Lolita Vera Tomsone: Ebreju adatainās dvēseles (fragments)

Mums nesen iestājās 5767. gads, skaitīts pēc tikko aprakstītajiem notikumiem. Visapkārt tika svinēts Jaunais Gads – “Roš Hašana”. Līdzīgi, kā pie mums pierasts, tiek gatavots kuņģim neaptverams ēdienu daudzums un svinēts divas dienas. Tiek gādāta jauna drēbju kārta katram ģimenes loceklim, pirktas dāvanas un ciemos aicināti arī visnemīļākie radinieki, Sruļika onkuli un nešpetno Ciļas tanti ieskaitot. Tik patīkami ir skatīties uz visu šo drudžaino aktivitāti no malas. Reizēm šķiet, ka ģimenes svētki ir īpaši iestādīti, lai cilvēki atminētos, tieši kāpēc viņi dzīvo tik tālu no saviem tuvākajiem radiem.

Jau pāris dienas pirms “Roš Hašana”, lai kur tu ietu, nākas cienāties ar āboliem medū, tas, lai gads būtu salds. Nekad nebūtu iedomājušies, vai ne? Jāēd zivs galva, lai mēs izrādītos galvgalī, ne astē, un jābārsta uz šķīvja granātābola sēkliņas, lai mēs tik augļotos un vairotos. Aizmirsu par bieti, kura, redz, spēj izklīdināt tavus ienaidniekus. Ivritā biete ir “selek” un padzīt kādu ir “lesalek”.

Vienvārdsakot, latviskā “dabūšana pa bieti” šeit dzen īsti bībeliskas saknes. Nav jau labi tā atzīties pēc visiem Jaungada ciemiem, bet tā ir bauda – nepiedalīties vispārējos svētkos un neēst zivs galvas ar medu.

Ja pirms 5766 gadiem Dievs stādīja dārzu austrumos no Ēdenes, es domāju, ka ābolus visi te ēd, pieminot Ādamu ar Ievu un viņu nepateicīgo uzvešanos. Pēc Dieva smalkā plāna (skat. dienasgrāmatu) šie divi dumiķi varēja mierīgi dzīvot saules mūžu, ja vien tie neēstu no Laba un ļauna atzīšanas koka. Tālāko mēs zinām pēc Bībeles studijām vai karikatūrām, kā nu kurš. Auglis tika apēsts, neviens gan uzreiz mirdams nenomira, kā tika sasolīts, un “atzīšana” noritēja visai vienkāršā dzimumceļā. Tikai jūdu tradīcijā čūska neturēja rokā ābolu (pirms lāsta un Dieva sodības čūskai bijušas kājas un rokas). Kas gan tas bija par augli, neviens īsti nezina, bet visi min. Viduslaikos Bībeles komentētājam Rašī šķita, ka vīģe, jo jaunais pāris vēlāk piesedzās ar vīģes lapām. Tik Dievs negribējis nevainīgo koku apkaunot, tālab vīģes vārds ticis noklusēts. Jāsaka, ka ar vīģes koku Viņš apgājies labāk, nekā ar dažu labu cilvēku.

