AppleMark
Foto: EPA/LETA

"Francija apgalvo, ka tās rīcībā pret romiem nav nekā rasistiska, romus tā esot izraidījusi vienkārši tādēļ, ka tie pārkāpuši atļauto uzturēšanās laiku Francijā bez kādiem redzamiem uzturlīdzekļiem." AFP, 2010. gada 15. oktobrī

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"ES tieslietu komisāre Viviāna Redinga deportācijas sauc par "apkaunojumu", un Eiropas Komisija spērusi pirmo soli ceļā uz tiesvedību pret Franciju." BBC, 2010. gada 19. oktobrī

2010. gada politiskais rudens Eiropai iesākās ar čigāniem, kurus dzina ārā no Francijas. Sākumā šiem notikumiem bija itin lokāls raksturs, taču pēc tam - ar tā saucamo Eiropas birokrātu pūliņiem, kā arī pateicoties ne pārāk veiklajiem franču ministriem un presei, kas nekādi nespēja saprast, kas tad patiesībā notiek: vai nu taisnīguma triumfs, vai valsts neorasisma apoteoze - bulgāru un rumāņu čigāni uz veselu mēnesi kļuva par galveno diskusiju objektu kontinentā. Īpaši jocīgi bija vērot Krievijas jūtu gammu: tie, kuri tuvāk varai, berzēja rokas, norādot uz pilnīgi neiespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kas notika, tā teikt, vienā no demokrātijas šūpuļiem; tie, kuri liberālāki, vienā balsī apgalvoja, ka viss ir tik labi un taisnīgi kā nekad. Kaut kā taču krietnajiem francūžiem sevi jāaizstāv! Pats lieliskākais arguments bija šāds: "Bet vai jūs gribētu, ka blakus jūsu mājai apmetas čigāni?" Diezgan bieži šo jautājumu uzdeva bijušie Krievijas iedzīvotāji, kas pārcēlušies uz Eiropas valstīm; metodoloģiski interesanti būtu šādu aptauju sarīkot starp vietējiem iedzīvotājiem, "čigānus" nomainot ar "krieviem". Vai viņi gribētu? Nav atbildes. Un ko tur jautāt, ja viņi, krievi, tur jau dzīvo - un neviens viņus "nedeportē" uz "dzimteni". Un tas arī ir interesants jautājums: ja runa ir par čigāniem, tad par kādu "dzimteni" var būt runa?

Sākumā situācija izskatījās tā. Eiropas Savienība savā bezgalīgas ekspansijas tieksmē savās rindās uzņēma vienu valsti pēc otras. Atceroties, ka ES galvenās valstis ir divas - Francija un Vācija -, atbildība par eiropeiskās civilizācijas robežu paplašināšanu, liberālajiem uzskatiem, atbildīgu sociālo politiku un multikulturālismu gulstas uz Parīzi vairāk nekā, piemēram, uz Londonu vai Romu. Francūži ar aplausiem sagaidīja, kā Savienībā iestājās Čehija un Slovākija, Rumānija un Bulgārija. Tad entuziasms mazliet noplaka: čehi izrādījās ļoti nepatīkami ierāvēji un eiroskeptiķi (protams, pēc tam, kad viņi bija uzņemti ES!), slovāki ievēlēja vienu par otru nepieņemamāku valdību un naidojās ar ungāriem kā kaut kādā 1918. gadā. Kas attiecas uz Rumāniju un Bulgāriju, tās uzvedās itin pieklājīgi (neskaitot miglainos neizpildītos solījumus par cīņu pret korupciju un mafiju), taču šeit pievīla "cilvēciskais materiāls". Saņēmuši iespēju atstāt savus dzimtos pavardus, bulgāri un īpaši - rumāņi metās uz Rietumiem, un pareizi darīja. Cilvēkam ir jātiecas pēc laimes, tā ierakstīts vajadzīgo valstu konstitūcijās. Šeit nebija runa par laimi (lai gan zeltzobainā Balkānu laime pastāv vienīgi Kusturicas filmās), bet par bēgšanu no nabadzības. Neviens nekad cilvēkiem nav aizliedzis meklēt fortūnu svešās zemēs, bet Eiropas Savienība vispār pa daļai tika izveidota tieši tāpēc. Tādā veidā bulgāru un rumāņu čigāni nokļuva Francijas pilsētās.

Piemetināsim, runa nav par "nelegāliem imigrantiem"; runa ir par ES valstu pilsoņiem. Ņemot vērā, ka demokrātiskā (un īpaši - pēckara Eiropas) sabiedrībā ir nepieklājīgi iedalīt cilvēkus pēc etniskām pazīmēm, tie bija vienkārši ES pilsoņi, nekas vairāk. Dažiem nodarbošanās veids, protams, nedaudz atšķīrās no provinces francūžu galvenajām profesijām, bet ne jau nu ļoti. Vai tad nav francūžu - bandītu? Francūžu - prostitūtu? Francūžu - narkodīleru? Savukārt tas, ka šādu nodarbju pārstāvji koncentrējās tieši čigānu ciematos Francijas pilsētu nomalēs, ir policijas un vietējo varas iestāžu darīšana - noziedzības profilakse un cīņa ar to. Domāju, ka panākumi šajā jomā būtu ne mazāki (un arī ne lielāki) kā jebkurā Parīzes arābu kvartālā.

