Vēlos precizēt: par "melno sektoru es saucu saimniecisko darbību, piemēram, cilvēku, cilvēku orgānu, narkotisko un psihotropo vielu tirdzniecību, kas ir sevišķi smagi noziegumi, vispirms morālā nozīmē, savukārt par "pelēko sektoru" – pamatā tieši ekonomiskos un finanšu noziegumus, piemēram, izvairīšanos no nodokļu nomaksas, akcīzes preču nelegālu apriti, kontrabandu, kuri likuma izpratnē arī ir vai vismaz var būt sevišķi smagi noziedzīgi nodarījumi. Jāatgādina kāda ļoti interesanta vēsturiska nianse: Latvijā daudzi šie "pelēkā sektora" darījumi vēl nesen bija tikai administratīvi sodāmi pārkāpumi, un tikai vēlāk likumdevējs, pateicoties VID, FM un arī IeM iniciatīvai, noteica par tiem kriminālatbildību.
Jebkurā sabiedrībā, lai kāda tā būtu, ir un būs pieprasījums pēc šīs "pelēkās" un "melnās" zonas produktiem un pakalpojumiem. Vienalga, vai tā ir Dānija, Zviedrija, Ukraina, Kenija, Vācija, ASV vai Latvija, šajās sabiedrībās noteikti ir un būs "pelēkā" un "melnā zona". Jautājums faktiski ir tikai par to mērogu, valsts un sabiedrības toleranci pret tām – tas ir, kas ir un kas nav un cik lielā mērā pieļaujams.
Katras valsts politikas mērķis ir stabilitāte: sabiedrībā, ekonomikā un valstī, no kuras izriet virkne daudz un dažādu lietu. Sākot ar ilgtspējīgu sabiedrības un tautsaimniecības izaugsmi, konfliktu nepieļaušanu sabiedrībā (tai skaitā, noziedzību), veselīgu konkurenci, konkrētu tautsaimniecības nozaru pastāvēšanu un attīstību, darbaspēka pieejamību un bezdarba jautājumus un tā tālāk. Jā, katrā valstī pastāv un pastāvēs "melnā" un "pelēkā zona", kas funkcionē paralēli legālajai. Tāpēc būtisks ir jautājums par šīs "pelēkās zonas" attiecībām ar valsti. Domāju, ka valsts, precīzāk, konkrētu institūciju vadītāji, darbinieki un pat politiskie lēmēji, ļoti labi saprot, ka no vienas puses ir sabiedrības un politikas uzstādījums "ierobežot un nepieļaut morāli nosodāmas un sabiedriski bīstamas darbības", bet no otras puses: visi labi apzinās cilvēka grēcīgo dabu un ļaužu vilkmi uz šādām lietām. Valsts institūcijas, dienesti visticamāk cenšas ieturēt to smalko līdzsvaru, ka no vienas puses ļauj pastāvēt šai "pelēkajai" vai "melnajai" zonai, bet no otras puses – neļauj tai pārkāpt pieļaujamās robežas: tas ir, kad to mērogi kļūst pārāk lieli, tie pievērš sabiedrības un politiķu uzmanību, kuri pieprasa aktīvu rīcību un, pats galvenais, ja tās sāk apgrūtināt normālu, veselīgu sabiedrības funkcionēšanu.
Daudzu jo daudzu valstu pārvaldes (vai šaurākā nozīmē – dienesti) sen ir nonākuši pie secinājuma: labāk, lai šādas lietas pastāv kontrolēti un ar neoficiālu uzraudzību, nevis ir atstātas pašplūsmā, bez valsts dienestu uzraudzības. Respektīvi, valsts dienesti uztur saikni ar "melnās" un "pelēkās zonas" aktīvākajiem dalībniekiem jeb līderiem, vienojoties par "spēles noteikumiem". Vai tas ir likumīgi? Nē. Bet tas nav arī pret- vai ne-likumīgi, jo ir ārpus likuma ietvara. Bet kā jau visos procesos un norisēs ir problēmas un sarežģījumi. Kuras visbiežāk izriet no konkrētu cilvēku alkatības. Vai varaskāres, ambīcijām un tīkojumiem. Lai gan domāju, ka visa pamatā tas ir viens un tas pats. Tāpēc vienā pusē būs uzņēmēji, kuru ambīcijas izjauc esošos rakstītos un nerakstītos "spēles noteikumus", gan otrā pusē būs valsts amatpersonas, kuru varaskāre arī ir vērsta, stiprinot savas varas pozīcijas un cenšoties tās atņemt citiem.
