Māris Zanders: Dzīve turpinās arī pēc valsts simtgades
Foto: LETA

Latvijai pirms diviem gadiem vērienīgi atzīmējot valstiskuma simtgadi, likumsakarīgs bija jautājums, vai "apaļās jubilejas" izraisītais intereses līmenis par nacionālo vēsturi un kultūru saglabāsies arī nākamajos gados.

Nu sācies 2020. gads, un nevar gluži teikt, ka entuziasms ir apsīcis – manā subjektīvajā "kalendārā" jau šobrīd ir, piemēram, septembrī gaidāmā starptautiskā konference "Cilvēks un karš. Atzīmējot simtgadi kopš Neatkarības kara beigām Latvijā", tāpat ir ziņas par vairākiem plānotiem tematiskiem izdevumiem, turklāt pilnīgi noteikti šāds saraksts patiesībā ir garāks un papildināsies. Tomēr tālākā teksta mērķis nav kaut ko uzskaitīt. 2020. gadā simboliskā simtgade aprit vairākiem Latvijas vēsturei nozīmīgiem, ja tā drīkst teikt, sižetiem, un dažus vēlos pieminēt. Nebūdams eksperts, izmantošu speciālistu darbu citātus, no savas puses vien piedāvājot versijas par to, kādēļ šie sižeti joprojām ir būtiski un interesanti.

Jau pieminētās konferences nosaukums atgādina, ka Neatkarības karš Latvijā beidzās 1920. gadā. Skaidrs, ka Bermontiāde, 11. novembris kolektīvajā apziņā ir iegūlies labāk, tomēr cīņas pret lieliniekiem turpinājās Latgalē un vainagojās ar Latvijas–Krievijas miera līgumu 1920. gada augustā. Ņemot vērā profesora Ērika Jēkabsona (un viņa kolēģu) jau paveikto, pieļauju, ka sabiedrībai mazāk zināmā Polijas līdzdalība un vieta šajā Latvijas vēstures periodā tiks publiskajā telpā pienācīgi atspoguļota, savukārt man liktos būtiski, lai līdzvērtīga uzmanība tiktu veltīta arī miera līgumam.

Proti, kad lasa par tā priekšvēsturi, mūsu ģeopolitiskās situācijas sarežģītība, savulaik pieļautās un, iespējams, arī mūsdienās atkārtotās kļūdas izgaismojas īpaši reljefi. Citēju: "Nepiepildījās Z.A. Meierovica cerība, ka mieru Latvija slēgs kopā ar Somiju, Lietuvu un Poliju. Patiesībā šādas cerības nebija pamatotas, jo jau toreiz iezīmējās pretrunas, kas pavadīs Baltijas valstis visu starpkaru posmu: nespēja rast kopīgu valodu nozīmīgos ārpolitiskos jautājumos. Igaunija mieru jau bija noslēgusi, turklāt faktiski nekonsultējoties ar kaimiņiem latviešiem.

Somija vilcinājās sākt miera sarunas ar Padomju Krieviju, cerot, ka lielinieku režīms drīz kritīs... Lietuva bija pārliecināta, ka viena pati spēs panākt labākus miera noteikumus, turklāt Lietuvas ārlietu ministrs Augustīns Voldemārs uzskatīja, ka Padomju Krievija agri vai vēlu sakaus Poliju un iznīcinās Latviju, bet Lietuvu neaiztiks, un tad Lietuva nākamajās sarunās varēs izteikt teritoriālas pretenzijas gan pret poļu, gan latviešu teritorijām (Latgalē)." [1] Peripetijas ap miera līgumu arī atgādina, ka kolektīvajā atmiņā iesakņojies priekšstats – "izdzinām Bermontu, tad boļševikus, un tad jau viss bija skaidrs" (vulgarizēju, protams) – nav pareizs.

Vēl citāts: "7. augustā padomju delegācijas loceklis Ivans Lorencs ziņoja uz Maskavu, ka latvieši vilcina sarunas un uzstāda nepieņemamas prasības. Padomju valdības vadītāja Vladimira Ļeņina atbilde bija ātra un īsa – ja miers netiks tūlīt parakstīts, vajag pārģērbt sarkanarmiešus par lauciniekiem un iebrukt Latvijas teritorijā." [2] Diplomātijas vēsturnieki zinās labāk, tomēr domāju, ka šie notikumi pirms simt gadiem joprojām var kalpot kā viela pārdomām – kā saglabāt vēsu prātu, kā atrast kompromisus un kādos jautājumos kompromisus nepieļaut.

