Jautājums par dažādu pakalpojumu pieejamību Latvijas reģionos ir aktuāls ne pirmo gadu. Tai skaitā arī jautājums par aptieku, par farmaceitiskās aprūpes un par zāļu pieejamību Latvijas lauku iedzīvotājiem. Veselības ministrija ir ķērusies pie aptieku izvietojuma kritēriju maiņas, kā mērķi definējot tieši aptieku pieejamības palielināšanu. Diemžēl, tuvāk iepazīstoties ar jaunajām ministrijas idejām un noteikumu projektu, izskatās, ka tas ir pilns ar dīvainiem aizliegumiem un regulējumiem, kas aptiekas no cilvēkiem laukos attālinās, nevis pietuvinās.
Pašvaldības ir ieinteresētas, lai cilvēku ikdienā nepieciešamie pakalpojumi būtu maksimāli pietuvināti viņu dzīves vietai. Arī aptiekas ir ļoti svarīga ikdienas dzīves sastāvdaļa, jo tajā ne tikai iegādājas zāles, bet arī saņem konsultācijas un vairākus nelielus veselības aprūpes pakalpojumus, kā asinsspiediena mērīšana un tml. Tādēļ aptiekam jābūt ērti sasniedzamām, tās nedrīkst attālināt no cilvēku dzīvesvietas. Jau tagad Latvijā ir pagasti, no kurienes uz novada centru sabiedriskais transports iet reizi nedēļā, un ne visiem cilvēkiem ir automašīnas. Arī trūcīgajiem ir nepieciešamas zāles. Ja aptieku skaits un izvietojums samazinās, tad jāatļauj komercdarbību zāļu piegādei citos veidos.
Veselības ministrija grib noteikt, ka apdzīvotā vietā ar iedzīvotāju skaitu līdz 4000 drīkst būt tikai viena aptieka. Tādas vietas ir gan Salacgrīva, gan Grobiņa, gan Kandava, gan Viesīte, gan Pļaviņas, gan daudzi citi ciemi un pilsētiņas. Ja iedzīvotāju skaits pārsniedz 4 tūkstošus, aptieku skaits drīkst proporcionāli augt – divas aptiekas var būt apdzīvotā vietā, kurā ir aptuveni 6000 iedzīvotāju. Tātad viena aptieka arī Valkā, Smiltenē, Koknesē... Savukārt ārpus apdzīvotām vietām drīkstētu izvietot tikai aptieku filiāles. Kādēļ? Kādēļ aptiekas filiāle ir labi, bet aptieka – slikti? Vai aptiekām būs piespiedu kārtā jāpārdodas vai jāveras ciet?
Veselības ministrijas izstrādātie noteikumi ir pārāk stingri – kamdēļ gan mūsdienās ir nepieciešams šādi regulēt kādu nozari? Aptieku teritoriālā monopola veidošana tikai šķietami aizsargā nozarē darbojošos un nav draudzīga iedzīvotājam. Aizliegumi atvērt aptiekas ārpus apdzīvotām vietām, aizliegums mazās apdzīvotās vietās darboties vairāk nekā vienai aptiekai – tie tiešām ir dīvaini, jo vedina domāt par vēlmi administratīvi pārdalīt tirgu. Bet kas domās un rūpēsies par cilvēkiem? Par tiem, kas nedzīvo lielajās pilsētās, kur varbūt tiešām ir pietiekami biezs aptieku tīkls? Nozare ir aprēķinājusi, ka pēc jauno noteikumu ieviešanas aptieku skaits Latvijā samazinātos par aptuveni 250 aptiekām, un tas nenotiktu tikai lielajās pilsētās.
Pašvaldībām ir svarīgi rūpēties par savu iedzīvotāju sociālajām vajadzībām, un mēs esam pret idejām, kas cilvēku dzīvi apgrūtina. Aptieku izvietojuma kritēriju noteikumi droši vien nav izšķiroši nevienam uzņēmumam no zāļu un aptieku tirgus, bet tie ir izšķiroši daudziem cilvēkiem, kas dzīvo Latvijas novados.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
