēl samaitātākie Borodinu nesauc par krievu ieroču triumfu. Un jau pilnīgi kaitnieki uzdrošinās norādīt, ka Kuļikovas kauja bija ne gluži tur, kur pieņemts uzskatīt, vai arī pavisam ne tur, vai arī tās nebija nemaz. Tādus vispār vajadzētu nošaut. Bet, lūk, vēl viens jautājums. Vai Japānai vajadzētu ieviest cietumsodu par uzvaras pie Pērlhārboras noliegšanu? Bet Vācijai - būtu jāapcietina tie, kas uzskata, ka Hitlers nepavisam nesakāva Franciju 1940. gadā? Un vispār, kurām valstīm ir tiesības tiesāt savus pilsoņus pēc "vēsturiskajiem pantiem" un kurām - nav? Uz cik desmitiem gadu vai simtgadēm jāattiecina "noilgums" tiem, kas zaudēja karos, taču uzvarēja kaujās šī kara gaitā; teiksim, vai Lielbritānijai ir tiesības sodīt tās pašas Azenkūras noliedzējus, ņemot vērā, ka Simtgadu karā tomēr uzvarēja Francijas karaliste? Vai Vācijai būtu tiesības 2018. gada 3. martā atzīmēt uzvaras simtgadi pār Krieviju (Brestas miers), ņemot vērā, ka tā paša gada 11. novembrī Francija, Lielbritānija, ASV un vēl pāris duču valstu varētu apr pilnām tiesībām svinēt simt gadus kopš Kompjenas miera, jo tas beidza Pirmo pasaules karu? Patiesi, uz visiem jautājumiem nav iespējams atbildēt.

Taču jokus pie malas. Acīmredzami, ka ministrs Šoigu nebija domājis ne Kompjenu, ne Brestu un pat ne Azenkūru. Viņš vispār nebija domājis "vēsturi" - ne ar lielo, ne mazo burtu. Viņa priekšlikums bija gandrīz vai spontāna reakcija uz divu apstākļu sakritību - viens no tiem bija saistīts ar situāciju, otrs - ar medijiem. Pirmkārt, Šoigu uzstājās kara veterānu priekšā - tādēļ ļoti vēlējās pateikt kaut ko svinīgu, viņiem patīkamu un vienlaikus asu attiecībā uz "Krievijas ienaidniekiem". Tas ir ne vien paša ministra noskaņojums, bet kaut kādā ziņā arī Krievijas varas "lielais publiskais stils" - savienot vaigu piepūšanu ar nesagremotiem draudiem nekonkrētam adresātam. Psiholoģiski stils ir ļoti pazīstams - tā reaģē nedroši, nervozi pusaudži, kas neprot uzvesties sabiedrībā. Hroniska pretuzbrukuma stāvoklis. Lai gan nevajadzētu novērtēt par zemu arī paša pasākuma garu - nu, ko lai vēl kara veterāniem pasaka "ārkārtas lietu ministrs", kurš nevar viņiem iedot ne naudu, ne pat lieku reizi pa televizoru parādīt?

Runājot par Šoigu mediju kontekstā, tam vārds ir "holokausts", precīzāk - bezgalīgie skandāli, uzbrūkot tiem, kuri noliedz, ka ebrejus būtu masveidā iznīcinājuši nacisti. Šoigu ir tāds pats cilvēks kā mēs visi, viņš skatās televizoru un, iespējams, pat lasa avīzes - bet tur pēdējā laikā daudz tiek pieminēts bīskaps Viljamsons un vēsturnieks Ērvings. Iznāk apmēram tā: ja kādu vajā par holokausta noliegšanu (un vajā gan uz nacionālo, gan internacionālo likumu pamata), tad kādēļ ko līdzīgu neizspēlēt arī Krievijā? Tieši šis apsvērums varēja darboties ministra Šoigu zemapziņā, un tas mazliet vēlāk atkārtojās prokurora Čaikas un citu ieinteresēto personu apstiprinošajos komentāros. Vēl vairāk, Krievijas dome sāka runāt par to, ka likumu, kas paredzētu sodu par to, ka tiek noliegta... vai nu PSRS uzvara Lielajā tēvijas karā, vai nu PSRS ieguldījums uzvarā Lielajā tēvijas karā, vai nu PSRS ieguldījums uzvarā Otrajā pasaules karā, vai nu tiktu noliegti Otrā pasaules kara rezultāti... ka šāds likums var tikt pieņemts vienlaikus ar līdzīgu likumu par holokausta noliegšanu. Proti, viss "kā Rietumos", bet ar kādas, tīri krieviskas, nots pievienošanu. Taču - ne no loģikas, ne no veselā saprāta viedokļa - šī paralēle nedarbojas. Holokausts ir Eiropas ebreju iznīcināšanas traģēdija, un šī fakta noliegšana skar lielāko daļu kontinenta valstu (tai skaitā, ar Krieviju). Holokausts ir tas, kas vai nu bija (kā uzskata lielākā daļa normālu cilvēku), vai, kā uzskata revizionisti, nebija. Gan vieni, gan otri operē (vai, pēc idejas, viņiem tas būtu jādara) ar pierādījumiem, kas būtu raksturojami kā vēsturiski fakti, tas ir, kā tādi, ko iespējams pierādīt ar citiem faktiem - dokumentiem, liecībām, fotogrāfijām u.tml. Jebkura cita politiska saruna par holokaustu ir nepiedienīga; Irānas prezidenta Ahmadinedžada šķendēšanās par "cionistu sazvērestību" runā pati par sevi. Tātad: holokausta noliegšana ir tā vēsturiskā fakta noliegšana, kam ir stipri pierādījumi un attiecībā uz ko ir pieņemts pasaules konsensuss (ar dažiem un ļoti raksturīgiem izņēmumiem). Tieši tādā veidā attieksme pret holokaustu kļuva par vienu no galvenajiem morāli politiskajiem mūsdienu Eiropas dzīves pamatiem.