1920. gadā oficiāli sākās agrārā reforma Latvijā. Lai cik specifiska un neaktuāla var likties šī tēma mūsdienās, man tā tomēr šķiet interesanta, jo skar mūžseno jautājumu par t.s. mazāko ļaunumu. Te uzreiz jāatgādina, ka agrārā reforma skāra 736 vācu muižu īpašumus, tās rezultātā Latvijas vācietība zaudēja 2,72 miljonus hektāru zemes – "apmēram Beļģijas karaļvalsts apmērā un viena miljarda zelta marku vērtībā (E. Andersons)". [3] Domāju, ka Latvijas sabiedrībai veids, kādā valsts tolaik šajā konkrētajā jautājumā izturējās pret vācbaltiešiem, liekas taisnīgs un loģisks. Un lielā mērā tāds tas arī bija – ir viedoklis: ja toreizējā valdība nebūtu izvēlējusies izlēmīgu rīcību, lai sagādātu zemes resursus, lai savukārt apmierinātu latviešu vēlmi veidot savas saimniecības, pastāvēja risks, ka sarūgtinājums novestu pie ievērojamas latviešu daļas atkārtotas lūkošanās kreiso ideju virzienā. Plakani izsakoties, no latviešu interešu viedokļa rīcība bija pareiza.

Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka veids, kādā agrārā reforma notika, ietekmēja – un ne labā virzienā – latviešu un vācbaltiešu kopienas attiecības uz tuvākajiem divdesmit brīvvalsts gadiem (piemēram, vācbaltieši uzskatīja, ka tā ir, kā saka, melna nepateicība par viņu atbalstu cīņā pret lieliniekiem). Skaidrs, ka vēlamības izteiksme vēsturē nav sevišķi produktīva, tomēr, manuprāt, reformas simtgade ir pamatots arguments, lai mēs šogad pārrunātu vācbaltiešu Latvijas brīvvalstī lomu vispār. Iztiekot bez samākslotu paralēļu vilkšanas ar mūsdienām, jautājumā par vācbaltiešiem Latvijā ir ļoti daudz noderīgu tēmu – par lojalitāti un lojalitātes trūkumu, savstarpējas intereses trūkumu, pārpratumiem, iejaukšanos "no ārpuses", pagātnes aizvainojumiem utt.

Iespējams, ekscentriskāka "jubileja", un tomēr – pirms simt gadiem Latvijas valsts piedzīvoja savu pirmo pilnvērtīgo biznesa skandālu, pazaudējot 450 000 ASV dolāru no valsts budžeta nejēdzīgā "darījumā" ar skanīgi nosauktu kompāniju "U.S.A. International Corporation". [4] Vienkāršotā pārstāstā te ir pilna "buķete" – pārliecība par savu (latviešu) prasmi "uzvārīties", lielajā Krievijas tirgū kaut ko tālāk pārdodot, pārspīlēti labi priekšstati par amerikāņiem, pašmāju bāleliņu nekompetence un varbūt arī korupcija. Visbeidzot var pieminēt arī to, ka šogad aprit simts gadu, kopš "Dievs, svētī Latviju!" tika apstiprināta par Latvijas Republikas himnu. Ir nacionālās identitātes simboli, kas liekas tik pašsaprotami, ka nekā jauna to tapšanā un attīstībā negaidām ieraudzīt. Te piebildīšu, ka samērā nesen lasītais pētījums par auseklīša kā simbola gaitām [5] mani pārliecināja par pretējo, tādēļ, iespējams, himnas simtgade ir īstais laiks ar lielāku interesi pievērsties simbolu tematikai.

1920. –1925. Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokolos/notikumos/atmiņās. Valsts kanceleja, 2018., 120. lpp.

Turpat. 123. lpp.

Vācbaltieši Latvijā (1918.–1941.). Sērijas "Vēstures avoti augstskolai" VIII sējums. LU Akadēmiskais apgāds, 2016., 21. lpp.

http://www.arhivi.lv/sitedata/ZURNALS/zurnalu_raksti/Jekabsons_Zaud97-136.pdf

http://lulfmi.lv/page/view?link=LETONICA-Nr-39-%282019%29

Comment Form