Kristīne Jančevska: Rīgas brīvosta – ‘jauno laiku’ grēka ābols vai klupšanas akmens?

Bet vai tikai politiskās kaislības un partneru neapmierinātība ar “Jaunā laika” vienpersonisko valdīšanas vēlmi ir ostu kašķa pamatā? Un vai tikai vēlēšanās nolikt bada maizē visus “valsts nozadzējus” ir pamatā “Jaunā laika” kategoriskajai uzstājībai tieši šajā jautājumā? Droši vien, lai atbildētu uz šo jautājumu, der visus ar to saistītos notikumus savirknēt ja ne loģiskā, tad vismaz hronoloģiskā secībā.

Vispirms jāatgādina “Jaunā laika” priekšvēlēšanu solījums ievest valstī kārtību un vērsties ar likuma spēku pret valsts nozadzējiem. Šīs misijas vārdā no amatiem atvadījies ne viens vien “veco laiku” pārstāvis, apturēts ne viens vien projekts, un arī “Jaunā laika” iecere pievērsties kārtības ieviešanai Rīgas ostā droši vien sākotnēji varēja atgādināt iepriekšējā “kārtības ieviešanas” viļņa turpinājumu.

Tomēr dīvaini – ja iepriekš kārtību tika mēģināts ieviest, piemērojot jau esošos likumus un paģērot to izpildi, tad šajā gadījumā valdība ķērās pie likuma mainīšanas. Tiesa, arī šis solis sākotnēji izskatījās kā Repšes varas koncentrācijas izpausmes turpinājums – KNAB jau nonāca tiešā premjera pakļautībā, informācijas sabiedrības veidošana arī tiek pietuvināta valdības vadītājam. Kāds tur brīnums, ka premjeram sagribējies pārvilkt varas sviru uz savu pusi arī ostu lietās.

Taču vēl pirms valdības ierosinātajām izmaiņām likumā sabiedrība tika informēta par kādu tiesas procesu – Rīgas starptautiskajā šķīrējtiesā iesniegto Rīgas brīvostas prasību pret degvielas kompāniju “Neste”. Kā liecina ziņu aģentūras LETA arhīvs, 17.jūlijā tiek publicēta ziņa par šo tiesas prasību, neatklājot, kas ir informācijas sniedzējs.

Kā zināms, šķīrējtiesu tiesu procesi nav publiski pieejami un sabiedrība par tiem var uzzināt tikai tādā gadījumā, ja viena no strīdā iesaistītām pusēm par to informē. Un kā pirmā “atsauksme” uz šo ziņu ir “Neste” īpašnieka – Somijas kompānijas “Fortum” – viceprezidenta Markusa Karjalainena aģentūrai LETA paustā neizpratne par Brīvostas rīcību. Par to, kurš un kādu motīvu vadīts ziņu aģentūrai piegādājis tiesu materiālus, katrs var spriest pats, taču ir skaidrs, ka bez šiem papīriem zvans uz Somiju būtu bijis bezjēdzīgs.

Nākamo gājienu šajā spēlē jau pavisam atklāti izdara “Neste”, turklāt “ciešā apskāvienā” ar “Statoil Latvija”. Proti, kompānijas izplata kopīgu paziņojumu, ka Rīgas brīvosta tām traucē strādāt un turklāt tās nejauši uzzinājušas, ka arī pret “Statoil Latvija” plānots tiesā sniegt prasību. Ņemot vērā, ka prasība pret “Statoil” tiesā nav iesniegta vēl šobaltdien un vienīgie, kas runā par iespējamo tiesvedību, ir paši “Statoil” un tai pietuvinātā “Neste”, atkal paveras vieta minējumiem. Iespējams, Rīgas brīvosta pēc saceltās ažiotāžas ap “Nesti” vienkārši nobijusies no tiesāšanās ar “Statoil”, bet tikpat labi osta nemaz nebija iecerējusi tiesāties ar “Statoil”, bet tās “ievilkšanai” “Neste” problēmās ir pavisam cita jēga.