Ja mēs katru dienu lasām, redzam un dzirdam ziņās faktus par aizturētām cigarešu kravām un nelegālā cigarešu tirgus (par nelegālajiem tabakas izstrādājumiem definē tos, par kuriem realizācijas valstī nav maksātas nodevas un nodokļi) apmēru, tad der atcerēties, ka nelegālais tirgus ir visās ES valstīs (oficiāli dati) un tā ir globāla problēma. Bet jautājums ir cits: par Latvijas vietu šajā. Vai Latvija ir tikai nelegālo produktu realizācijas vieta vai ražotājvalsts un tranzīta valsts, jo 1,98 miljoni iedzīvotāji nav tirgus, kas interesē lielus "pelēkās zonas" spēlētājus. Jautājums ir par Eiropu. Tāpēc šis ir jautājums, kur ir pilnīgi cita mēroga likmes – "Rīgas Centrāltirgus" attīrīšana ir laba un vajadzīga lieta, bet, visticamāk, tas ir tikai vietējo (mazo) tirgus dalībnieku konkurences blakusefekts, ko "lielie" spēlētāji akceptē. Jau sen ir dzirdēts par "ģenerālvienošanos" starp noteiktām valsts amatpersonām un "pelēkās zonas" darbiniekiem par "spēles noteikumiem" - varat darboties, mēs netraucēsim, bet nelaidiet produkciju Latvijā. Starptautiskas "pelēkās zonas" izveidošanos sekmēja PSRS robežu atvēršana un sabrukums pagājušā gadsimta 80-tajos un 90-tajos gados un tai sekojoša emigrācija, rezultātā izveidojot pamatu turpmākām produktīvām saimnieciskām attiecībām dažādu etnisko grupu ietvaros dažādās valstīs.
Tāpat šāda "paralēlā" aprite skar alkohola ražošanu un apriti vietējā tirgū. Tāpat runa ir arī par degvielas, narkotisko un psihotropo vielu apriti. Būtiska lieta: kad runa ir par tranzītu vai ražošanu eksporta tirgiem, tad runa jau noteikti ir par cita līmeņa dienestu iesaisti un cita līmeņa vienošanos. Esmu dzirdējusi arī versiju, ka dažu Latvijas dienestu vadības nomaiņa aizvadītajās desmitgadēs notika pēc ārvalstu dienestu un diplomātu ieteikumiem, jo, veicot kontrabandas darījumus un attiecīgus norēķinus šādu darījumu ietvaros caur Latvijas bankām un uzņēmumiem notika arī Īru Republikāņu Armijas (ĪRA) radikālā spārna SinnFein bruņojuma iegāde un finansēšana. Morāle ir vienkārša: katram savs jeb neņem vairāk, kā tev pienākas. Jeb alkatība ir ļoti bīstama!
Jebkuram saimnieciskam darījumam, it īpaši, starptautiskā mērogā, paralēli notiek atbilstošas finanšu/banku operācijas – kā pie preču pakalpojumu pirkšanas, loģistikas utt. Ja, piemēram, VID Finanšu un muitas policija aiztur kontrabandas cigarešu (vai narkotiku) kravu, tad loģisks jautājums ir: kā nelegālās preces īpašnieks, caur kādām fiktīvām firmām un kādu banku pakalpojumiem ir saņēmis samaksu par šo kontrabandas preci?
Ja 100 EUR skaidrā naudā ir labs ieguvums, ko viegli un droši iztērēt, tad 100 000 vai, drīzāk šajā gadījumā, 1 vai 10 miljoni skaidrā naudā ir grūti "panesama" summa. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tas ir, mūsdienās skaidra nauda ir problēma. Šajā sakarā vēlos uzsvērt: lai efektīvi cīnītos ar kontrabandu, nodokļu un finanšu noziegumiem, VID būtu jāizveido efektīvs sadarbības modelis ar Finanšu izlūkošanas dienestu, kas varētu dot būtisku ieguldījumu cīņā ar ēnu ekonomiku. Atkārtošu vēlreiz to, ko esmu minējusi: mācieties no ASV, kā apkarot noziedzību. Vispirms arestējiet, bloķējiet kontus, neļaujiet veikt finanšu operācijas, tad arī pats pretlikumīgais bizness nebūs iespējams. Ja mēs gribam samazināt līdz minimumam ēnu ekonomiku jeb šo "pelēko" un "melno" zonu, tad efektīvākais risinājums ir Muitas un finanšu policijas, Valsts policijas Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes (VP ENAP) sadarbība ar Finanšu izlūkošanas dienestu (FID), jo teju visos finanšu un ekonomikas noziegumos ir iesaistītas (iespējams, to pat nezinot) bankas vai finanšu pakalpojumu sniedzēji.
