Reti gadās, ka, rakstot tekstu par kādu jauniznākušu grāmatu, var ar puslīdz tīru sirdsapziņu lasītājam solīt kaut ko "ekskluzīvu" – gluži kā gadījumos ar grūti sasniedzamu pasaules nostūri vai t.s. slavenību. Proti, drošības dienestu vēsturei starpkaru Latvijā veltīto grāmatu [1] izdevis pats Valsts drošības dienests (VDD). Grāmata netiek tirgota. Protams, jūs varat doties to meklēt uz kādu bibliotēku, tomēr, domāju, pandēmijas apstākļos šāda iespēja arī sirdi nesilda.
Tālākais teksts nebūs recenzija, jo ir diezgan nejēdzīgi pārmest vēsturniekiem kādas nepilnības, aprakstot ļoti maz pētītu tēmu, kurā teju vai ikviens aspekts ir kā "nearts lauks". Savukārt mana teksta nedaudz bezkaunīgais virsraksts saistīts ar to, ka pētījums liecina – vēsture atkārtojas arī specdienestu gadījumā, jo acīmredzot šiem dienestiem piemīt zināma specifika neatkarīgi no gadu skaitļa kalendārā.
Minēšu dažus piemērus.
Acīmredzot visos laikos specdienestiem bijusi raksturīga viegla paranoja un savstarpēja "deķa vilkšana". Piemēram, iekšlietu ministrs Pēteris Berģis 1923. gada 13. martā vēstulē Ministru kabinetam norāda, ka Pētera Martinsona vadībā Politiskajā apsardzē, līdzīgi "kā visās iestādēs ar konspiratīvu raksturu, sākas intrigas starp iestādes darbiniekiem, pie kam brīvais laiks tiek izlietots, ierēdņiem un aģentiem vienam otru savstarpēji uzraugot un izspiegojot".
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