Zināmu skaidrību šajā jautājumā varbūt ievieš nākamais šīs spēles gājiens – premjera paziņojums, ka viņam slepenas informācijas ietvaros tapis zināms, ka kāda kompānija var vērsties pret Latvijas valsti starptautiskā arbitrāžas tiesā. No kurienes šī slepenā informācija? Tiem, kas piemirsuši, atgādināšu, ka Repše savulaik vadīja Latvijas Banku, kuras padomnieks ir Bruno Rubess – “Statoil Latvija” vadītājas Baibas Rubesas tēvs. Droši vien tālākus secinājumus atkal katrs var izdarīt pa savam prātam, vien atgādināšu, ka Bruno Rubess ziedojis Repšes slavenajam honorāram 400 latu.

Tagad Repše jau atkal nāk klajā ar jau otro paziņojumu par “operatīvu informāciju”, kas norādot uz noziedzīgu spēku ietekmi uz koalīcijas partneru interesi ostas jautājumā. Protams, atliek minēt, no kādiem avotiem nāk šīs ziņas, taču skaidrs, ka vērā jāņem ne tikai “jauno laiku” vēlēšanās atņemt sociāldemokrātiem visas iespējamās politekonomiskās sviras (ko vērts ir kaut vai Krišjāņa Kariņa paziņojums, ka arī Rīgas Ziemeļu tilts vai tunelis tāpat esot valstisks objekts, jo savienošot Kurzemi ar Vidzemi), bet arī “draudzīgo uzņēmēju” (Grigorijs Krupņikovs ir tikai brēcošākais piemērs) “intereses” un neapšaubāmi arī pa kādam no Ventspils puses atskanējušam draudzīgam “lūgumam”.

Līdz ar to skaidrs ir viens – protams, Rīgas brīvosta un tās menedžments gadiem ilgi ir darījuši to, ko liek politiķi, un ne viss no tā vismaz īstermiņā ir nācis par labu ostai un galvaspilsētai kopumā. Tomēr tagad, pirms mainīt valsts faktiski galvenās ostas pārvaldes sistēmu, nez vai par daudz būtu prasīt pāris vienkāršas lietas:

1) no visām valdošajām un arī opozīcijas partijām – skaidri (un rakstiski, lai neaizmirstas kā parasti) deklarētas vēlmes un nostājas attiecībā uz Rīgas brīvostu un tad jau tāpat arī uz visām lielajām Latvijas ostām;

2) acīmredzot no “Jaunā laika” kā brīvostas pārvaldes sistēmas maiņas iniciatora – neitrālu, objektīvu un tiesisku (nevis balstītu uz kārtējo “operatīvo informāciju” un “labas saimniekošanas praksi”) pašreizējās ostas vadības pārkāpumu izvērtējumu;

3) skaidras atbildes par to, kādas sviras ir izmantojuši un vēl var izmantot ārvalstu milzu koncernu – no kuriem “Neste”, protams, ir redzamākais piemērs – pārstāvji un lobisti, lai ietekmētu vienu vai otru politisko spēku Latvijā;

4) precīzu koncepciju par to, kā tad īsti jāattīstās Rīgas brīvostai (turklāt atceroties, ka koncepcijas nepasargāja Ventspili no katastrofāla kravu apjoma sarukuma pēdējos gados).

Jautājums tikai viens – no kā prasīt? Šķiet, šādā precīzā izklāstā pašlaik nav ieinteresēts neviens politiskais spēks – ne “Jaunais laiks”, kuram Rīgas brīvosta acīmredzami izrādījusies pietiekams iemesls, lai aizmirstu par daudzināto atklātību un tiesiskumu, ne koalīcijas partneri un opozīcija, kuri patiesībā sirgst ar tieši to pašu vainu.