Māris Kūlis: Full HD terorisms jeb Daesh propagandas kampaņa
Foto: Daesh propagandas materiāls

Sprādzienu un šāvienu uguņu spožums, kas izgaismo Daesh praktisko (militāro) vēsturi, aizēno šīs organizācijas pamatus — reliģiskās un ideoloģiskās dogmas, no kurām izriet arī tās politiskās nostādnes. Savukārt koncentrēšanās uz Daesh glancētās vardarbības efektīgumu izkropļo izpratni par šā veidojuma mērķiem un uzbūvi. Aiz asinsdarbu izrādīšanas slēpjas citi, paralēli, stāsti, kas Daesh biedriem ir daudz nozīmīgāki. Proti, šā valstiskā veidojuma ideoloģiskie balsti ir reliģiskie apsvērumi, kuri visupirms jāzina savējiem. Šo balstu un propagandas atsegšana var būt izšķirīgi svarīga, lai saprastu Daesh uzbūvi un izredzes. Iespējams, Daesh ilgi nepastāvēs, tomēr tās propagandas kampaņa dod bīstamu mācību, kuras mūžs būs krietni garāks — tā terorismam pasniedz jaunus ieročus.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Daesh propaganda ir apvienojusi divus jau labi pazīstamus, taču atšķirīgus tematus. Viens ir interneta tehnoloģijas un sociālo mediju straujā attīstība, bet otrs - terorisms un radikālais islāms. Šis apvienojums met izaicinājumu iesīkstējušam uzskatam, ka t. s. džihādisti un teroristi ir tehnoloģiski atpalikuši radikāļi. Realitāte ir gluži pretēja - Daesh propagandas kampaņas apmērs un metodes liecina, ka militarizētais džihādisms ir braši iesoļojis 21. gadsimtā.

Nu jau vairs nevienu nevar izbrīnīt ar runām par tendenci, ka dažādas cilvēka dzīves šķautnes arvien vairāk pārvietojas uz virtuālo realitāti. Dzīves digitalizācijas temats - šī mūsdienu klasika - aptver labi zināmus jautājumus: kā planšetdatorus skolā, tā viedtālruņus ģimenē u. tml. Skaidrs, ka digitalizācijai ir gan labās, gan sliktās sekas, tomēr līdz šim "vidējais viedoklis" neietvēra domu, ka tā būtu jel kādā veidā saistīta ar islāmisko terorismu. Taču šai tendencei piemīt vēl kas - dzīves digitalizēšanās nes līdzi arī tehnoloģisko kompetenci (zinātību, know-how), kas ir plaši izplatīta sevišķi jaunatnes vidū.

Katram sava vietne vairs nav nekas ekskluzīvs, un teju vai visas iestādes, uzņēmumi, organizācijas un personas ir atrodamas tīmeklī. Tāpēc nevajadzētu brīnīties, ka arī t. s. ļaunie spēki tur atraduši sev vietu.

Otru tematu - radikālo islāmismu un tā militārā džihādisma izpausmi - bieži vien uzskata par deviantu (neatbilstošu normām) kustību, kuras rindās stājas vien "trakie". Ja iedomājas, ka šie "trakie" noliedz Rietumu dzīvesveidu un vēlas dzīvot kā mūsu ēras 7. gadsimtā, varētu šķist, ka viņiem neklātos lietot datorus u. c. moderno tehniku. Realitāte gan ir tāda, ka viņi to izmanto, turklāt daudz un prasmīgi. Patlaban MENA valstīs (Tuvie Austrumi un Ziemeļāfrika) vidējais iedzīvotāju vecums ir aptuveni 25 gadi.[1] Šie jaunieši, kas apguvuši tehnoloģijas, ir teroristisko organizāciju galvenā mērķauditorija un potenciālie darboņi. Var tikai piekrist atskārsmei MIT tiešsaistes žurnālā technologyreview.com, ka "ISIS radās nozīmīgu tehnoloģisku pārmaiņu laikā" un "lētas ierīces, ātrs internets un sociālo tīklu kontu plejāde uzrunā milzīgu jaunu cilvēku auditoriju."[2]

Daesh ir pārkāpusi ierastās terorisma robežas. To nevar uzskatīt par teroristisku grupējumu, kura darbība aprobežojas vienīgi ar terorizēšanu. Daesh tomēr ir Islāma valsts - organizācija, kas ne tikai izvērš terorismu, bet vienlaikus arī uzņemas sabiedriskās dzīves pārvaldīšanu. Viena lieta ir šīs apņēmības morālais un tiesiskais vērtējums no Rietumu skatpunkta, bet pavisam kas cits ir faktiskā kārtība Daesh kontrolētajās teritorijās. Līdz ar valsts pārvaldes uzņemšanos tai jānodrošina tādas funkcijas kā tiesu vara, veselības aprūpe, izglītība, ideoloģiskā audzināšana un propaganda u. c. Varētu pat apgalvot, ka propaganda ir nevis Daesh iezīme, bet gan loģiska un organiska tās struktūras daļa.

