LKA Nacionālā filmu skola: Atbilde vēsturniekam Zigmāram Turčinskim  (92)

Pirmkārt, Nacionālās filmu skolas absolvente Gunta Gaidamāviča ir izveidojusi apjomīgu performatīvu dokumentālu filmu, kurā sapludināti dažādi mākslinieciskie paņēmieni: intervijas, rakstītie dokumenti, kino hronikas, informatīvi grafiki, kā arī notikumu rekonstrukcijas ar aktieru piedalīšanos. Ar savu filmu autore vēlējās paplašināt vēsturisko ainu un skatījuma perspektīvu, rosinot skatītājā līdzi domāšanu un līdzi jušanu. Un autore šo mērķi ir sasniegusi: filma stimulē skatītājā gan emocijas, gan domāšanu.

LKA filmu režijas studenti ne visai bieži izvēlas veidot dokumentālas filmas kā diplomdarbu, jo dokumentālā filma ir laikietilpīgs projekts, kas parasti iesākas ar materiāla izpēti un faktu apkopošanu. Guntas Gaidamāvičas darbam par pamatu kalpoja rūpīgi pētītais un plaši dokumentāli apzinātais darbs par režisores dzimtas vēsturisko pieredzi 2. pasaules kara beigās un pēckara gados zem divu okupāciju nežēlīgo varu ļaundarību sloga. Režisores dokumentālais pētījums aptver plašu laika periodu, bet telpas ziņā tikai nelielu novadu Lubāna klānos.

Tāpēc pārsteidzošs šķiet Zigmāra Turčinska kritiskajā esejā minētais pieņēmums, ka dokumentālai filmai, viņaprāt, jālīdzinās zinātniskam traktātam ar izsvērtu slēdzienu virknējumu, kuri ne tikai apkopo notikumu statistisko un vēsturiski dokumentālo motivāciju, bet arī tālredzīgi rūpējas par zinātnisko formulējumu ietilpību, kas arī nākamām paaudzēm derēs par vērtējumu paradigmu, līdz nākotnes vēsturniekiem neienāks prātā to pārskatīt un pārvērtēt.

Komentārā autors ir ignorējis filmas piedāvāto notikumu izklāstu, balstītu vairāku reālu liecinieku, vecu cilvēku, atmiņu atstāstos, kuros gan faktos, gan redzējumā, gan pat balss intonācijās var saklausīt rezignāciju, skumju novērtējumu tam, kas tajos laikos piedzīvots. Atšķirībā no vēstures dažkārt melnbaltās vērtību skalas Guntas filmas varoņi un varones stoiciski vērtē sava novada ļaužu labos un ļaunos darbus vācu okupācijas laikos ar zināmo vietējo iedzīvotāju iesaistīšanu eksekūcijās pret ebrejiem vai komunistiem simpatizējošiem cilvēkiem, tāpat arī nežēlīgo padomju teroru, kas daudziem kļuva par iemeslu izvēlēties dzīvot mežā un turpināt cīnīties par brīvu Latviju.

Jebkura filmu žanra režisoram kā mākslas darba radītājam ir arī attieksme pret jebkuru personāžu savā darbā. Dokumentālajās filmās pielietotās inscenējuma vai, precīzāk, "rekonstrukciju" epizodes nav tikai komiksveidīgas bildītes. Tāpēc pārsteidz, ka Zigmārs Turčinskis tik negatīvi interpretē šajā filmā inscenējumu epizodes, kuras – blakus konkrētiem atmiņu stāstiem vai citātiem no dokumentiem – aizpilda tukšumu un šodienas skatītāju neziņu par būtiskiem notikumiem, par kuriem neviens nekad neko dokumentāli neliecinās. Vai tad skatītāju uztverei der tikai viennozīmīgs notikuma redzējums bez emocionālas piesātinātības? Vai divu neapbruņotu cilvēku nošaušana ir tikai eksistenciāla pašaizsardzība un tikai cīņa pret komunistisko varu?

Šeit jūtama zinātnieku pretošanās sen zināmajam tēlainās pasaules kognitīvā materiāla blīvuma efektam, t.i., tēlaini izteikta patiesība nepazūd no cilvēku atmiņas. Cik vēsturisku pētījumu, monogrāfiju un zinātnisko eseju ir uzrakstīts par holokaustu 2. pasaules kara laikā, bet ik pa brīdim atkāroti tiek izdotas mazas ebreju meitenes pa slepena mitekļa šķirbām novērotās kara laika pasaules liecības – "Annas Frankas dienasgrāmata". Tamdēļ jo vairāk ir žēl, ka vēsturnieks Turčinskis ar neslēptu ironiju fantazē par filmas režisores emocionālajiem impulsiem filmas notikumu dokumentālajā, kā arī inscenējumu virknējumā, piedēvējot Guntai Gaidamāvičai pat politikas klasiķa Šlesera sentenci par skaistumu, bet rezultātā pārdomāti konstruē paviršas, emocionāli nenoturīgas pētnieces-režisores tēlu.

Vienlaikus pats komentāra autors vairākkārtīgi izsaka emocionālus un ar faktiem nepamatotus apgalvojumus attiecībā uz atsevišķām filmas epizodēm, piedēvējot filmas režisorei apzinātu kaitnieciskumu un kariķēšanu attiecībā uz mežabrāļu tēlu. Jāatzīmē, ka, apzinot plašāku filmas skatītāju loku, nevienam šādas interpretācijas nebija radušās.

Šobrīd Latvijā ir tapis un top krietns skaits filmu, kuras skar dažādas vēstures tēmas, tāpēc jo svarīgi ir rast spēcīgāku dialogu starp vēsturniekiem un kino veidotājiem. Negribot izskatās, ka vēsturnieks Turčinskis vēlētos, lai visi filmā apkopotie materiāli tiktu saskaņoti tikai ar viņa veikto izpēti. Šeit jāatzīmē, ka Guntas Gaidamāvičas filmas veidošanā bija piesaistīti vairāki autoritatīvi vēsturnieki, tostarp Uldis Neiburgs un Ainārs Bambals, kuri filmas gala versiju akceptēja un novērtēja pozitīvi.

Žēl, ka komentāra autors, kritizējot filmā izmantoto jēdzienu "oficiālā vēsture", šķiet, savus pētniecības rezultātus un vēsturiskos priekšstatus uzskata par vienīgajiem akceptējamajiem, tādējādi ignorējot atšķirīgu vēsturisko atmiņu un viedokļu pastāvēšanu. Uzskatām, ka, pastāvot uz "pareizo" vēstures skatījumu, tiek ierobežota mākslinieka neatkarība un tiesības uz alternatīvu skatījumu, kas ir pats svarīgākais kvalitatīva kinodarba tapšanā.

Aizstāvot, mūsuprāt, godprātīgu jaunās režisores darbu dokumentāli vēsturiskajā žanrā, mēs ceram, ka arī turpmāk mākslinieki, kuriem ir svarīga vēsture, turpinās pētīt, analizēt, atrast un radīt, neskatoties uz apdraudējumu tikt apvainotiem zinātniskā nekompetencē, emocionalitātē vai subjektīvos spriedumos. Ceram, ka arī nākamie filmu mākslas studenti, topošie kino profesionāļi, būs stipri un nebaidīsies teikt savu – personisku un arī tēlainu – vārdu dzīves plašajā redzējumā!