Māris Krūmiņš: ASV un Pakistānas dīvainā partnerība

Nule kā Pakistānā pabijušais ASV Senāta ārlietu komitejas priekšsēdētājs Džons Kerijs jau deklarējis, ka ASV ir aptuveni 100 000 iemeslu, lai saglabātu labas attiecības ar Pakistānu. Ar šiem iemesliem, viņš, acīmredzot, bija domājis Afganistānā dienošos amerikāņu karavīrus, jo ir skaidrs, ka bez aktīvas Pakistānas palīdzības panākt noregulējumu šajā valstī būs neiespējami. Tieši caur Pakistānu tiek lielā mērā nodrošināta starptautiskā kontingenta apgāde, tieši Pakistāna nepieciešamības gadījumā var pildīt starpnieka lomu sarunās ar tā dēvētajiem mērenajiem tālibiem - un to, ka šādas sarunas agri vai vēlu notiks, vairs nenoliedz ne tikai Hamida Karzaji valdība Kabulā, bet arī Baltais nams Vašingtonā.

Gandrīz desmit gadu garumā ikviena amerikāņu amatpersona pieminot Pakistānu, neaizmirsa uzsvērt, ka šī valsts ir galvenais ASV sabiedrotais reģionā. Šāda situācija izveidojās 2001. gada nogalē, kad Pakistānas valdība paziņoja, ka pārtrauc atbalstīt "Taleban" režīmu kaimiņos esošajā Afganistānā, nosoda starptautiskā teroristu tīkla "Al Qaeda" aktivitātes un atbalsta ASV iebrukumu Afganistānā. Par atteikšanos no Pakistānas medresēs uzaudzināto tālibu atbalstīšanas Pakistāna gan pieprasījusi (un saņēmusi) nopietnu cenu - aptuveni 20 miljardu dolāru lielu finansiālo palīdzību pēdējo 10 gadu laikā.

Amerikāņu politikas kuluāros gan jau gadiem runāja, ka Pakistānas varasiestādes, kuru funkcijas lielā mērā uzņēmusies armija un Starpresoru izlūkdienests ISI, spēlē dubultu spēli. Robeža starp Afganistānu un Pakistānu visu šo gadu garumā bijusi faktiski atvērta un tālibu grupējumiem, kuriem kļuva pārlieku karsti Afganistānā, nebija nekādu problēmu patvērumu uz laiku rast Pakistānā. Protams, ar noteikumu, ka šajā valstī viņi uzvedas kā viesi un nepretendē uz savas kārtības ieviešanu - tikai šādos gadījumos Pakistānas armija sāka grupējumu apkarošanu. Kaut gan formāli radikālās islāmistu organizācijas Pakistānā ir aizliegtas, ISI atļāvās radikāļus audzināt savā paspārnē, īpaši ierīkotās nometnēs. Šo grupējumu galvenais mērķis bija Indija, taču nav nekādas garantijas, ka daļa kaujinieku nav devušies džihādā pret amerikāņiem uz Afganistānu. Par to, ka šādus ļaudis nav iespējams noturēt īsā pavadā, itin labi zina arī ASV - pēc savas pieredzes ar to pašu Osamu bin Ladenu.

Vārdu sakot, aizdomas par to, ka Pakistāna pret teroristiem cīnās vairāk vārdos nekā darbos, bija jau sen un tās krietni pastiprināja negaidītā bin Ladena atrašana Abotabadas pilsētā, kur viņš mierīgi dzīvojis Pakistānas armijas un izlūkdienesta deguna priekšā. Oficiāli ASV nav apsūdzējušas Pakistānu pasaules meklētākā terorista slēpšanā, taču mājieni par to ir doti. Ne jau velti par amerikāņu jūras kājnieku plānoto operāciju tā arī nebija informēta ne Pakistānas armija, ne valdība, vēl vairāk, karavīriem esot dota pavēle nepieciešamības gadījumā atklāt uguni arī uz Pakistānas spēkiem.

Šāda attieksme, protams, nevarēja nesaniknot Pakistānas amatpersonas, jo, skaidru valodu runājot, amerikāņi vienkārši uzspļāvuši valsts suverenitātei, veicot kaujas operāciju pārdesmit kilometru attālumā no galvaspilsētas. Jāšaubās, vai gadījumā, ja bin Ladens būtu slēpies, piemēram, Piemaskavas Mitiščos, Vašingtona šādu operāciju atļautos. Turklāt Pakistānas valdībai nākas ņemt vērā arī tautas noskaņojumu - liela daļa pakistāniešu uzskata amerikāņus par saviem ienaidniekiem, bet aptuveni puse aptaujāto atzinuši, ka esot "noskumuši" par Osamas bin Ladena nāvi.

Uz šāda noskaņojuma fona Pakistānai nācies brīdināt ASV, ka tā vairs nepacietīs nesankcionētas operācijas savā teritorijā (runā, ka amerikāņi līdzīgā veidā kā ar bin Ladenu plāno izrēķināties ar Afganistānas tālibu līderi mullu Omāru, kurš arī patvērumu radis Pakistānā) un izteikt stingras iebildes pret bezpilota lidmašīnu veiktajiem uzlidojumiem, kuros regulāri iet bojā arī civiliedzīvotāji. Savukārt Džona Kerija nostāja bijusi vienkārša - vai nu jūs paši tiksiet galā ar savā teritorijā mītošajiem teroristiem, vai arī mums nāksies palīdzēt.
Izvēles iespējas Pakistānas valdībai šajā situācijā faktiski nav. Un pat Pakistānas premjera Jusufa Razas Gilani šīsnedēļas vizīte Ķīnā, kuras laikā tika paziņots, ka tikai Ķīna jebkuros apstākļos ir vienīgais īstenais Pakistānas sabiedrotais, situāciju nemaina. Pakistānas līderi labi apzinās, ka amerikāņu finansiālajai palīdzībai alternatīvas nav un, ja dažu ASV kongresmeņu plāns apstādināt vismaz daļu no šīs palīdzības (šogad tā ieplānota 1,1 miljarda dolāru apmērā) tiks realizēts, ekonomiskā situācija var pasliktināties tik strauji, ka arī Pakistāna var uzliesmot Ziemeļāfrikā pieredzētie nemieri un pie varas nākt ļaudis, kuriem tuvākas radikālā islāma idejas. Bet šādu notikumu attīstību nevēlas ne tikai Pakistānas elite, bet arī Vašingtona.