Ja runājam par izglītības lomu cilvēka dzīvē un darba tirgū, tad jāatzīst - neraugoties uz dažādu tehnoloģiju attīstību, pašos pamatos nekas nav mainījies. Pamatnepieciešamība arī šodien - tāpat kā vienmēr iepriekš - ir cilvēka spēja loģiski domāt.
Turklāt šajā kontekstā būtiski minēt arī dzīves diktētās un katru gadu augošās prasības pēc aizvien lielākām bāzes zināšanām, kas savukārt loģisko domāšanu kā izšķirošo vērtību darba tirgū aizvien vairāk nostiprina. Runājot līdzībās, var teikt, ka loģiskā domāšana cilvēka dzīves gājumā ir kā zemes kodols, ko nākamos slāņos apņem dažādas specializētas zināšanas un prasmes.
Loģiskā domāšana cilvēkiem ir jāiemācās skolā. Protams, arī ģimenei ir liela loma, tomēr vairāk pienākumu šajā virzienā nenoliedzami ir skolai. Tā iedod pamatu, lai vēlākos gados, cilvēkam augot un attīstoties, viņš dažādas specifiskas zināšanas spētu pielietot dažādās konkrētās lietās.
Piemēram, jau pieminētās IT zināšanas, kas šobrīd tiek minētas kā ekonomikas dzinējspēks, ir nepieciešamas gan medicīnā un veselības aprūpē, gan kokapstrādē un metālapstrādē, un, protams, arī ekonomikas un vadības zinātnē. Diezin vai kāds iebildīs tam, ka visās jomās nozares attīstību var nodrošināt tikai labi speciālisti.
Taču te jānošķir labi tehniskie izpildītāji no cilvēkiem, kuri spēj nozari attīstīt, balstoties uz dažādu procesu mijiedarbību, kam nepieciešama jau minētā labā loģiskā domāšana. Tāpēc izglītības procesā būtu ļoti būtiski šo it kā niansi virzīt par vadmotīvu dažādiem konkrētu prasmju iemācīšanas mērķiem.
Diemžēl par loģiskās domāšanas nepietiekamību nereti sūdzas daudzu dažādu nozaru asociāciju vadītāji, paralēli atzīstot: nozares attīstību un konkurētspēju var balstīt galvenokārt uz darbinieku spēju domāt un spēju mācīties.
Šajā aspektā ļoti liela loma ir matemātikai un eksaktajām zinātnēm. Ilustrācijai varu pastāstīt piemēru no savas dzīves laikā, kad vēl mācījos Rīgas 1.ģimnāzijā, toreiz 1.vidusskolā, un man bija izcils matemātikas skolotājs Alfrēds Grava. Reiz mums stundā bija jārisina divu nezināmo vienādojumu sistēmas.
Bet es uzdevumu pārveidoju un atrisināju, nevis ar diviem nezināmajiem kā tika prasīts, bet - ar vienu nezināmo. Domāju, daudzi skolotāji varēja ielikt man nesekmīgu atzīmi, jo, vērtējot formāli, risinājumā nebija prasītie divi nezināmie. Tomēr, izdalot kontroldarbus, skolotājs mani uzslavēja par kreatīvu pieeju - par to, ka vienkāršoju šo procesu. Šo piemēru atceros visu mūžu, jo skolotājs tādā veidā veicināja bērnā radošo domāšanu, atzīstot: var darīt arī savādāk.
Reizēm, piedaloties dažādās diskusijās par izglītības un darba tirgus sasaisti, gribas retoriski vaicāt: kāds labums no izglītības, ja cilvēks, piemēram, ar koledžas izglītību var būt tikai vienkāršs izpildītājs. Piemēram, bija kāds darba devējs, kurš priecājās par savu neaizstājamo darbinieku ar augstāko izglītību, jo darbinieks ļoti labi prata izpildīt "formu 37F".
Taču pēkšņi mainījās apstākļi, un uzņēmumā bija jāsāk izmantot "formu 38G". Šinī brīdī atklājās, ka iepriekš visādi citādi labais, gudrais un darba devēja novērtētais darbinieks to vairs neprot. Un šinī brīdī darba devējs meta akmeni izglītības dārziņā, sakot, ko jūs tajās izglītības iestādēs sagatavojat?!
Visiem - gan skolotājiem un izglītības sistēmas veidotājiem, gan vecākiem un bērniem, gan darba devējiem un ņēmējiem - būtu jāsaprot, ka laba izglītība nozīmē: cilvēks izprot lietas būtību, un nepieciešamības apstākļos pats prot pārorientēties. Pamatu pamats ir bāzes izglītība, kam seko neliels adaptācijas periods zināšanu pielietošanas apzināšanai. Mūsdienās reti kurš strādā pilnīgi individuālu darbu, izņemot māksliniekus, protams. Visbiežāk darbs notiek komandās, kurās cilvēkam jāspēj veikt gan savus pienākumus, gan jāsaprot, ko dara citi komandas biedri, lai attiecīgi - kā komanda - varētu mērķtiecīgi virzīties uz rezultātu. Tas prasa radošu pieeju.