Daži rabīni uzskatīja, ka Atzīšanas kokā auga vīnogas, dateles vai pat kvieši, viduslaiku mākslinieki kokā gleznoja gan vīģes, gan bumbierus. Neviens rabīns gan nepiemin ābolus, kurus mēs, Eiropas Savienības tagadējie biedri, tik ļoti gribam ielikt Ievas priekšautā. Rabīniskajā tradīcijā ābols nav ļauns, bet parādās kā miesiskās mīlas simbols, jo gudrā Zālamana Sulamīte salīdzina savu mīļoto ar ābeli starp meža kokiem un dzied viņam Dziesmu Dziesmā: “Viņš iedveš man ar puķēm jaunu dzīvības spēku un atspirdzina mani ar āboliem, jo es sirgstu ar mīlestību.” Atradu pat rabīnu komentāru par Mozu un āboliem - kad vecais patriarhs pabeidzis rakstīt savas piecas Toras grāmatas un pašās beigās viņam nākas aprakstīt savu nāvi, kas vēl nav notikusi, viņš dikti raud. Dvēsele atsakās viņu pamest un, tikai ostīdams saldu ābolu, viņš to izvilina laukā. Dvēsele pamet viņa ķermeni, ābolu smaržas ieskauta. Un padomājiet, cik neglīti skanētu šī leģenda vai grieķu mīts par strīda ābolu, ja Parīdam nāktos izlemt, kurai dievietei pasniegt kabaci ar uzrakstu “kallist”i. Diez vai tad jauneklis dabūtu savu Helēnu, kuras skaistā seja vien spēja palaist jūrā tūkstoš kuģu un izliet smiltīs simtiem varoņu asinis. Nežēlosim viņus, vīrieši vienmēr ir kāvuši viens otru daudz neglītāku seju dēļ. Un nebūsim augstprātīgi, Jeruzalemes baptistu bībeles muzejā uzskata, ka pat Jēzus ēda kabačus un humusu ar pitu. Ābolu sarakstā nebija.

Desmit dienas pēc ebreju Jaungada ir pēdējā iespēja mainīt savu nākamajam gadam nolikto likteni. Jahve visu par mums vai viņiem jau ir ierakstījis debesu grāmatā “Roš Hašana” svētku laikā, bet lēmums, kam dzīvot un kam mirt, tiek apzīmogots tikai pēc “Jom Kipur” gavēņa. Ja šī vēstule būtu mazliet personīgāka, es jums atzītos, cik ļoti man gribētos ticēt, ka 25 stundu garš gavēnis, piedošana un nebeidzamas lūgšanas tukšā dūšā spēj ko mainīt Jahves grāmatā.

Acīmredzot arī ne visi ebreji tic tik vienkāršai Dieva pielabināšanai, tāpēc talkā nāk vistas. Nedēļu pirms “Jom Kipur” ielās parādās gaiļi un vistas lielos būros grēku izpirkšanas upura ceremonijai. Šis asiņainais rituāls, saukts “Kapar”, nav domāts ebrejiem ar vārīgu nervu sistēmu, veģetāriešiem un vistu tiesību aizsardzības komitejai. Vista vai, vīriešu gadījumā, gailis tiek izvilkts no būra, saķerts aiz kājām un lūgšanu pavadībā šūpināts pāri grēcinieka galvai. Tad gailim, vai sievietes gadījumā, vistai, tiek pārgriezta rīkle, ar kājām gaisā tas tiek iestūķēts tādā kā piltuvē, līdz iztek visas asinis. Šajā brīdī man nokrītas asinsspiediens no visas tās notašķītās būšanas un es saprotu, ka īsti nespēšu jums aprakstīt upurētāju atvieglotās sejas. Saprotu, ka par īstu ebrejieti man nekļūt, un es baidos pat domāt, kāpēc gan tikai vista var atpirkt sievietes grēkus?

Ja tev nav jāgavē, “Jom Kipur” ir īsti priecīga diena Izraēlā, bet īpaši jau Jeruzalemē. To nepamanīt izdodas tikai cilvēkiem komā. Četros pēcpusdienā tu skaidri zini, ko dara katrs cilvēks katrā mājā. Ēd. Jo drīz pūtīs sirēna un sāksies gavēnis – ebreji pavadīs diennakti bez ūdens, ēdiena, seksa un ādas apaviem, daži – smieklīgās čībās un kedās, kas īpaši krāšņo hasīdu senos tērpus. Ielās nav automašīnu, pa retam feldšeri uz motocikliem steidzas uz kārtējo sinagogu, kur paģībušos gavētājus glābj glikozes injekcijas. Pat ja “Jom Kipur” Izraēlā būtu pasludināts par visu velosipēdistu tiesību dienu, jūs neatrastu ielās vairāk divriteņu, skrituļslidu un skrejriteņu. Bērnus beidzot drīkst palaist vienus pašus uz ielas un arī lielajiem gavēšana īpaši netraucē riteņbraukšanai. Nākamajā dienā publicētais lauzto roku, kāju un smadzeņu satricinājumu saraksts ir patiešām iespaidīgs un liecina par nācijas dzīvotspēju.