Islāma ekstrēmismam savienojoties ar tehnoloģisko kompetenci, rodas jauna veida karadarbība. Saistībā ar karu Ukrainā bieži runā par Krievijas īstenoto hibrīdkaru. Tomēr var rasties kārdinājums teikt, ka tieši Daesh šo taktiku piekopj visprasmīgāk.

Propagandas izpausmes veidi un mērķi

Lai saprastu, ar kādu pretinieku Rietumu pasaulei ir darīšana, jājautā, kāda ir Daesh propaganda un ko tā vēstī? Ko tā vēlas paust mums un citiem?

Lai gan propagandas materiālu saturs ir ārkārtīgi plašs un grūti pārskatāms, domnīcas Quilliam izdotajā pētījumā The Virtual 'Caliphate' Čārlijs Vinters (Winter), manuprāt, precīzi, nosauc un izvērtē sešus Daesh tēmas: brutalitāte, žēlastība, upura loma, karš, piederība brālībai un utopija.[3] Taču tos var iedalīt divos vēstījuma virzienos - svešajiem un savējiem. Protams, katrā atsevišķā gadījumā var saskatīt dažādu elementu sajaukumu. Viens un tas pats propagandas materiāls var paust daudzējādus vēstījumus, un viens stāsts var uzrunāt dažādas auditorijas.

Svešajiem

Svešie var būt dažnedažādi - kā draudzīgi, tā naidīgi. Attiecīgi arī vēstījums ir atšķirīgs un vardarbība - no terorakta Parīzē līdz Sīrijas armijas kareivju masu slepkavībām - tiek izrādīta vismaz divējādi. Tā gan iebiedē pretiniekus, gan brīdina malā stāvētājus. Vardarbība taču varētu būt arī kaut cik humāna, tomēr Daesh ir iemantojusi slavu tieši ar uzkrītošo brutalitāti, kas turklāt tiek rūpīgi dokumentēta. Savdabīgi ir tas, ka vardarbība tiek estetizēta (izkrāšņota), taču tādējādi arī anestezēta (padarīta mazāk sāpīga). Tie, kam būtu jābaidās, no šausmām bīsies, bet tie, kam jāsadzird aicinājums, saskatīs vardarbības "kārdinošo" pusi.

Vienlaikus Daesh piedāvā glābiņu. Nogalināšanas pretmets - žēlastība - ir pieejams tiem, kas nevēlas atgriezties zemes klēpī, jo, kas "nācis pie prāta", ir laipni aicināts doties uz Daesh klēpi. Žēlastības iespējamības nolūks ir parādīt organizācijas labsirdīgo šķautni, sak', neesam jau neģēļi vien. Savukārt tas sasaucas ar ideju par piederību brālībai. Atsvešinātam, vientuļam, pazemotam u. tml. indivīdam Daesh piedāvā "ģimenes sajūtu". Kolektīvais ceļš uz kopīgo mērķi ideoloģiju tirgū izliek preci, kas ikvienam kaujiniekam piedāvā pašvērtības sajūtu - karo ar mums, jo tu esi tā vērts.

Foto: Daesh propagandas materiāls

Žēlastība ļauj cerēt uz miera laikiem, taču, kamēr noris karš, propagandas veidotāji apspēlē militāros panākumus. Lai gan karā ir redzama vardarbība, šajā žanrā tā nav galvenajā lomā. Izrādot karu un karošanu, Daesh cenšas ne tikai apliecināt savu varēšanu un stāstīt pretiniekiem par viņu nevarēšanu, bet arī norādīt uz sava veida "normalitāti", proti, tā mēģina sevi parādīt nevis kā karakungu bandu, bet gan kā organizāciju, kas spēs nodrošināt dzīvi miera laikos.

