Valsts prezidents Valdis Zatlers runā par paļāvību, mīlestību un audžubērniem, savukārt premjerministrs Valdis Dombrovskis pateicas visiem, kuri ir spējuši palīdzēt un dalīties gan garīgās, gan mantiskās vērtībās ar saviem līdzcilvēkiem. Premjers runā arī par sabiedrības atgriešanos pie dziļi cilvēciskām vērtībām – līdzcietības, labestības un sapratnes.
Tikmēr no valsts vadītājiem neiegūto cerību cenšas sniegt Romas katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats. Viņš aicina nākotnē un arī jaunajā gadā raudzīties ar optimismu – par spīti tam, ka daudziem patlaban klājas ļoti grūti. "Kristieši – mēs vienmēr esam optimisti. Tagad ir saulgrieži, saule kāpj augstāk, un arī Kristus ir teicis: es esmu pasaules gaisma. Tas ir tīri simboliski. Ar cerību ir jāraugās visiem. Mums vienmēr jābūt optimistiem," intervijā ziņu aģentūrai BNS uzsvēra kardināls, kurš, ikdienā vērojot cilvēkus un tos, kas vēršas baznīcā pēc palīdzības, jūt, cik "materiālā ziņā ir ļoti grūti".
Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags intervijā ziņu aģentūrai LETA krīzes cēloņus uzrāda nevis finansiālās problēmās, bet aplamos ideālos, no kuriem redzamākais ir Rietumu pasaules kultūrā popularizētais pašpietiekama un pašpiepildīta cilvēka tēls, kas ne no viena nav atkarīgs un nevienam nav pateicību parādā. Jānis Vanags uzsver, ka ir daudz cilvēku, kuri ziņas par ekonomikas uzlabošanos uzklausa ar prieku tieši tādēļ, ka gribētu atgriezties laikā pirms krīzes un nezaudēt savu individuālistisko dzīvesveidu, kas ir ļoti lipīgs.
Citā intervijā Jānis Vanags aicina valsti pārskatīt attieksmi pret trūcīgo ēdināšanai izveidotajām zupas virtuvēm, jo spēkā esošie normatīvie akti krietni apgrūtina to darbību. "Iedomājieties bezpajumtniekus, kuri pāršķiro atkritumu konteinerus, kaut ko atrod, to arī apēd. To cilvēks var ēst, bet, lai izveidotu zupas virtuvi, nepieciešams ne tikai sertificēts pavārs, bet arī pareizi iekārtotas virtuves un dažādas atļaujas," arhibīskaps stāsta intervijā aģentūrai LETA.
Nav īpaši jāpiepūlas, lai redzētu, ka abi cienījamie mācītāji cenšas paveikt to, ko nespēj valsts vadītāji – dot cilvēkiem ticību un cerību, kā arī noteikt mērķus un meklēt risinājumus. Lai cik dažkārt nicinoši sabiedrība dēvē mācītājus, viņiem nevar pārmest atbildības trūkumu par sabiedrībā notiekošo, ko savukārt pārāk bieži var pārmest mūsu valsts vadītājiem.
Valsts vadītāju centieni pievērsties garīgumam šajā brīdī ir ne tikai nevietā un nelaikā, bet pat zaimojoši. Jo ne jau no Zatlera apartamentiem raugoties, pienāktos runāt par paļāvību un "atklāsmēm par tām bagātībām, kas rodamas mūsos pašos".
Es neesmu pret to, ka valsts vadītāji kļūst vēl garīgāki. Gluži otrādi, būdams kristīgs cilvēks, es ļoti atbalstu kristīgu morāli politikā, jo tās acīmredzami pietrūkst. Taču man nav pieņemami, ka moralizēšana sāk aizstāt pamata pienākumus un atbildību. Lai moralizē mācītāji, tā ir viņu misija, taču no valsts vadītājiem ir jāprasa mērķi un ticības sēšana labākai rītdienai šajā valstī un sabiedrībā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