Ko tad vēlas tam blakus nolikt Krievijas varas? PSRS uzvaras faktu Lielajā tēvijas karā neviens, kurš ir pie vesela saprāta, nenoliedz. Šo vēsturisko faktu apstiprina liecības, dokumenti, starptautiski līgumi. "PSRS ieguldījums Lielā tēvijas kara uzvarā" ir tautoloģija: Lielajā tēvijas karā tikai PSRS vienīgā arī uzvarēja (atšķirībā no Otrā pasaules kara, kur bija arī citi uzvarētāji). Pāriesim pie "PSRS ieguldījuma Otrā pasaules kara uzvarā". PSRS piedalījās četros Otrā pasaules kara konfliktos. Vācijas karā ar Poliju 1939. gada rudenī Padomju Savienībai nebija galvenā loma, taču tā nepārprotami uzvarēja, par ko liecina tās teritorijas pieaugums uz Polijas rēķina. Karā ar Somiju PSRS arī uzvarēja - tam pierādījums ir Maskavas miera līgums. Par Lielo tēvijas karu mēs jau runājām. Visbeidzot, karā ar Japānu PSRS neapšaubāmi uzvarēja. Tādējādi PSRS ieguldījuma mērogs Otrajā pasaules karā nav apstrīdams - var tikai strīdēties par šāda mēroga precīzām definīcijām, dot morālu un politisku raksturojumu, bet tādam nolūkam pastāv historiogrāfija un vēsturiskā publicistika. Juridiskas definīcijas šeit nav iespējamas. Visbeidzot pēdējais variants: "Otrā pasaules kara rezultātu noliegšana". Un atkal, šeit nav kur sprukt: Otrajā pasaules karā Vācija, Japāna un to sabiedrotie zaudēja, bet antihitleriskā koalīcija uzvarēja. Lūk, galvenais, ko noliegt ir bezjēdzīgi. Otrais pasaules karš noveda pie teritoriālām izmaiņā Eiropā un pasaulē - jāsaka gan, daudz mazākām, nekā Pirmais pasaules karš. Apmēram piecdesmit gadus šīs robežas netika mainītas; vēl vairāk, pēckara pasaules kārtība tika veidota, balstoties uz šo robežu nemainību. Pēc tam pēckara pasaules kārtība sabruka; tikko tas notika, tūlīt pat sākās sarunas par teritoriālām izmaiņām; vispirms PSRS, bet pēc tam Dienvidslāvijā un Čehoslovakijā. Jāsaka, ka Krievijai šeit ir diezgan divdomīga loma: tā bija viena no trim PSRS "atlaišanas" iniciatorēm (un, tātad, pēckara robežu pārskatīšanas), un vienlaikus kā PSRS tiesiskā mantiniece, tā uzstāj arī uz pēckara teritoriālā sadalījuma nemainīšanu. Jau tādēļ vien ieviest Krievijā kriminālvajāšanu par Otrā pasaules kara rezultātu (teritoriālo rezultātu neaizskaramības) noliegšanu būtu dīvaini. Viss pārējais ir lirika.