Foto: Daesh propagandas materiāls

Varētu piekrist Vinteram, ka tā ir tipiska kara propaganda, tomēr, manuprāt, tā jāaplūko saistībā ar ideju par kalifātu. Proti, Daesh nomaina Al-Qaeda tiražēto mocekļu pašizjūtu pret uzvarētāju kara leģendu. Daesh iznāk no aizsardzības pozīcijām, lai dotos nevis pretuzbrukumā, bet gan uzbrukumā. Līdz šim teroristiskās organizācijas lielākoties darbojās pagrīdē un turēja savas tīmekļa grupas aiz atslēgas, jo apzinājās, ka tiešā konfrontācijā uzvarēt nespēj. Daesh piesaka atklātu karu, kurā turklāt paredzēts pavisam drīz (nevis nenosakāmā nākotnē) gūt uzvaru. Varētu domāt, ka tipiska teroristu organizācija, lai tikai saglabātu dzīvību, centīsies nelēkt acīs, apzinādamās, ka klaigāšana kā tādus odus pievilina dronus.

Taču Daesh cīņa vairs nav partizānu karš. Uzvarētāju leģendas izspēlēšana ļoti labi iezīmē propagandas Jānusa dabu - tā biedē svešos un iedrošina savējos. Atklātība, izrādīšanās un skaļa bravūra ir tas, kas padara Daesh par masu kustību un tādējādi atšķir to no, piemēram, Al-Qaeda. Daesh sevi neuzskata par elitāru apvienību, kuras biedri islāma pasaules vārdā kā tādi mocekļi cīnītos par "svēto taisnību". Tagad nodarboties ar džihādismu ir aicināts ikviens. Tas kļūst par savējo lietu.

Savējiem

Bez šaubām, nebūtu slikti, ja svešie, tostarp "Rietumu krustneši", domātu, ka Daesh ir "labie spēki", taču visupirms tas ir jāzina savējiem.[1] Savējo brālībā ir jāuztur možs gars, bet vienlīdz svarīgi ir uzrunāt tos, kuri vēl nav izšķīrušies, tomēr sliecas par labu Daesh nostājai. Tādā ziņā jēdziena "savējie" robežas ir ļoti plašas.

Lai gan no Rietumu skatpunkta priekšplānā ir rupja vardarbība, tomēr, iedziļinoties aģitācijas materiālos, grūti nepamanīt, ka nevienu neaicina nogalināt tāpat vien, bez iemesla. Svešie vienmēr ir pie kaut kā vainīgi un vispār iemieso visu nelaimju cēloni. Šādi Daesh izspēlē jau klasisko upura lomu, kas dzirdīgas ausis atrod arī mēreni noskaņotu ļaužu vidū. Piemēram, Rietumu medijos plašu rezonansi guva videoklips, kurā atainota Jordānijas pilota eksekūcija. Plašsaziņas līdzekļi galvenokārt piesauca tās brutalitāti, barbarismu u. tml.

Tomēr notikušā pārstāstā lielākoties tika izlaists ārkārtīgi svarīgs sižeta posms[2] - aptuveni 18 no 22 minūtēm ir veltītas skaidrojumam, ka tā ir "taisnīga" atmaksa par "ļaundaru" pārestībām. Nudien šaušalīgā nāvessoda izpilde, pilotu sadedzinot dzīvu, nav brutāla tikai skata pēc - tā tiešā veidā atdarina ciešanas, ko piedzīvojuši bombardēšanā cietušie civiliedzīvotāji. Pēc sadedzināšanas (ugunsgrēks) pilotu simboliski apber ar būvgružiem (brūkošas mājas), turklāt to visu pavada kadri, kuros parādīti uzlidojumu upuri. Video kvalitāte ir vismaz teicama - ar labu krāsu un kompozīcijas izjūtu veidotas mākslinieciskas ainas mijas ar dokumentāliem kadriem, ko pavada aizkustinoša mūzika un bagātina digitālie specefekti.

Foto: Daesh propagandas materiāls

Turklāt nedrīkst aizmirst pavisam reālus pazemojumus, piemēram, koloniālisma vēsturi, Saiksa-Piko robežlīgumu vai nesenos Irākas un Afganistānas karus, kā arī iedomātus apdraudējumus, piemēram, "krustnešu, šiītu un cionistu" aliansi.