Un, lūk, šos ES pilsoņus nodala pēc etniskās piederības un izsūta no valsts. Visus. Gan tos, kas pārkāpuši likumu. Gan tos, kas to nav pārkāpuši. Gan mazus bērnus, gan vecus cilvēkus, gan invalīdus. Policijas akcija, kas pamatojas uz etnisko stigmu. Protams, viss tika izdarīts maigi, "eiropeiski": nevienu nesita, tieši otrādi, pat iedeva naudu un biļeti vienā virzienā. Taču tas, ka nav koncentrācijas nometņu, nepadara šo pasākumu mazāk rasistisku: franču varas iestādes pilnīgi skaidri parādīja, ka savā politikā vadās pēc "kolektīvās atbildības" principa, pavisam acīmredzami interpretējot to nacionāli. Tā sakot, ja šiem cilvēkiem ir nepareizas asinis, lai protas atstāt mūsu zemi. Un ļoti daudzi Francijā to atbalstīja, un ne tikai Francijā. Pret to, protams, bija tiesību aizstāvji, sociālisti un... tie paši eirobirokrāti, kurus patlaban pieņemts izsmiet.

Tieši viņi sacēla skandālu, apsūdzot Parīzi rasismā un tiešos melos - pēc tam, kad kļuva zināms Francijas Iekšlietu ministrijas iekšējā rīkojuma teksts, kurā bija nepārprotami pateikts, tieši kādi nelikumīgie etniskie ciemati ir jālikvidē. Franču ministri ņēmās melot, sak', tāda dokumenta nav bijis, taču, kad viņiem uzrādīja nelaimīgo cirkulāru, viņi uz mirkli padevās. Lai tūlīt pat atkal attaptos un sāktu lādēt paši savu mīļo bērnu - ES. Tiesa gan, galu galā skandālu noklusināja, taču notikušais neaizmirsās, un to acīmredzot vēl izmantos visas ieinteresētās puses. Un šo pušu ir vairāk, nekā liekas.

"Čigānu skandāls" izskanēja tajā pašā laikā, kad Francijā likumdošanas kārtībā aizliedza publiski nēsāt musulmaņu sieviešu apģērbu, kas aizsedz seju (burkas, parandžas, vienalga, ko). Primitīvi žurnālisti (un "ekspertu" nenogurdināmā cilts) tūlīt pat sāka runas par "jauno Eiropas ksenofobiju" - čigānus izsūta, bet burku aizliedz. Taču kaut vai nedaudz saņemoties un padomājot, kļūst skaidrs - morāle, ko var izsecināt no šiem diviem gadījumiem, ir pilnīgi pretēja. Bulgāru un rumāņu čigānus vajā Francijā par to, ka viņi ir "čigāni", izdalot tos pēc etniskās pazīmes no demokrātiskās ES pilsoņu masas. Šeit tiek pārkāpts universālais princips, pēc kāda tiek veidota dzīve pēckara Eiropā; šo principu pieņēma pēc Otrā pasaules kara beigām tieši tādēļ, lai nepieļautu nacisma atkārtošanos. Musulmaņu sejsegus aizliedz ne vien tādēļ, lai apkārtējie varētu saprast, ar ko viņiem ir darīšana skolā vai pastā, bet arī tādēļ, ka šāda veida zīmes saka - jūsu priekšā ir musulmaņu sieviete. Nekā slikta, protams, musulmaņos nav, to saprot visi (ceru, ka visi!); runa ir par to, ka šādā situācijā "musulmanis" ir priekšā "pilsonim", reliģiskais princips - priekšā universālajam. Tas, kas šajā rudenī notika Francijā, ir tipisks mūsdienu rietumeiropeiskas apziņas šizofrēnijas piemērs: propagandējot universālus demokrātiskos principus, varas pārstāvji (jāatzīst, karsti tos atbalstot daļai iedzīvotāju) savā ikdienas politiskajā praksē vadās no ideoloģiskajiem pieņēmumiem, kas bija izplatīti pirms vairāk nekā simt gadiem, vēlā romantisma laikā. Bet par galveno nesaduļķotas demokrātijas aizstāvi kļūst diezgan garlaicīgie un, no pirmā acu uzmetiena, pilnīgi nenozīmīgie cilvēki, kuri sanāk sēdēs dīvainās komitejās un komisijās Briselē un Strasbūrā.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form