Taču tieši šī "lirika" arī ir Krievijas politikas eksistences veids. Tā ir imitēšanas un reakcijas politika, nevis tādā nozīmē, ka "liberāla" vai "reakcionāra", nē, tā ir reakcija, jo, tā kā tai nav sava pozitīva satura, tā aprobežojas ar reaģēšanu uz ārējiem kairinātājiem. Krievijas ārējai politikai nav nekādu ilgtermiņa valsts interešu, ir tikai "ātrās intereses", kas rodas, atbildot uz ārēju spēku rīcību, - vai tās būtu ASV, vai Eiropas savienība. Ko gan Kremlis vēlas no Ukrainas? Iekarot? Sadalīt? Uzturēt? Neviens to nevar pateikt. Bet ko vēlas no Irānas, atskaitot to, ka ieriebt amerikāņiem? Bet no Indijas? Vai, piemēram, attiecībās ar Deli un Pekinu ir prioritātes: kura no tām ir Maskavai svarīgāka? Atbilde var būt tikai situatīva - teiksim, pašreiz Indija, bet rīt - Ķīna. Pēcpadomju Krievijas ārpolitikas retorika ir tiešs novilkums no Šoigu uzstāšanās Staļingradas veterānu priekšā: vaigu piepūšana kopā ar neskaidriem draudiem. Galvenais arguments: cīņa ar "Rietumu dubultstandartiem", vārdu sakot, paši labi. Neprasme sarunāties citādi, kā vien "pats muļķis" stilā, ir smagas apziņas saslimšanas simptoms.

Krievijas iekšpolitikā, ja nerunā par dažādu ierēdņu, kompāniju u.tml. personiskajām interesēm, viss izskatās tieši tāpat. Un tas attiecas ne tikai uz Kremli. Pašreizējā Krievijas opozīcija ir tikpat reaģējoša kā Krievijas vara. Tā rīkojas pēc principa: "Ja viņi ir pret, tad es esmu par." Neviens - ne ļimonovieši, ne kasjanovieši, pat ne komunisti nespēj formulēt, ko viņi grib. Piemēram: vai komunisti taisās celt komunismu? Un nacionālboļševiki - par kādu "nāciju" viņi runā? Vai viņi taisās Krievijā izveidot "nacionālboļševistisku iekārtu"? Ja jā, tad kādēļ viņi skandina, ka vara pārkāpj "demokrātiskos pamatus"? Kāda viņiem - Berijas pielūdzējiem - daļa gar demokrātiju?

Pēcpadomju sabiedriskā (un kā rezultāts - politiskā) apziņa ir primitīva situatīva pragmatisma triumfa lauks. Patiešām, tam ir pilnīgi vienalga, kas bija vakar un kas būs rīt. Galvenais - ātri reaģēt šeit un tagad. Tādēļ masveida histērijai, kas periodiski izceļas sakarā ar dažādiem iemesliem, kas saistīti ar vēsturi, nevienu nevajadzētu maldināt.
Tā ir tieši histērija, cēlonis tai ir pilnīgi nesvarīgs, svarīgs ir tikai pats šis stāvoklis, kurā cilvēki apzināti sevi noved, lai sasniegtu kādus šī brīža mērķus. Tas, ka pēcpadomju apziņa tik bieži vēršas pie vēstures, izskaidrojams tādējādi, ka vēsture izpaužas kā visiem kopēja valoda - citas valodas - ne politiskas, ne reliģiozas, ne kādas citas - šai apziņai nav. Ir tikai (pagaidām) spēcīgi nosacījuma signāli, kuriem seko (pagaidām) garantētas masveida reakcijas; Lielais tēvijas karš par nožēlošanu ("par nožēlošanu" īstai kara vēsturei un īstai atmiņai par to) ir visizdevīgākais no šiem signāliem.

Un visbeidzot. Bezgalīgā runāšana "par vēsturi" mūsdienu Krievijā ir īpaši amizanta uz vispārējā nevēsturiskuma fona. Pirmkārt, gandrīz neviens nekādu vēsturi tikpat kā nezina. Un es pat nerunāju par tā saucamajiem "vienkāršajiem cilvēkiem", īpaši - jauniem. Ministru Šoigu atstāsim malā. Pašā augšā atrodas ideoloģiskie manipulatori, kas labi ātri "savāc faktiņus", lai izštukotu kādus jaunus valsts svētkus vai pašu trāpīgāko analoģiju šīsdienas Lielkrievijai, kas cieš no iekšējiem un ārējiem ienaidniekiem. Bet viņiem pretī stāv cilvēki, kas apgalvo: "Senais krievu ģerbonis bija Georgija Uzvarētāja attēls. Nav brīnums. Jo Georgijs = Čingishans patiešām ir Krievu Mongoļu (= Lielās) impērijas dibinātājs (Eduards Ļimonovs "Ķecerības")."

1 Sapienti sat - gudrais sapratīs (latīņu val.)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form