Sākot no šā gada septembra es mācos šajā mazajā, bet ļoti lepnajā valstī – Latvijā. Nolēmu atgriezties šeit pēc piedalīšanās 2000.gada Baltijas vasaras skolā, pēc kuras bija radies ļoti pozitīvs iespaids par Latviju. Esmu šajā laikā saskārusies ar dažām pārsteidzošām lietām, kas nekad nebūtu iespējamas manā valstī.
Nevienam nav noslēpums, ka Baltkrievijā, atšķirībā no demokrātijas Latvijā, valda diktatūra, un pie varas šogad atkārtoti nāca prezidents Aleksandrs Lukašenko. Kādu gan iespaidu politisko režīmu atšķirības atstāj uz studentu dzīvi?

Pirmo reizi dzīvē Latvijā sakāros ar tik plaša mēroga studentu aktivitāti un entuziasmu, kad runa bija par sadarbību starp augstskolām vai augstskolu studentu pašpārvaldēm. Pārsteidza rotaļīgums, ar kuru latviešu studenti uzņemas dažādus sabiedriskus pienākumus. Baltkrievijā turpretim līdz pat šai dienai darbojas princips “iniciatīva ir sodāma”, tādēļ tikai ļoti maz studentu uzdrošinās pieņemt jebkāda veida lēmumus un uzņemties atbildību. Vienkārši var gadīties situācijas, kur tiks meklēts vainīgais.

Studentu iniciatīva Baltkrievijā labākajā gadījumā nozīmē gatavošanos “jautro un asprātīgo kluba” tusiņiem un 1-kursnieku iesvētībām, taču nekādā gadījumā tā nenozīmē reālu studentu vienotības izjūtu vai studentu pašpārvaldi – būtībā drīzai nāvei ir nolemta jebkura iniciatīva, jebkura apvienība, kuras nosaukumā ir partikula “paš –“. Tas vienkārši ir aizliegtais auglis.

Diemžēl jāpiebilst, ka liela daļa studentu Baltkrievijā pievēršas vienīgi mācībām un neiedziļinās politiskajās problēmās, tas, tāpat kā Padomju laikos, spēj radīt problēmas ar karjeru. Un mums patiešām ir bailes no KGB. Vēl arvien nav noskaidrots, kur neizskaidrojami pazuduši aptuveni 30 politiķi, žurnālisti un citi režīma opozicionāri kopš 1994.gada, kad pie varas nācis Lukašenko.

(Godīgi sakot, man ir bail arī rakstīt šo rakstu. Nereti gadās, kad studentus izslēdz no augstskolām pēc tam, kad viņi piedalījušies pret valdošo režīmu vērstās demonstrācijās – it kā par sliktām sekmēm.)

Pēc Tieslietu ministrijas ierosinājumiem viena pēc otras tiek slēgtas studentu kustības. Nesenākais kliedzošais gadījums notika tikai nepilnu mēnesi atpakaļ – 23.novembrī ar tiesas lēmumu tika slēgta Baltkrievijas studentu asociācija, par iemeslu minot kaut kādas nepilnības dokumentācijā un nepakļaušanos normatīviem. Mani draugi, kuri aktīvi darbojās šajā organizācijā, pēc tiesas sēdes atsūtīja garu vēstuli ar dažādām tiesas procesā novērotām “īpatnībām” , piemēram, kā viens no ļoti nopietnajiem iemesliem, kas ir par pamatu organizācijas slēgšanai, bija fakts, ka tās vadītāja dibināšanas dokumentus bija parakstījusi ar savu meitas uzvārdu taču tagad apprecējusies un uzvārds mainīts, taču nav pārformēti dokumenti.

Tieši šāds pats iemesls – nepilnības dokumentos – tika minēts, kad Augstākā Tiesa Tieslietu ministrijas uzdevumā slēdza Jaunatnes informācijas centru Baltkrievijā. Starp citu, visus Augstākās Tiesas tiesnešus, saskaņā ar Konstitūciju, nozīmē Prezidents.

Baltkrievijā arvien asāka kļūst problēma ar jauniešu nelegālo imigrāciju. Perspektīva, paliekot Baltkrievijā, ir gaužām bēdīga, pat salīdzinājumā ar Latviju. Baltkrievijas students drīzāk nelegāli paliks ASV, lai stundā nopelnītu 6.5 dolārus – minimālo samaksu, kas savādā kārtā ir vienāda ar mēneša minimālo algu Baltkrievijā. Tiesa, vēl arvien saglabātā plānveida ekonomika nodrošina to, ka šie 6,5 dolāri mēnesī tiek izmaksāti stabili. Teikšu godīgi, vājš mierinājums.

Tik tālu par studentiem. Neminēšu masu mediju kontroli un Informācijas ministriju, neminēšu “nāves eskadronus”, kuri iedzīvotājiem rādās nakts murgos vampīru vietā, cietumos ieslodzītos opozicionāru simtus.

Taču vēlos likt jums padomāt – kas ir noticis? 1991.gadā, Latvija un Baltkrievija vienlaicīgi atguva neatkarību no PSRS. Abas ir mazas valstis Eiropas vidū, turklāt robežojas viena ar otru. Abas pārcietušas divus pasaules karus. Taču, viena no tām patlaban gatavojas iestāties Eiropas Savienībā, kamēr otra turpina baudīt politisku un ekonomisku izolāciju un visas nākotnes cerības saista ar Krievijas – Baltkrievijas savienību. Latvijā, neraugoties uz 40% krievvalodīgo īpatsvaru, valsts valoda ir latviešu. Baltkrievija ar 20% krievu turpina saglabāt divas valsts valodas.

Nobeigšu ar vecu anekdoti, kas dzirdama filmā “Strah” (Bailes) par cilvēktiesību pārkāpumiem Baltkrievijā.

- Vai ir iespējams uzbūvēt sociālismu?
- Jā. Tikai jāatrod tāda valsts, kuru nebūtu žēl upurēt.

Šķiet, tāda valsts ir atrasta.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!