Dažkārt dzirdamā iedoma, ka Daesh nav pilnīgi nekāda sakara ar islāmu, kā arī brutalitātes izcelšana veido fundamentāli greizu priekšstatu par Daesh uzskatiem, idejām, mērķiem un izredzēm. Koncentrēšanās uz varmācību aizmiglo skatienu uz organizācijas reliģiski ideoloģisko projektu, kurā viena no svarīgākajām daļām ir ideja par kalifātu, proti, utopisko apsolīto zemi, kurā piepildīšoties katra musulmaņa alkas un sapņi. Utopija - kalifāta apsolījums -, visticamāk, ir vilinošākais aspekts visiem tiem, kas ir "pelēkajā zonā"[1], proti, tiem, kuri nav izlēmuši, par kuru "partiju" balsot. Propaganda organiski izriet no Daesh doktrīnas, proti, ir jāizplata vēsts, ka laimes zeme ir tepat blakus. Tā kā kalifāts jeb Islāma valsts it kā eksistē, tad katra musulmaņa pienākums būtu tūliņ pat posties ceļā uz to. Taču vienlaikus kalifāta esamība nozīmē, ka tam jāuzņemas rūpes par saviem ļaudīm.

Ideja par kalifātu, protams, nav nekas jauns. Tā sakņojas jau islāma svētajos rakstos, taču nesenākā vēsturē ir saistāma ar Al-Qaeda aģenta Abu Musaba az Zarkavi (al-Zarqawi) uzdevumu izveidot Islāma valsti Irākā, kas ir tieša Daesh priekštece.[2] Šī ideja iemieso Daesh pretenzijas uz nopietnu valstisku veidojumu, kas ne vien terorizē, bet arī karo un piedevām vēl pilda citas "normālas" valsts funkcijas - sniedz sociālās garantijas, regulē sadzīvi, gādā par drošību u. tml., taču to visu veic nevis pēc Rietumu "nešķīstajiem" standartiem, bet gan ievērojot šariata likumus. Relatīvi mērenam islāmistam dažādas ekstrēmas vardarbības izpausmes nudien var šķist liekas un pārspīlētas, tomēr ar tām varētu samierināties, jo tās taču notiek ar "sliktiem cilvēkiem" - jā, būtu jauki, ja varētu mierīgāk, bet... tāda dzīve.

Kalifāts ir mērķis, bet karš ir līdzeklis tā sasniegšanai. Tāpēc varētu domāt, ka Daesh atbalstītāja skatījumā primārais ir nevis karš, bet gan drošība, lepnums un pašnoteikšanās ideālajā nākotnē. Tieši to cenšas piedāvāt Daesh.[3] Vidējais eiropietis galvas nogriešanas aktā saskata šausminošu vardarbību un karā - ciešanas. Militārajam salafismam simpatizējošs islāmists tajā redz taisnīgu atmaksu un brīvības cīņas.[4]

Foto: Daesh propagandas materiāls

Propagandas izplatīšana

Bez utopiskā kalifāta projekta Daesh būtu vien kārtējā teroristiskā organizācija, kas neizpelnās lielu pasaules uzmanību. Protams, arī Al-Qaeda šo mesiānisko sapni labi zināja (un pati ierosināja īstenot), tomēr arvien atlika tā piepildīšanu, līdzīgi kā Padomju Savienība "pagaidām" atlika vispasaules komunisma ieviešanu. Daesh ideologi uzskata, ka vairāk gaidīt nepieklājas, un sapnim jāpiepildās šeit un tagad. Tomēr situācija ir specifiska. Mūsdienu tehniskās iespējas paver ceļu jauna veida un mēroga propagandas izplatīšanai. Krievija patlaban paļaujas uz iekšējo pārliecināšanu, ko galvenokārt īsteno ar televīzijas starpniecību, savukārt Daesh ierocis ir internets — sociālie tīkli. Var tikai piekrist domnīcas Quilliam rīkotājdirektora Harasa Rafika (Rafiq) vārdiem, ka "džihādisms ir digitalizēts un ievests 21. gadsimtā".

Dāņu militārās akadēmijas publicētajā pētījumā The Weaponization of Social Media tā autors Tomass Elkērs Nisens (Nissen) raksta: "Mēs redzam prasmīgi aprēķinātas un profesionālas sociālo mediju kampaņas kontūras, kas līdzinās mūsdienīgai starpmediju mārketinga vai politiskajai PR kampaņai."[1] Viņš izšķir četrus sociālo tīklu aktīvistu līmeņus.[2]

1.Vadošie Daesh propagandisti, kuri pirmie izplata jaunākos materiālus.

