Nē, tālākais teksts nebūs par Ilzi Viņķeli, strīdiem sociālajos tīklos, "Zviedrijas ceļu" utt. Teksta mērķis ir mēģināt izklaidēt lasītāju, minot vairākas vēsturiskas epizodes, kas apliecina savā būtībā tāpat labi zināmo – ja vara nosaka ierobežojumus, ko būtiska sabiedrības daļa neakceptē, ierobežojumiem nav lielas jēgas. Te nav runa par to, vai ierobežojumi ir pareizi, kļūdaini, sabiedrība apzinīga vai vieglprātīga. Runa ir par ierobežojumiem kā instrumentu kaut kā panākšanā.
1905.gada 29.maijā Cēsu apriņķa policijas priekšnieka vecākais palīgs Mihails Maļuga kā pretvalstisku novērtēja Veselavas pagasta zemnieka Jāņa Zilberta rīcību. Zilberts, atrodoties Raunā pie baznīcas, neievēroja sociālās distancēšanās, atvainojiet, kārtības noteikumus, sēdēja ratos, dzēra alu un "uz aicinājumu izklīst atbildējis, ka vispirms izdzeršot un tikai pēc tam braukšot. Tā kā alus bijis daudz, M.Maļuga to uzskatījis par zināmu demonstrāciju un licis par to zemnieku arestēt"