Proti, polarizētu, kategorisku apgalvojumu atmosfērā nejaušas vēsturiskas epizodes vienkārši ļauj pasmaidīt – iespējams, arī pašam par savu "uzcepšanos".
Tālākais teksts veidots kā epizodes maksimāli lakonisks izklāsts, kam seko kāda tagadnes politikā novērojama uzvedības modeļa apraksts.
1700. gada 19. augustā Pēteris I piesaka karu Zviedrijai, kara pieteikumā uzsverot, ka 1697. gadā viņu esot slikti uzņēmuši Rīgā – piekrāpuši gan naudas mijēji, gan ēdienu piegādātāji un laivinieki.
Ja vajag atrast iemeslu kašķa uzsākšanai – tādu vienmēr var atrast. Kuru uztrauc tas, vai tas nav "pievilkts aiz matiem"?
1937. gadā prese informē, ka Balvu pagasttiesas priekšsēdētājs, 52 gadus vecais Ādams Priedeslaipa, paņēmis kāda iedzīvotāja jauno velosipēdu, ko tas bija atstājis pie pasta, un aizbraucis. Miertiesā pagasttiesas priekšsēdētājs savu vainu neatzina, sakot, ka bijis iereibis, neesot apzinājies, ko dara. Domājis, ka brauc ar savu velosipēdu.
Ja vien nepieciešams, vienmēr var interpretēt nepatīkamu situāciju tā, ka vai nu vainīgs ir kāds cits, vai – ja tas tomēr neiet cauri – ir notikusi kļūda, nevis likumpārkāpums.
1721. gadā – tikai 11 gadus (!) pēc Rīgas nonākšanas Krievijas rokās – Zviedrijas karaļu portretus Melngalvju namā beidzot nomaina pret Krievijas valdnieku Pētera I un Katrīnas I portretiem.
Lojalitāte agrākajai priekšniecībai vai politiskajam "jumtam" pagaist lēnāk, nekā dažkārt kādam gribas domāt.
Sākoties Pirmajam pasaules karam, Latvijā iznākošajā presē uzbango emocijas: "Kā slavu tauta, latvieši allaž baudīs brīvību un apsardzību no varenās krievu tautas, kura mūs vairs nekad neatdos teutoņu varai."
Lai kā jums riebtos oponents, ir kaitīgi "braukt otrā grāvī", lai tikai oponentam ieriebtu.
Folkloras vākšanas ekspedīcija Siguldas apriņķī 1950. gadā pieraksta šādu it kā liecību par jaunās padomju cilvēka folkloras veidošanas: "Priekšnieks man apsolīja / Jauku dzīvi kolhozā / Skābu putru pusdienā / Kīno filmu vakarā."
Ir nepieciešama veselīga skepse, novērtējot cilvēku publiskus izteikumus par varu, – cik tie ir patiesi, vai tie īstenībā neatspoguļo vēlmi neatšķirties no vairākumam piedēvētā viedokļa?
"Strādnieku Avīze" 1921. gada 15. februārī ziņo, ka tirdzniecības un rūpniecības ministrs atļāvis Liepājas Annas baznīcas padomei ievest no ārzemēm divas mucas vīna.
"Vērtības", "mūsu tradīcijas", "garīgums"... – arvien tie drošākie argumenti, ja vajag ko nokārtot tā, lai nerodas lieki jautājumi.
1717. gada 19. martā baznīcas zvaniķi Doma tiesai sūdzas par ķesteri, kas tiem pēc bēru ceremonijas atdevis katram tikai divas pusizdegušas sveces, kamēr Sv. Pētera baznīcas zvaniķi saņemot trešo daļu neizdegušo sveču.
Dažkārt skandāls sākas no sīkiem kašķiem. Nekad nenovērtējiet par zemu, jūsuprāt, sīku gariņu aizvainojumu un atriebības alkas.
1409. gadā pēc ugunsgrēka Rīgas priekameitas, kuras līdz ugunsgrēkam dzīvojušas vienā namā tagadējās Jaunavu ielas rajonā, nu apmetas trijos namos tagadējās Alksnāja ielas rajonā.
Nezāle neiznīkst... Jāuzmanās ar uzvaras priekšlaicīgu svinēšanu.
1663. gadā Kabilē Kristīne Anna Ulrika Berga fon Karmela dāvina vietējai baznīcai zvanu ar nosacījumu, ka tas tiks lietots tikai viņas ģimenes un piederīgo apzvanīšanai.
Jums, protams, var likties, ka esat baigais "dzīves valdnieks", bet nākamajās paaudzēs jūs atcerēsies kā uzpūtīgu ķēmu.
Lai mums visiem mierīgāks skats uz šodienu!
Izmantotā literatūra: Cilvēki un notikumi latviešu zemēs no ledus aiziešanas līdz Latvijas valstij. Neputns, 2018.
Modrīte Mazare-Vucāne. Pagasttiesa Latvijā. LU Akadēmiskais apgāds, 2019.
Igors Šuvajevs. Rūpēs par dvēseli. Vērtību likteņi. Zinātne, 2019.
Toms Ķencis. Vācot padomju folkloru. LU LFMI, 2019.
1920.–1925. gads Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu protokolos, notikumos, atmiņās. Valsts kanceleja, 2018.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