2.Reģionālie ziņotāji, kas izplata vēstis par vietējiem notikumiem.

3.Individuālie kaujinieki, kas dalās privātajā pieredzē, proti, sniedz subjektīvus un emocionālus ziņojumus, kuri veicina privāto saišu nostiprināšanos.

4.Pašiniciatīvas līmenis, kas ir visplašākais un bīstamākais. Tajā rosās aģitatori, kuri nav tiešā veidā pakļauti centram: viņi gan izplata jau gatavus materiālus, gan tādus veido paši.

Propagandas izplatīšanas kontekstā īpašu ievērību izpelnās zemākais līmenis jeb t. s. vēsts izplatītāji. Masveidā izmantojot šo slāni, Daesh izceļas uz citu — "konservatīvāku" — teroristisko organizāciju fona. Proti, tā atkāpjas no arhaiskās militārā džihāda izpratnes un piedāvā risinājumu: ja nespēj karot kaujaslaukā, dari to internetā! Tas ir vairojis Daesh atbalstītāju skaitu, jo darbs atrodas arī tiem, kam asins smarža derdzas. Protams, videoklipā rāda nogrieztas galvas, bet tas jau ir "tikai kino".

Daesh izmanto vēl kādu sociālo tīklu niansi — tajos izlīdzinās atšķirība starp satura veidotājiem un tā patērētājiem. Piemēram, televīzijā nošķīrums ir ass un acīmredzams, jo katram ir skaidrs, ka nonākt producēšanas jomā ir sarežģīti. Savukārt sociālajos tīklos šādu problēmu nav. Tas ir ļoti izdevīgi Daesh, jo palīdz piesaistīt un iesaistīt plašas masas, kā arī decentralizēt aģitācijas darbu. Tādējādi tiek izlīdzsvarota vertikālā un horizontālā propaganda[3] — vienā brīdī tā kļūst par ārpakalpojumu. Proti, ja vertikālā propaganda ir hierarhiska (pakāpeniska) vēsts nodošana no vadības masām, tad horizontālā propaganda iesaistītajiem ļauj pašiem pārņemt vai radīt jaunu vēstījumu un to izplatīt.

Tādā ziņā Daesh propaganda vienlaikus gan ir, gan nav haotiska. Tas ļoti palīdz pretoties centieniem ierobežot ideoloģijas izplatīšanu. Ja nav viena centra, kuru atslēgt, tad ierobežošanas darbs kļūst teju par Sīzifa likteni — kā vienu tvitera kontu slēdz, tā cits vietā rodas. Kamēr šie ļaudis ticēs, ka Daesh uzvar, tikmēr tie centīsies apliecināt savu darbīgumu. Te atkal izpaužas kalifāta projekta viltīgā pievilcība — slepenas un marginālas organizācijas dēļ nez vai kāds mestos karā. Taču veltīt pāris stundu dienā aktuālo ziņu retvītošanai nav pārāk liels upuris, īpaši tad, ja samaksa par to ir Allāha un kalifa Ibrāhīma svētība.

Galvenie ziņu avoti

Pētot publiskajā telpā pieejamos materiālus, kļūst redzams, ka Daesh ir izveidojusi visai apjomīgu un sazarotu radošā darba nodaļu. Lai gan satura veidotāju ir ļoti daudz, var nosaukt dažus galvenos. Vecākais un autoritatīvākais ir Al-Furqan Institute for Media Production, kas tapa jau 2006. gadā vienlaicīgi ar Islāma valsti Irākā. Abū Bakri al Bagdādi (kalifa Ibrāhīma) sprediķi Mosulā publicēja tieši Al-Furqan. Savukārt Al-Hayat Media Center ir salīdzinoši jauns mediju centrs, kura mērķauditorija ir rietumnieki (svešie)[4] un potenciālie rekrūši. Šīs "mediju aģentūras" atpazīstamākais veikums ir žurnāls Dabiq. Jāpiemin arī The Al-I'tisam Media Foundation, kas veido filmas, un The Ajnad Media Foundation, kas specializējas džihādistu dziesmu un reliģisko dziedājumu izplatīšanā. Šie ir tikai daži no daudziem! Acīmredzams, ka propagandas veidotāji ir apjautuši, cik ietekmīga mūsdienās ir mediju vara un cik plašas ideoloģiskās apstrādes iespējas tā paver.