Parkā jūtos kā ekstrēmiste, kad dažu pieaugušo acu priekšā izvelku pudeli ar ūdeni, lai karstajā dienā dzesētu slāpes. Attopos par vēlu, bērni brīnās, kāpēc tā sieviete “Jom Kipur” dienā dzer, nav taču bērns, bet pieaugušajiem skauž – šausmīgi derdzīgi naidīgi skauž. Gribas taisnoties, teikt, ka “jums savukārt nav jāklausās pa radio Ziemassvētku dziesmas, jāpērk pārdomātas dāvanas, jārotā eglīte un jāorganizē intīmi, mājīgi un klusi svētki no nekā!!!” Labi, es pārspīlēju, un visu to Ziemassvētku ņemšanos neesmu baudījusi jau piecus gadus. Vienu no tiem biju Maskavā, kur Ziemassvētki ir pēc cita kalendāra un pavisam citā mērcē, bez piparkūkām un bez “kā gribas baltam sniedziņam būt...” (Tas ir padoms tiem, kas cieš no svētku neirozēm un vēlas izbēgt uz pāris dienām no mazās klusās latviešu Bētlēmes.)

Ja mums Latvijā būtu tāda vispārēja Grēku nožēlas diena, kurā diennakti ilgas mokas spētu nomainīt pacilājoša atvieglojuma sajūta, mēs būtu laimīgāki. Teiksim, skumīgā Lāčplēša diena – mēs neēstu un nedzertu, tā izpērkot savus pāridarījumus un atvieglotu visu, gan krievu, gan latviešu, gan vācu karavīru dvēseles. Pat igauņu, jo citādi viņi mums atkal nepiedos, ka esam aizmirsuši, kā viņi cīnījās par Latviju. Gavēnim beidzoties, mēs pludinātu pa Daugavu vainagus (ā, mēs laikam to jau darām) un ēstu Lāčplēša ausu sviesta cepumus, jo svētki, bez īpaša kulinārā elementa nespēj iedzīvoties tautā. Varbūt tad Lāčplēša dienai būtu cits svars un, iesprauduši sveci palodzē, mēs nemestos ar kotlešmaizītēm rokās skatīties “Kā pazaudēt vīrieti desmit dienās II”. Jidišā ir īpašs vārds “kibicer” cilvēkam, kas izdāļā nelūgtus padomus, neviena nevaicāts... Es esmu tas cilvēks. Piedodiet. Bet es zinu vēl vienu! Tas ir mans zobārsts no Ukrainas, zinātņu doktors smaganoloģijā, vai kā nu tas pie viņiem saucas. Viņš ir vēl sliktāks par mani, jo savus padomus dod cilvēkiem, kuri guļ ar atplestu muti, no kuras karājas dažādi stomatoloģiski instrumenti. Zobārsts apspriež alternatīvas degvielas nepieciešamību, lai mēs atbrīvotos no islāmistu naftas diktāta, Baltijas valstu sieviešu frigiditāti (oh, yes, baby!) un pretošanos Šārona destruktīvajai politikai Gazas sektorā, visu tieši šādā kārtībā. Vismaz es nenonācu tik tālu. Runājot par neparastiem vārdiem, varu uzdāvināt vēl vienu, kuru mentāli varat pielietot jau tagad: cuji-giri, japāniski tas nozīmē “izmēģināt jaunu samuraju zobenu uz garāmgājējiem”.