Maira Dobele, 'Rīgas Laiks': Pildīts pingvīns  (9)

Somus saka par klusu tautu. Ja kādam kas sakāms, to dara tieši un bez aplinkiem. Soms ir uzmanīgs un ilgatminīgs klausītājs. Par to, ka viņu sarunu telpā nav mazo tukšo sarunu drazu, es nodomāju, kad man pirmoreiz nodeklamēja Hari Holkera nu jau folklorizējušos teicienu: "Tagad es dzeru kafiju." Holkers bija Somijas premjerministrs no 1987. līdz 1991. gadam. 1990. gadā Holkers nevēlējās komentēt ar prezidenta kandidatūras izvirzīšanu saistītās intrigas viņa Nacionālās koalīcijas partijā un, neatlaidīgo žurnālistu saērcināts, izmeta: "Tagad es dzeru kafiju." Kafijas dzeršanu Holkeram nepiedeva, un par prezidenta kandidātu viņš vairs netika.

Pēdējā laikā Somijā daudz runāts par to, ko un kad drīkst publiski teikt politiķi, un šoreiz tas ir saistīts ar kādu Īsto somu partijnieku. Šī diskusija un kāds Augstākās tiesas spriedums, par ko tūliņ pastāstīšu, ir veselīgs atsvars naidpilnajai virsrakstu jūrai, ko aprīlī uzšūmēja daži augstāk citētie Kaurismeki teikumi britu laikrakstā The Guardian. "Jukušais Kaurismeki: Bagātos vajag nogalināt!" "Kreisais inteliģents piedzeras un izgāžas!" "Iedzēris Kaurismeki runā par bagātnieku nogalināšanu!" "Kaurismeki mētājas ar vardarbīgām idejām!" "Britu avīze publicē nāves draudus!" "Kāpēc jāpiecieš Kaurismeki izteikumi, ja politiķi par to pašu nosodītu?!" Un tamlīdzīgi.

Vispār somu politiķu sarunas publiskajā telpā mani kā klausītāju un vēlētāju (reģionālajās vēlēšanās) aizrauj. Pēdējo prezidenta vēlēšanu diskusiju laikā nagi tā vien niezēja - tik ļoti gribējās vēlēt, bet esmu tikai imigrants! Liela daļa politiķu te spēj atbildēt par saviem izteikumiem, ir zinoši un sarunās ar kolēģiem - taktiski. Šķiet, viņi viens otru pat ciena! Politiķu vārdu krājums gan izmainījās līdz ar Īsto somu partijas ienākšanu varas gaiteņos. Viņi, šobrīd atrodoties opozīcijā, līdzīgi Kaurismeki, mētājas ar krāšņiem uzsaukumiem un apvainojumiem, paši nepiedāvājot nekādus risinājumus. Varētu piekrist dzirdētajam, ka Kaurismeki savās retajās intervijās tieši atgādina populistisko Īsto somu partijas vadītāju Timo Soini. Soinim, starp citu, pieder jaunākā politiskās polemikas pērle. (Somi tādus vēsturē paliekošus teicienus sauc par lidojošajiem teikumiem, un viņiem ar tādiem ir pilnas grāmatas.)

Par milzīgo naudas aizdevumu Eiropai somi pretī saņems izbāztu pingvīnu un neko vairāk, teica Soini. Tikmēr tuvākais Soini kolēģis, Hallaaho no Īstajiem somiem, kas publiski jokoja par tanku ievešanu Atēnās - laikā, kad somi lēma par aizdevuma piešķiršanu Grieķijai -, tikko atzīts par vainīgu ticības brīvības neievērošanā un kūdīšanā pret etnisku grupu (savā blogā viņš Somijā dzīvojošos somāliešus raksturoja kā slinkus un ar noslieci uz krimināli sodāmiem pārkāpumiem, bet islāma ticību nosauca par pedofilisku, jo Muhameda sieva bijusi mazgadīgā).

Pēc Somijas Augstākās tiesas lēmuma Hallaaho gan atkāpās no Valsts administratīvās komitejas priekšsēdētāja amata (komitejas pienākumos ietilpst likumu pilnveidošana pasu, imigrācijas politikas, kā arī imigrantu un policijā aizturēto personu tiesību jomā), taču tiesas lēmumu komentēja apmēram tā: tas bijis tikai dažu cilvēku subjektīvs viedoklis. Dienā pēc Augstākās tiesas lēmuma pasludināšanas Īsto somu gans Timo Soini norija savu agrāko skaļo solījumu par to, ka no partijas uzreiz izslēgtu biedru, kurš notiesāts par rasismu. Un tomēr: man šķiet, ka ir atšķirība, ko skaļi pasaka pie varas esošs likuma kalps un ko - pazīstams režisors.

Kaurismeki laikrakstā The Guardian izskatās šādi:

"Viņš gaida, kad Soho House darbinieks lūgs viņam nodzēst smēķi, un viņam nav jāpiedzīvo vilšanās: es atvainojos, ser, mēs jau jums esam teikuši, ka šeit iekšā nedrīkst smēķēt. Kaurismeki izskatās pārsteigts, it kā viņš par to dzirdētu pirmo reizi, atvainojas un iemet aizdegto cigareti ūdens glāzē. Oficiante paņem glāzi promnešanai. Kaurismeki iebļaujas tā, it kā viņu kāds aplaupītu: "Tas ir mans ūdens! Tas ir mans!" Viņa aizskrien. [..] Telpā ienāk Soho House menedžeris: "Es atvainojos, ser, bet lai šī tiešām būtu pēdējā reize. Mēs jums jau divas reizes esam teikuši, ka te iekšā jūs nedrīkstat smēķēt." Kaurismeki, iepletis lielas, nevainīgas acis, atvainojas vēlreiz. Tad mēs pārvietojamies uz verandu. Nu jau mēs abi dzeram vīnu, vienīgā atšķirība ir tā, ka Kaurismeki cenšas glāzi izdzert vienā rāvienā. Vai tā ir taisnība, ka viņš varot režisēt vienīgi tad, kad ir iedzēris? Nē, viņš saka, tās ir muļķības. Viņš nevarot parakstīt vai montēt, ja ir dzēris, taču režisējot tas esot vienalga, tāpēc viņš dzerot. Bet nav tā, ka viņam noteikti jādzer."