Tomēr galvenā loma Daesh vēsts izplatīšanā, visticamāk, ir sociālajam tīklam Twitter. Domnīcas Brookings Institution pētījumā The ISIS Twitter Census[5] tā autori piesaka tēzi, ka, pateicoties lielajam atbalstītāju skaitam un precīzajai taktikai, Daesh ir izdevies vairot savu atpazīstamību un ietekmēt sava "zīmola" novērtējumu. Šajā pētījumā, kurā gan ciparu ir vairāk nekā atziņu, noskaidroti vairāki fakti. Piemēram, 2014. gada septembrī un decembrī tvitosfērā pastāvēja apmēram 46 000 (vai līdz pat 70 000) Daesh atbalstītāju kontu. Patlaban šis skaits varētu būt sarucis, taču bez atkārtota pētījuma to noteikt nav iespējams.

Tviterī 73 % Daesh atbalstītāju saskarni iestatīja arābu, 18 % — angļu un 6 % — franču valodā. Valodas izvēle aptuveni sabalsojas ar demogrāfisko sadalījumu. Ļoti nepilnīgie ģeogrāfiskās atrašanās vietas dati vēstī, ka 28 % lietotāju atrodas Irākā un Sīrijā, bet 27 % — Saūda Arābijā, savukārt lietotāju skaits citās valstis nesasniedz pat 6 %. Taču, ja ņem vērā pašu lietotāju norādītos profila datus, priekšgalā pārliecinoši ir Saūda Arābija, Sīrija un Irāka. Vietu topā ir ieguvušas arī ASV, Ēģipte, Kuveita, Turcija u. c.

Vidēji katram Daesh atbalsta kontam ir 1004 sekotāji, taču četriem procentiem Daesh tvitera kareivju ir vairāk nekā 5000 sekotāju, kas salīdzinājumā ar Džastina Bībera 71 miljonu, protams, ir nieks. Tomēr dati liecina, ka vidējais tvitera lietotājs ir krietni pasīvāks par vidējo statistisko Daesh atbalstītāju, kurš čivina 7,3 reizes dienā; 62 % ir čivinājuši vismaz reizi 30 dienās, bet 98 % ir pačivinājuši vismaz vienu reizi gadā.

Pētnieki vērš uzmanību uz Twitter administrācijas īstenoto kontu slēgšanas akciju, kuras laikā tika apturēts aptuveni 1000 aktīvāko un svarīgāko Daesh atbalstītāju kontu. No vienas puses, šāda rīcība ir vēlama, jo ierobežo Daesh propagandas izplatīšanu. Tomēr tai ir arī ēnas puse, proti, komunikācija arvien vairāk koncentrējas grupu (tīmekļa kopienu) iekšienē, bet tas var pastiprināt radikalizāciju. Izolācija ir abpusgriezīgs zobens — tiek liegta ne tikai pieeja pie, bet arī izeja no.

Propagandas izskats

Daesh izmanto visaptverošu propagandas materiālu klāstu — tiek izplatīti raksti, videofilmas, audio uzrunas u. c. Starp citu, savdabīga Daesh atbalstītāju izpausme ir atsauce uz mīļiem, pūkainiem kaķēniem, kas tika izspēlēta, no vārda "mudžahīdi" atvasinot "ņaudžahīdus" (mewjahids). Tvitera vidē 2014. gadā pastāvēja konts ar lietotājvārdu ISILCats (patlaban slēgts), kurā tika publicēti attēli ar tipiskiem džihādistiem un jaukiem kaķīšiem. Šī izdarība liecina, ka Daesh tīri labi pārzina Rietumu kultūras kodu un zina, kas jādara, lai viņi izskatītos "forši".


Foto: Daesh propagandas materiāls

Plašu ievērību ir izpelnījies žurnāls Dabiq, kura pirmais numurs nāca klajā pirms divarpus gadiem. Žurnālā apskata gan teoloģiskus jautājumus, gan praktiskus lēmumus, apraksta aktuālās kara, politikas, sadzīves u. tml. norises, publicē intervijas, vārdu sakot, tas ir plaša spektra izdevums. Dabiq ir vidēji 70-80 lappušu, tas ir bagātīgi ilustrēts un diezgan profesionāli un mākslinieciski kvalitatīvi iekārtots. Kā mazāk nozīmīgi jāmin tiešsaistes žurnāliņi - Islamic State News un Islamic State Report. Daesh mediju centrs izdod arī īpašus reģionālos izdevumus, piemēram, žurnālu Konstantiniyye turku, Dār al-Islām franču vai Исток krievu valodā u. c.

