Ja neskaita vēlēšanās, valsts budžeta pieņemšana Latvijā tiek uzskatīta par gada nozīmīgāko iekšpolitisko notikumu. Budžeta dēļ ir kompromisi, sabiedroto meklējumi, tā dēļ var krist valdības.
Līdz ar to var rasties iespaids, ka pēc kārtējās ieilgušās Saeimas sēdes aizvadītajā nedēļā, kad nākamā gada budžets tika apstiprināts, pēdējo mēnešu nervozitāti nomainīs mierīgāks periods. Te arī jāpiezīmē, ka Latvijā politiskā stabilitāte tiek saistīta ar to, vai tā brīža valdības iespējamo "krišanu". Ja "nekrīt", tātad stabilitāte. Iespējams, ka šādi pieņēmumi ir pārāk optimistiski.
Prezidenta lēmumā atgriezt parlamentam grozījumus Imigrācijas likumā ir zināma loģika, jo samocītais kompromiss ir ne šis ne tas. Tajā pašā laikā tas nozīmē, ka partiju arsenālā tiek atgriezta tēma, kuru dažnedažādi izvērst, ar kuru mobilizēt savus atbalstītājus, izmantot pret konkurentiem utt. Tomēr iemeslu nestabilitātei netrūks arī bez šī Bērziņa lēmuma.
Pieņemsim, ka premjers nepiekrīt koalīcijas partneru, Nacionālās apvienības (NA), vēlmei mainīt tieslietu ministru. Var diezgan droši minēt, ka NA tādēļ no koalīcijas formāli neizstāsies, un ļoti jāšaubās, vai NA mēģinās Bordāna atcelšanai nepieciešamās balsis meklēt Saskaņas centra un "zemnieku" frakcijās. Līdz ar to ir varbūtība, ka rezultātā ir koalīcija, kuras būtiska sastāvdaļa faktiski nav pārstāvēta Ministru kabineta līmenī - visu cieņu kultūras ministrei, tomēr diez vai no viņas var prasīt būt par NA "kaujas posteni" valdībā. Tātad faktiski runa ir par mazākuma valdību, kas pastāv tādēļ, ka nav vērts to gāzt tik īsu laiku pirms vēlēšanām.
Protams, arī šādu situāciju var uztvert pietiekoši relaksēti - budžets būs, eiro ieviests, lai ministri vada laiku, pieņemot specifiskus saistošos noteikumus, un nerāda degunu Jēkaba ielā, kur valdība riskē nesavākt balsu vairākumu. Diemžēl tik vienkārši nav. Pirmkārt, reālu pārstāvniecību valdībā zaudējusi NA var pievienoties opozīcijai kāda ministra demisijas pieprasījumā (vienalga - Vienotības vai Reformu partijas, gan jau pamatojums atradīsies). Ņemot vērā, kā veicas ar jaunu kandidātu atrašanu un apstiprināšanu, tad var nozīmēt, ka valdība strādā noplucinātā sastāvā, ministriem mēģinot nosegt vairākas nozares.
Pat ja nenotiek valdības vājināšana šādā formā, vienalga ir grūti iedomāties, kā šādā gaisotnē var tikt pieņemti sakarīgi lēmumi par valsts ilgtermiņa attīstībai svarīgiem jautājumiem - sākot no valsts aktīvu pārvaldīšanas reformas, beidzot ar maksātnespējas procesu regulējumu. Sastingums izglītības nozarē zināmā mērā ir signāls tam, kā šāds "darbs" varētu izskatīties - galvenais, izvilkt līdz vēlēšanām, lai būtu ieraksts personīgajā CV, vai aī vienkārši atlikušos mēnešus izmantojot kādu privātu interešu sakārtošanai. Galu galā, ja "visu karš pret visiem" iegūst pavisam destruktīvas formas, nekas neliedz parlamentā sāk "vērt vaļā" likumus, par kuriem jau bija asas debates budžeta pieņemšanas laikā. Ar visām no tā izrietošām sekām.
Pašironiski jāpiebilst, ka labākajās pašmāju tradīcijās autors spēj piedāvāt diagnozi, bet ne risinājumu. Cerība saistīta ar pieļāvumu, ka koalīcijas partijas sapratīs - lai cik pārliecinoša konkrētajai partijai atsevišķi liekas tās loģika un taisnības izpratne, vēlētājiem tas izskatīsies vienkārši kā nespēja darīt savu darbu. Un tad nekādi knābieni Ušakovam par Rīgas satiksmi vai aicinājumi atcerēties referendumu par otro valsts valodu nepalīdzēs.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