Galvenais jautājums ir par to, kurš no valsts puses uzrauga un kontrolē šo paralēlo biznesu, lai tas darbojas "stingri rāmjos", nepārkāpjot pieļaujamās robežas. Kā zināms lēmumu pieņemšanā Latvijā ir divi līmeņi: ir politiskais līmenis un administratīvais, kas savukārt jau ir daudzpakāpju un sarežģīti strukturēts. Ja ir nepieciešamība tiešām panākt vienprātību un klusējošu piekrišanu "pelēkās" un "melnās" zonas darījumiem, tad ir jāvienojas ar abiem līmeņiem. Lai nerastos lieki jautājumi, lai būtu vienprātība, lai nebūtu nepareizas prasības. Tajā brīdī, kad viens augsta līmeņa administratīvs vadītājs (dienesta darbinieks) sāk izvirzīt savas ambīcijas (izrādīt pretenzijas uz resursu pārdali un spēles noteikumu maiņu), bet pretējā puse (-s) sāk izrādīt pretestību, lai aizstāvētu savas pozīcijas, tad sāk risināties aizraujoši un interesanti notikumi, kurus publiski dēvē par "rotāciju", "pārcelšanu citā amatā", "disciplinārlietu", "dienesta izmeklēšanu", "kukuļņemšanu" utt. Taču tas ir ilgstošs un sarežģīts process. Vienkāršāk un, iespējams, lētāk un ātrāk, ir pašam kļūt par politiskā līmeņa lēmēju, ietekmējot un veidojot sev lojālu administratīvo lēmēju tīklu. Šajā gadījumā tā ir arī sava veida "apdrošināšanas polise", jo kompetentās iestādes saskaņā ar nerakstītiem likumiem nevēršas pret politiskiem lēmējiem, kuru lēmumiem un ietekmei ir tieši vai pastarpināti pakļautas. Tiesa, līdz brīdim, ja likme ir pašu šo kompetento iestāžu pastāvēšana.
Lietas būtība ir par to, kā samazināt šo "melno" un "pelēko" zonu līdz minimumam, tērējot pēc iespējas mazāk resursu. Kontroles mehānismi, dažādas prasības un ierobežojumi ir ļoti resursu ietilpīgi, bet bieži vien dod nevis pienesumu valsts budžetam (pozitīvu fiskālu efektu), bet uzliek papildus slogu un ierobežo "balto zonu" jeb legāli strādājošus uzņēmumus. Šāda pieeja it kā nosedz "visu laukumu", bet citu valstu pieredze liecina: efektīvākais veids ir precīzi, mērķtiecīgi triecieni pa konkrētiem, aktīvākajiem "melnās" vai "pelēkās" zonas dalībniekiem – attiecīgu procesuālu darbību un tiesu procesu (ar notiesājošiem spriedumiem) veidā. Kas ir skaidrs valsts varas vēstījums gan šo "zonu" dalībniekiem, gan sabiedrībai kopumā par pieļaujamajiem "spēles noteikumiem". Diemžēl Latvijas problēma ir tā, ka šādi procesi bieži tiek veikti un tiek vērtēti kā saimniecisko subjektu strīdi, iesaistot valsti, bet paši tiesu spriedumi ir bijuši vairāk tikai "pirksta pakratīšana".
No publiski pieejamās informācijas izriet, ka dienesti apkaro, tas ir, arestē (bloķē) norēķinu kontus, uzsāk kriminālprocesus, bieži neizvērtējot to, vai konkrētā gadījumā patiešām ir bijis noziedzīgs nodarījums un cik būtisku kaitējumu tas ir radījis. No vienas puses ir pareiza rīcība. Bet no otras puses tas prasa milzīgus valsts pārvaldes resursus darbinieku skaita, patērētā darba laika, uzsākto procesu veidā, bet kuri neļauj sasniegt jēdzīgus rezultātus, tas ir, panākt notiesājošus spriedumus, kuriem var būt arī ļoti audzinošs efekts.
Respektīvi, vairāku dienestu rīcība atgādina nezāļu ravēšanu ar zāles pļāvēju – izmantojot dārgus un nelietderīgus resursus un pa ceļam nopļaujot vairāk derīgu augu nekā nezāļu. Rezultātā šāda dienestu rīcība netieši ir visu tautsaimniecību degradējoša. Ja, piemēram, dienests arestē naudas līdzekļus, pietiekoši neizvērtējot tālākā procesa virzību – cik laika, cilvēkresursu tas var prasīt un vai būs iespējams savākt pietiekoši daudz pierādījumu, tad tā ir ne tikai nelietderīga nodokļu maksātāju līdzekļu tērēšana, bet tā rada sarežģījumus visai banku sistēmai, radot piespiedu diskomforta apstākļus "baltā" zonā strādājošiem. Tēlaini sakot, daudzi dienesti ražo kriminālprocesus, bet nespēj panākt reālus notiesājošos spriedumus tiesās un nodot konkrētus vēstījumus par to, ko drīkst, nedrīkst darīt un kā vajadzēs turpmāk uzvesties.
Nobeigumā ir viens ļoti konkrēts jautājums: vai esiet pamanījuši, ka pēdējo mēnešu laikā J.Jurašs ir publiski palicis nemanāms? No tā izriet nākošais jautājums: vai šis ir pamiers "mentu karā" vai uzvara bez "asinsizliešanas"?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