Foto: Daesh propagandas materiāls

Nevar nepamanīt Daesh mediju speciālistu sagatavoto videomateriālu augsto tehnisko un māksliniecisko kvalitāti. Protams, tie nav izcili, tomēr katrā ziņā pārspēj viduvējību. Uz saulrieta un iznīcinātāja fona, apcerīgi veroties tālumā, kaut kur lēnītēm dodas kareivis; pastorālas ainavas; urbānās batālijas; operators spēlējas ar asuma dziļumu; režisors kombinē stāstījuma ritmu; specefekti ņirb pa ekrānu; varoņi teatrāli izrādās utt. Tas palīdz pievilināt interesentus - izmantojot rietumnieku tehnoloģijas un dizainu, Daesh cenšas vairot priekšstatu, ka ir "normāla".

Tomēr augstā kvalitāte dzīves digitalizācijas laikmetā nav nekas pārsteidzošs. Jāņem vērā, ka mūslaikos datorprasme ir jaunā lasītprasme, tāpēc Daesh sniegumam nevajadzētu raisīt izbrīnu. Propagandas veidotāji un izplatītāji, gluži tāpat kā jaunieši visā pasaulē, ir uzauguši pie datoriem un "gadžetiem". Šis arsenāls ir ikdienišķs. Daesh šajā ziņā nebūt nav savdabīga, tā gluži vienkārši iekļaujas sava laika tehnoloģiskajā apritē. Jaunums ir tas, ka labi pazīstama tehnoloģija tiek savienota ar labi zināmu saturu. Vai tas ir pārsteidzoši? Diezin vai, taču tas noteikti sagādā rūpestus. Vēl nepatīkamāk, ka nākotnē katra jauna dāiša nekavēsies šo mācību izmantot.

Jāpiebilst, ka tehnoloģiskās kompetences faktors sašūpo visai izplatītu pieņēmumu. Ideju, ka Daesh ir "pilnīgi neislāmiska" banda, kuras locekļi pazaudējuši pēdējās prāta un sirdsapziņas paliekas, pavada pārliecība, ka tās biedri gluži vienkārši nevar būt saprātīgi un tiem jālīdzinās kādiem trakiem un muļķiem dzīvniekiem. Taču lietpratīga tehnoloģijas izmantošana paģērē vismaz mērenas prāta spējas. To apzināties ir diezgan neērti. Redz', ja viņi patiešām būtu "alu cilvēki", varētu domāt, ka liberālisma maigā un glāstošā roka, nedaudz pamācot, tos pa emancipācijas taku aizvedīs uz gaišo multikulturālisma nākotni. Bēdīgāk un bīstamāk ir tad, ja trakie ir traki pārdomātas izvēles dēļ.

Nākotnes izredzes

Acīmredzot Daesh aģitācijas uzdevums ir vismaz divējāds. No vienas puses, tās nolūks ir izkarot atzinību - panākt, lai pasaules sabiedrība atzītu kalifāta esamību. Taču no otras - stiprināt savu atbalstītāju garu. Tā ir cīņa par "sirdīm un prātiem". Jāņem vērā, ka hibrīdkara apstākļos aktīvo kareivju skaits nav izšķirošs, jo neviens vairs baltās biksēs frontē nestājas. Tas, protams, nav nekāds jaunums. Nebijis ir tas, ka samērs starp vārdiem un zobenu izlīdzinās vai pat nosveras par labu vārdiem.

Laikraksta The Guardian tīmekļa portālā izteikts interesants apsvērums, kuru, atsaucoties uz Džordžu Orvelu (Orwell), pauž Jūdžīns Džareki (Jarecki) - lielos un jaudīgos ieročus izmanto apspiedēji, bet "mazajiem ļautiņiem" atliek vien šautenes. Tās stiprina vājos. Arī patlaban esot līdzīgi. Agrāk apjomīgās foto un video kameras piederēja lielajām varām. Pirmo Līča karu translēja CNN, bet otrajā bija alternatīva - Al Jazeera. Tā apogejs ir Sadama Huseina nāvessoda izpilde, kuru nofilmēja ar tālrunī iebūvēto kameru. Šīs eksekūcijas video juceklīgums un zemā kvalitāte metaforiski sasaucas ar visa kara norisi. Laikos, kad viedtālrunis un tīmeklis ir pieejams teju katram un vara nekontrolē informāciju, "ironiski," Džareki saka, "bet ieguvēji no mediju demokratizācijas ir viduslaiku teokrātija, kas apsēsta ar demokrātijas izskaušanu no zemes virsas."[1]