Tāpēc es teiktu, ka laba izglītība ir tā, kas cilvēkam iemāca domāt un līdz ar to ļauj kā kaķim vienmēr krist uz kājām dažādos dzīves vai ekonomikas attīstības kopumā pagriezienos.
Šajā kontekstā kā ļoti labu un atbalstāmu lietu vērtēju dažādu organizāciju un uzņēmumu rīkotos konkursus skolēniem un studentiem.
Skolēniem un studentiem lielākais ieguvums ir iespēja konkursa ietvaros iziet ārpus savas ierastās vides, ārpus klases vai grupas biedriem, ārpus pierastajām skolotāju prasībām. Un līdz ar to, jo "raibāks konkurss", jo kreatīvās domāšanas jeb loģiskās domāšanas attīstība tiek vairāk sekmēta. Protams, jāatzīst, ka, raugoties no otras puses: jo "raibāks konkurss", jo žūrijai grūtāk vērtēt. Bet arī žūrija šādos gadījumos var trenēt savu radošo pieeju un savu kreativitāti, kas jāmācās mūža garumā. Šie faktori spēj darboties pie nosacījuma, ka žūrija vērtē kreatīvi, nevis formāli.
Konkursi ir populāri visā pasaulē - sākot no TV šoviem līdz nopietnu organizāciju konkursiem. Kā labus piemērus, ko noteikti gribētos izcelt, jāmin Latvijas Bankas, Nasdaq Biržas, Latvijas Ekonomikas attīstības foruma (LEAF), Rīgas Brīvostas organizētie konkursi. Tie gan nozarēm, gan konkursu dalībniekiem - skolēniem un studentiem - tiešām ir ļoti svētīgi. Turklāt to vērtību apliecina fakts, ka tie kļuvuši par tradīciju, piemēram, konkurss "Osta pilsētai" šopavasar notiek jau astoto reizi. Protams, katrai organizācijai ir savas prasības, bet jauniešiem tā ir iespēja izvēlēties. Un gan skolēniem, gan studentiem tas ir gods - saņemt konkursā godalgu vai atzinības rakstu. Jauniešiem to pēc tam noteikti vajadzētu iekļaut savā CV, jo darba devējam tā ir nopietna informācija, kas labi raksturo jauno cilvēku, viņa pieeju profesijai, zināšanu apguves procesam, ņemot vērā, ka konkursos piedalās tie jaunieši, kas par augstāku mērķi izvirza zināšanas, nevis tikai izglītības diplomu.
Noslēgumā vēlos pieminēt vēl vienu ļoti būtisku lietu. Savulaik, ekonomikai attīstoties cilvēki lauza mašīnas, jo uzskatīja, ka tās atņem viņiem darbu. Ar katru jaunu izaugsmes soli ekonomikā palielinās nepieciešamība pēc plašākām pamata jeb bāzes zināšanām. Viena lieta ir strādāt nekvalificētu jeb mazkvalificētu darbu. Bet pēc tā pieprasījums krītas, un var droši prognozēt, ka šī tendence aizvien turpināsies.
Attīstoties dažādām tehnoloģijām aizvien aug pieprasījums pēc cilvēkiem, kas spēj strādāt ar arvien jaunām tehnoloģijām. Turklāt tā kā arī pašas tehnoloģijas attīstītās, tad darbiniekam pašam jāspēj augt laikam līdzi. Tā ir nopietna atbildība gan katram cilvēkam pašam savā priekšā, gan sabiedrībai kopumā, jo jebkuras tendences izglītības sistēmā sabiedrība izjūt ilgtermiņā. Tāpēc arī izglītības sistēmas veidotājiem būtu jāapzinās, ka ikvienas izmaiņas izglītības sistēmā sabiedrībā būs jūtamas tikai pēc zināma laika.
Šobrīd daudzas nozares cieš no tā, ka savulaik eksaktās zinātnes nonāca tādā teju kā izolācijā. Tāpēc arī pašreizējiem izglītības sistēmas veidotājiem būtu jāraugās, kā pašreizējā izglītības sistēma pēc gadiem - kad šodienas skolnieki izaugs un nonāks darba tirgū - ietekmēs augstākās izglītības pieprasījuma un piedāvājuma tendences, darba tirgus struktūru un caur to - visu sabiedrību visplašākajā mērā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
