Māris Zanders, Pans Kleksis
Foto: LETA

Cilvēks var kā pašsaprotamus ikdienā lietot zinātnes sasniegumus tehnoloģiju formā, bet tas nenozīmē, ka viņš respektē zinātni.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jūnijā virknē plašsaziņas līdzekļu parādījās ziņa par "Gallup World Poll" veiktu aptauju, kas – kā to interpretēja ziņu autori – apliecinot, ka mūsdienu cilvēces vairākums uzticas zinātniekiem. Jāpiebilst, ka aptauja visnotaļ vērienīga – vairāk nekā 140 tūkstoši respondentu vairāk nekā 100 valstīs –, tādēļ labā ziņa jo pārliecinošāka. Tomēr jebkuru aptauju, protams, var interpretēt dažādi, un mani konkrētajā gadījumā vairāk interesē tas, ka vidēji pasaulē 14% respondentu nav slēpuši zemu uzticības līmeni zinātniekiem (vēl 13% nav spējuši formulēt savu attieksmi). Centrāleiropā skeptiķu ir nedaudz vairāk – 15%, savukārt Dienvidamerikā tādu, izrādās, ir 30 procenti [1].

14–15 procenti ir daudz vai maz? Atbildes var atšķirties, tomēr svarīgi uzsvērt, ka šie "procenti" nav skaidrojami ar, piemēram, cilvēku reliģiskajiem priekšstatiem. Pirmkārt, zinātnes atziņu ņemšana vērā un indivīda reliģiskie priekšstati bieži tiek pilnīgi nevajadzīgi konfrontēti. Otrkārt, papildu jautājumā par attieksmi pret vakcīnām visskeptiskākie izrādījušies francūži (33% netic to lietderīgumam un nekaitīgumam), lai gan Francijas sabiedrība neizceļas ar reliģiozitāti, turklāt tajā ir salīdzinoši laba veselības aprūpes sistēma (t.i., nepatikā pret vakcīnām neatspoguļojas neapmierinātība ar valsts veselības aprūpes sistēmu, kā tas, starp citu, varētu būt Krievijas gadījumā, kur vakcīnām netic 24 procenti).

Tāpat var pieņemt, ka 15% sabiedrības locekļu, kuri īsti neuzticas zinātniekiem, ir pilnīgi normāla parādība, jo drīzāk aizdomīga liktos pilnīga vienprātība. Tādēļ, mēģinot saprast šo simbolisko 15% (vai 20%) argumentus, es nebūt neuzskatu šos cilvēkus par apsmejamiem vai pāraudzināmiem. Mani vienkārši interesē šādas attieksmes iemesli.

Viens no iemesliem varētu būt saistīts ar to, kā informatīvajā telpā tiek atspoguļots zinātniskā darba process. Proti, virknē disciplīnu – piemēram, t.s. "life sciences" – izpētes dinamika nozīmē, ka, simboliski izsakoties, vēl vakar par labāko skaidrojumu atzītajam šodien blakus parādās citi, vēl labāki, vēl precīzāki skaidrojumi, jauni risinājumi un pētījumu virzieni. Te kā piemēru var minēt, teiksim, gliomu (audzēju smadzenēs) diagnosticēšanu un ārstēšanu [2]. Šī situācija nenozīmē, ka "vakar" paustais ir izrādījies kļūdains, nebūt ne, bet daļai cilvēku var rasties iespaids, ka zinātnieki "paši nezina, kā ir". "Vakar jūs teicāt vienu, šodien sakāt kaut ko citu..." Skaidrs, ka šādi pārmetumi ir neloģiski, jo zināšanu pilnveidošanās, pat ja tā nozīmē agrāko priekšstatu labošanu, ir zinātnes būtība, tomēr pieļauju, ka zinātnieku darba atspoguļojuma medijos sadrumstalotība (pazūd konteksts) un sensacionalitāte (kārtējais brīnumlīdzeklis) cilvēkā var galu galā radīt skepsi.

Otrs iemesls varētu būt tāds, ka ir cilvēki, kuri sliecas piekrist, ka zinātne "tāds pats bizness vien ir". Un, ja cilvēks (nereti pamatoti) ar neuzticību izturas pret biznesa pārstāvju apgalvojumiem un solījumiem, kādēļ lai būtu citādi zinātnes gadījumā? Kā varētu būt notikusi zinātnes un biznesa saplūšana cilvēku uztverē? Atkal jāskatās uz to, kā mediji vēsta par zinātnē notiekošo. Mēs redzam, ka salīdzinoši lielāku uzmanību izpelnās vērienīgi, tostarp finansiālā izpratnē, projekti (tātad, secina informācijas patērētājs, "runa ir pa lielu naudu"). Tāpat mēs redzam salīdzinoši lielu uzsvaru uz zinātnes, ja tā var teikt, praktisko pielietojamību.

Zinātnes "produkts" cilvēku apziņā kļūst par vienu no daudzajām "precēm", kas patērējamas dzīves komforta (sākot ar veselību un beidzot kaut ar caurulītē saritināma kārtējā "gadžeta" ekrāna materiālu) paaugstināšanai. Mediji par zinātni vēsta, lietojot biznesa terminoloģiju – "konkurētspēja", "niša", "tendence", "komercializācijas potenciāls" – kā kritēriju tam, ka atklājums ir jēdzīgs, utt. Kopumā diezgan muļķīgais, manuprāt, izteikums, ka zinātniekam ir jāmāk "ikvienam" paskaidrot, ar ko viņš nodarbojas, tiek reducēts vēl tālāk – līdz vēlmei sagaidīt paskaidrojumu, ko zinātnieks "praktiski var dot" viņa darba kā "preces" izpratnē.

Es neaizstāvu "ziloņkaula torņa" modeli – runa ir par to, ka zinātnes satura interpretācija, tuvinot biznesam ("tikai tāds gudrāks"), var veicināt arī skepsi pret zinātni. Un "pilnai laimei" tas mazina arī izpratni par zināšanu ieguves procesu vispār. Piemēram, nav grūti iedomāties, ka cilvēks, uzzinot, ka zinātniekiem ir izdevies atrast dabisku ienaidnieku kādam bīstamam kukurūzas kaitēklim [3], atzinīgi māj ar galvu – malači, zinātnieki, "reāls pielietojums". Vienīgi tiek ignorēts tāds "sīkums", ka, lai zinātnieki nonāktu līdz šim "reālajam pielietojumam", ir jāpēta kukaiņi vispār! Arī aspekti, par kuriem noraidoši tiek šūpota galva: "Ar ko viņi tur nodarbojas?"

Rezumējot: ja saglabāsies ačgārnības (vismaz manā skatījumā) priekšstatos, kas ir zinātne, aptaujā fiksētie iepriecinošie rezultāti var mainīties uz slikto pusi.

https://www.sciencemag.org/news/2019/06/global-survey-finds-strong-support-scientists

https://elementy.ru/nauchno-populyarnaya_biblioteka/434729/Kak_spravitsya_s_opukholyu_mozga

https://www.nature.com/articles/d41586-019-01867-3

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Māris Zanders
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form