Māris Graudiņš: Jaunas bruņošanās sacensības un kodolbrīva Baltijas jūras telpa  (39)

Šobrīd, vainojot Krieviju Vidēja un tuva darbības rādiusa kodolbruņojuma līguma laušanā, ASV paziņojušas par izstāšanos no INF līguma. Līguma laušana stāsies spēkā jūlijā. Turklāt pēc pusotra gada beigsies t.s. "Jaunais START" līgums, tādējādi atverot slūžas neierobežotām kodolbruņojuma sacensībām.

Situācijā, kad Latvija tiek pakļauta arvien lielākiem draudiem kļūt par nākotnes atomkara placdarmu, mūsu Ārlietu ministrija kārtējo reizi klusē. Žurnālists Ansis Bogustovs tādēļ vaicā: vai mēs spējam tikai "paplātīt rokas"? Toties Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas eksperte Nora Vanaga norāda: "Mēs esam ignoranti pret šo jautājumu (..) Noteikti var lielāku lomu uzņemties. Ļoti daudzām valstīm tika prasīts viedoklis, bet Baltijas valstis bija ļoti neitrālas."*

Kāds ir status quo? ASV ārlietu ministrs Maiks Pompeo deklarē: "Mums nedraud bruņošanās sacensības atjaunošana. Tā jau IR sākusies."

Krievijas prezidents norāda: "Ja mūs apdraudētu reāls kodoluzbrukums, tikai tad mēs atbildētu ar tādu pašu pretuzbrukumu." "Ja kāds vēlas (vēl vienu Kubas raķešu krīzi), viņš ir laipni aicināts."

Rezultātā politologs Kārlis Daukšts secina: "Ir notikusi kodolspēku iespēju degradācija sabiedrības apziņā. Mēs aizmirstam, ka tā var novest pie bojāejas." Atbruņošanās līgumi šķietami ir vien burtu kopas, un publiskajā dialogā kodolieroču izmantošana kļuvusi par pavisam ikdienišķu politikas tēmu, nedaudz atšķiroties no debatēm par Rīgas ielu labojumiem. Sabiedrība vairs neapzinās, ka viens vienīgs kodoluzbrukums vai ar atomieročiem saistīts negadījums Baltijas jūras reģionā sola nāvējošas sekas Latvijai un mūsu kaimiņvalstīm.

Kaļiņingradas apgabala, kuru no Liepājas šķir vien 200 kilometri, straujā militarizācija ir eksistenciāls drauds Latvijai. Tur sāktā "Iskander" raķešu, kodolgalviņas nestspējīgu ieroču, izvietošana rada draudus visam reģionam.

Tomēr daži eksperti secina, ka Putina draudi iekļaujas diplomātiskā stratēģijā "eskalācija ar nolūku deeskalēt". Līdzīgi kā Krievija draud atbildēt konvencionālo ieroču uzbrukumam ar taktiskiem kodolieročiem, arī agresīva retorika var izraisīt ASV pretimnākšanu uzsākt jaunas sarunas. Vanaga lēš: "Krievija ir ieinteresēta. Ir atvēries logs pārrunām." Diemžēl ASV – un arī Latvija – klusē.

Tikmēr ES ārpolitikas vadītāja Federika Mogerīni paziņojusi, ka ES "noteikti nevēlas, lai kontinents atkal kļūst par placdarmu lielvaru konfrontācijai". Četri Zaļās grupas EP deputāti pieprasījuši "kodolbrīvu zonu visā Eiropā". Savukārt Vācijas sociāldemokrāti aktīvi apspriež Vācijas iespējamu atteikšanos no NATO kodolbruņojuma uzturēšanas savā teritorijā. Vai vienpusējas rīcības vietā Eiropas Savienībai nepiedāvāt Krievijai apsvērt iespēju apmaiņā denuklearizēt Kaļiņingradas apgabalu?

Līdzīgu priekšlikumu jau pirms diviem gadiem izvirzīja politiskā partija "Progresīvie". Protams, skeptiķi pamatoti vaicātu: vai šāda saspīlējuma mazināšanas iniciatīva ir īstenojama? Taču to mēs varam uzzināt, tikai kaut ko darot lietas labā. Einšteina vārdiem: "Jebkurš inteliģents vientiesis var lietas padarīt lielākas, kompleksākas un vardarbīgākas. Vajag nedaudz ģenialitātes – un drosmes, lai dotos pretējā virzienā."

Jebkura atbruņošanās vienošanās prasa kontroles mehānismus. Kontroles pārbaudes uz sauszemes papildinātu jaunās zemūdeņu izsekošanas tehnoloģijas Dānijas jūras šaurumā. Protams, mūsdienu tehnoloģiju laikmetā arī Baltijas jūras reģiona kodolbrīvā zona nemainītu spējas reāli ar šādiem ieročiem uzbrukt objektiem Baltijas jūras telpā.

Tomēr, uzsākot šādu dialogu, mēs mainītu diskursu no arvien agresīvākas retorikas uz saspīlējuma mazināšanu. Pats sarunu process jau ieviestu jaunas vēsmas lielvaru attiecībās. Un visnotaļ samazinātos nejaušas atomieroču avārijas draudi. Tādas jau vairākkārt notikušas starptautiskajos ūdeņos – līdz šim bez katastrofālām sekām.

Ne ASV vēlas upurēt savas bāzes Vācijā, kur NATO glabā kodolieročus, ne arī Krievija vēlētos garantēt kodolbrīvu Kaļiņingradas apgabalu un Baltijas jūras pierobežu savā teritorijā. Tomēr sarunu process var novest visas iesaistītās puses pie atziņas, ka, Baltijas jūrai kļūstot par "miera jūru", tas atbilstu abu pušu ilgtermiņa interesēm. Tā, kā to padomju laikā iecerēja Ziemeļvalstis un baltiešu disidenti. Šāds simbolisks solis vairotu mūsu drošību, un neviens neliedz Baltijas valstīm būt iniciatorēm, atjaunojot šādu diskusiju.