Neskaitāmās cīņas un bombardēšanas, tajā skaitā nesenā Ramādī atkarošana, ļauj cerēt, ka veiksme no Daesh karotājiem ir novērsusies. Turklāt, ja ne tiešs Rietumu koalīcijas triumfs, tad savu paveiks neizmērojamā postaža, ko nesusi ieilgusī karošana. Tomēr visa Daesh epopeja iezīmē tālejošas sekas - militarizētais islāma džihādisms strauji pielāgojas šolaiku karošanas un propagandas tehnoloģijai. Jautājums lielā mērā vairs nav par konkrēto organizāciju un tās vēstījumu. Ar nazi var sagriezt maizi un nogriezt galvu. Tagad zinām, ka tviterī var parādīt tiklab sviestmaizi, kā nogriezto galvu. Arābu pavasari mēdza dēvēt par "Facebook revolūciju". Vai notikumus ap Daesh dēvēsim par "Twitter slaktiņu"?


[1] Thomas Elkjer Nissen. The Weaponization of Social Media. Copenhagen: Royal Danish Defence College, 2015, pp. 49–50.

[2] Nissen, pp. 52–53.

[3] Šo apzīmējumu franču filosofs Žaks Eluls (Ellul) ieviesa darbā "Propagandes" (1962). Skat.: Ellul, J. Propaganda: The Formation of Men's Attitudes. New York: Vintage Books, 1973, pp. 79–84.

[4] Uzskatāmībai Al-Furqan varētu salīdzināt ar Россия-1, bet Al-Hayat ar Russia Today. Tie pilda līdzīgas funkcijas, taču dažādās auditorijās.

[5] Berger, J. M., Morgan, J. The ISIS Twitter Census. Brookings Institution, 2015.


[1] Daesh propagandas žurnālā Dabiq (Nr. 7) raksta autors citē Osamu Bin Ladenu (bin Ladin), kurš savukārt citē Džordžu Bušu (Bush) jaunāko: "Pasaule ir sadalījusies divās nometnēs. Jūs esat vai nu ar mums, vai arī teroristiem". Bin Ladens, protams, palabo, ka īstie teroristi esot "Rietumu krustneši".

[2] Par Daesh izcelsmi vairāk skat.: Cole Bunzel. From Paper State to Caliphate: The Ideology of the Islamic State. Brookings Institution, 2015.

[3] Piemēram, Dabiq pirmajā numurā, lieki nekautrējoties tiek reklamēti labumi, kādus gūšot Islāma valsts iedzīvotāji, piemēram, "drošība un stabilitāte", "pārtikas pieejamība", "noziedzības samazināšanās" utt.

[4] Daesh propagandas materiālos iekarojumus bieži apzīmē ar vārdu "atbrīvošana".


[1] Šādu uzskatu apliecina arī ASV Īpašo uzdevumu spēku Tuvajos Austrumos komandieris, ģenerālmajors Maikls Nagata (Nagata): "Mums jāatceras, ka lielākoties viņu vēstis nav domātas mums. Mēs neesam mērķis. Viņi priecājas redzēt mūs saniknotus, taču īstenībā viņi visupirms vēršas pie cilvēkiem, kurus pievelk viņu karogs." (Eric Schmit. In Battle to Defang ISIS, U.S. Targets Its Psychology. (New York Times))

[2] Skat., piemēram, ziņas vietējos medijos: diena.lv; kasjauns.lv; delfi.lv.


[1] Skat.: Farzaneh Roudu. Youth Population and Employment in the Middle East and North Africa. Salīdzinājumam - ES valstīs tas ir 42,2 gadi! (Eurostat dati)

[2] David Talbot. Fighting ISIS Online. (technologyreview.com).

[3] Charlie Winter. The Virtual 'Caliphate': Understanding Islamic State's Propaganda Strategy. Quilliam, 2015, pp. 22-31.

[1] Steve Rose. The Isis propaganda war: a hi-tech media jihad. (The Guardian)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form