Foto: LETA
Likums par Valsts noslēpumu Latvijā ir pieņemts tālajā 1996. gadā un apstiprināts ar tā laika prezidenta Gunta Ulmaņa parakstu. Ir bijuši vairāki nozīmīgi pamatdokumenta grozījumi, pēdējie pavisam nesen 2018 . gadā . Toreiz, tik 5 gadus pēc Latvijas neatkarības bija cita situācija, tikko izvesta padomju armija, jauns parlaments, sāka veidoties ārējās izlūkošanas un pretizlūkošanas kantori.

Likums ir ļoti stingrs un savā ziņā parocīgs mūsu valsts noslēpumu glabātājiestādēm. Gan SAB, gan DP ir plašas tiesības kontrolēt, arī sevišķajā veidā, valsts augstākās amatpersonas.

Man šķiet, ka likums veiksmīgi darbojas arī šodienas apstākļos. Vairāk vai mazāk nav dzirdēts no partnerdienestiem par būtiskiem pārmetumiem valsts (NATO) noslēpumu izpaušanā.

Un tomēr ir viena būtiska nianse, par ko šodienas apstākļos ir parlamentā jāsāk debates. Stāsts būtu par to, ka visiem tautas ievēlētajiem kalpiem ir automātiski jāpiešķir pielaide valsts noslēpumiem (atsijāšanas slūžas jau pastāv deputāta kandidātiem).

Kāpēc? Tādēļ, ka tauta tomēr ir izvēlējusies savus priekšstāvjus un devusi mandātu pārstāvēt vēlētāju intereses. SAB un DP nevar būt augstāka par tautas gribu!!! SAB un DP darbojas tautas vārdā un interesēs, tiek finansētas no Latvijas tautas samaksātajiem nodokļiem. Drošības iestādēm ir jābūt kapacitātei kontrolēt deputātus pēc automātiskās pielaides saņemšanas. Gan tehniskie, gan finanšu resursi tiem pietiek. Un tās būtu atrunas, ka riski pieaugtu un ārējais apdraudējums sasniegtu jaunu līmeni, tieši otrādi, vieglāk būtu izķert tā saucamos "nodevējus" un noslēpumu ļurinātājus. Jo tiklīdz amatpersona saņem pielaidi, tā juridiski pakļaujas "speckontrolei". Automātiskā pielaide ievēlētajiem tautas kalpiem ir pārsvarā visās NATO valstīs.

Tagad par vienu faktu no savas neilgās politiskās karjeras.

2003. gadā kāds policijas "slepenais" palīgs informēja IeM valsts sekretāru, par Iekšlietu ministra (tolaik ministrs biju es) iesaisti kukuļu saņemšanā, un ka naudu saņemu konkrētā vietā (pilsētā) un no konkrētiem cilvēkiem. Valsts sekretāram pašam bija iespēja šo informāciju pārbaudīt, bet viņš izšķīrās tomēr iet pie premjera un informēt par šo situāciju valdības galvu. Valdības vadītājs nekavējoties griezās pie tā laika SAB vadītāja, un SAB veica pret mani operatīvās darbības sevišķajā veidā divu nedēļu periodā.

Pārbaudīja katru sīkumu, pārvietošanos, kontaktus ar norādītajiem cilvēkiem utt., kuri tika aprakstīti "sevišķi slepenajā lapelē". Pēc divu nedēļu darbībām SAB konstatēja, ka slepenā palīga sniegtā informācija neatbilst patiesībai. Nevienam nebija drosmes to man, protams, izstāstīt, līdz beidzot mani pēc mēneša SAB neoficiāli informēja par šo gadījumu. Turpināju apmeklēt Nacionālās drošības padomes sēdes. Bet neuzticības sēkla starp mani un premjeru tika iesēta pamatīga. Kurš bija šis "superaģents", tā arī neuzzināju.

Kāda ir šī stāsta morāle? Morāle ir par to, ka ir ļoti daudz apzinātas dezinformācijas ar nolūku nomelnot vienu vai otru politiķi. Radīt apstākļus un fonu ar mērķi noņemt no trases potenciālo ministru, premjeru, vai tā būtu Juta Strīķe vai Aldis Gobzems utt.

Arī man šodien vairāki politiķi saka, ka atsevišķiem politiķiem nebūs piekļuve NATO pielaidēm. Bet kā viņi to zina, no Stoltenberga to uzzināja, Donalds Tramps vai Vladimirs Putins par to informēja?! Taču nē! Izplata baumas un spekulācijas. Ar domu radīt diskomfortu vienai vai otrai tautas ievēlētajai amatpersonai.

Parlamentā ir jāsāk diskusija par automātisku pielaides izsniegšanu visiem ievēlētajiem deputātiem, un jo ātrāk, jo labāk.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!