Sev par pārsteigumu bezmaksas kreiso avīzē Voima ieraugu sleju, kur Kaurismeki pats uzrakstījis komentāru reakcijai uz viņa pateikto britu laikrakstam. Man piešuj pārlieku Kaurismeki citēšanu, un tomēr (ar autora laipnu atļauju) publicēšu viņa komentāru ("Daži teikumi atejā", šeit tulkojusi Maima Grīnberga):

"Cerībā uz efektīgu virsrakstu izmantot no cita preses izdevuma nozagtu un no konteksta izrautu teikumu nekādi nav žurnālistikas labais tonis, pat ja pie darba pielikts totāli debils brīvžurnālistikas pastarītis. Janvāra nogalē sniedzu interviju The Guardian, un žurnālists jautāja manu viedokli par Occupy Wall Street demonstrācijām, kas nule bija sasniegušas Londonu. Tā kā "dumpinieki" nesa plakātus, kuros paziņoja, ka viņu ir 99 procenti, teicu, ka ar šo problēmu varētu tikt galā, aizsūtot trūkstošo procentu pie tēviem. Tā kā esmu pārliecināts pacifists un žurnālists to zināja, tas neapšaubāmi bija joks, kaut gan acīmredzot ne pārāk veiksmīgs. Visādā ziņā paradokss ir tāds, ka bagātākais procents pastāvēs tik ilgi, kamēr no cilvēces būs atlicis vairāk par 99 personām. Pēc tam jau nāktos slaktēt vienus vienīgus puscilvēkus. Tomēr fakts ir tāds, ka bagātākais procents, kura īpašumā ir apmēram 150 konglomerātu (no tiem pats briesmīgākais ir Monsanto), ar šo konglomerātu starpniecību pārvalda pasauli daudz lielākā mērā nekā kaut viena valsts vai politiķis, un tāpēc tas ir tieši atbildīgs par to, ka pasaules trūcīgākā desmitdaļa dzīvo ar verdzību salīdzināmos apstākļos.

Nelaimīga tā tauta vai cilts, kam gadījies piedzimt uz naftas, gāzes vai dimantiem. Viņiem nav pat teorētisku cilvēktiesību. Kā piemērs minama Nigērijas ogoni cilts. Kenu Saro-Vivu un viņa deviņus biedrus, kuri nevardarbīgi cīnījās par cilts tiesībām, Nigērijas valdība pakāra, un ne jau bez Shell - kas bija piesārņojis cilts zemes ar naftas urbumiem - skaļi neizteiktas vēlēšanās.

Tā nu atvainojos visbagātākajam procentam par raizēm un bezmiega naktīm, ko, iespējams, esmu izraisījis. Iespējamās zaudējumu atlīdzināšanas prasības var nosūtīt manam juristam Mati Vuori[1]. Tomēr mana līdzjūtība paliks to vairāk nekā 50 000 bērnu pusē, kuru bada nāve Āfrikas raga teritorijā mēnešiem nav tikusi pāri jaunāko ziņu slieksnim. Arī šī bada cēlonis lielākoties ir spekulācijas ar labības cenu, ko 90. gados uzsāka bankas ar Goldman Sachs priekšgalā. Toties Bjērnam Vālrūsam[2] (kurš neapšaubāmi viens pats veido vienu procentu no kaut kā, iespējams, no iznireļiem) un citiem spekulantiem iesaku noalgot kādu uztura terapeitu vai konsultantu, lai no viņu galdiem ēdot nebirtu tik daudz drupatu. Kādam būs jāuzlasa arī tās."

Tam iepretim vēl mazliet no The Guardian: "Viņš aizdedzina vēl vienu cigareti un pastāsta, ka tikko atsācis smēķēšanu. - Cik daudz dienā? - Trīs paciņas, 60 cigaretes. Mans rekords ir 12 paciņas. Kad man jātiek galā ar tik idiotiskiem jautājumiem kā jūsējie, esmu spiests smēķēt. - Tas ir mazliet rupji. Viņš smīn kā mazs zēns, kurš zina, ka ir pārkāpis robežu: - Nu labi, es gribēju kādu reakciju. Es negribēju būt rupjš, es tikai gribēju jūs izprovocēt."

[1] Vispazīstamākais somu advokāts Mati Vuori nomira 2005. gadā. Vuori visu mūžu bija veltījis cīņai par cilvēktiesībām, vides aizsardzībai un vārda brīvībai. Viņš bija tuvs Aki Kaurismeki draugs un vairākās viņa filmās spēlēja pats sevi. Bohēmas cienītājs Vuori smēķēja Kubas cigārus, dzēra labu viskiju un bija daudzu simtu kaklasaišu īpašnieks.

[2] Björn Wahlroos, koncerna Sampo, mežrūpniecības giganta UPM un finanšu pakalpojumu koncerna Nordea valdes priekšsēdētājs. Asi kritizējis Eiropas sociālā tirgus ekonomiku, nosaucot studentus, nabagus un šķirtās ģimenes par slinkiem liekēžiem, kuru subsidēšana jāpārtrauc.