Šis varētu būt turpinājums iepriekšējā komentārā paustajam vērojumam, ka vara Latvijā neuzticas pašu iedzīvotāju spējai vērtēt un pieņemt racionālus lēmumus.
Attiecīgi vai nu tiek veidots nevajadzīgi detalizēts regulējums, kā mēdz teikt, ikvienai dzīves situācijai (iepriekšējā komentāra tēma), vai arī tiek ierobežotas cilvēku līdzdalības iespējas lēmumu pieņemšanā – acīmredzot, pieņemot, ka nekas prātīgs no šādas līdzdalības nebūs.
Runa ir par procesu, kas aizsākās no šodienas viedokļa tik tālajā 2006.-2007.gadā, kad toreizējā Jūrmalas dome, neņemot vērā vismaz 7000 pašvaldības iedzīvotāju iebildumus, apstiprināja grozījumus teritoriālajā plānojumā. Pilsoniski aktīvi ļaudis secināja, ka likumdošana jāpapildina ar tiesībām rīkot pašvaldību līmeņa referendumus, Saeima 2008.gada jūlijā pat noteica, ka attiecīgs likumprojekts jāizstrādā līdz 2009.gada janvārim. Un tad sākās... process.
Neapgrūtinot lasītāju ar hronoloģiju, nofiksēsim, ka 2012.gada februārī nozares ministrija (VARAM) beidzot iesniedza likumprojektu Ministru kabinetā. Tur tas atradās gadu (!), līdz šī gada februārī nonāca Saeimā. Lielās batālijas saistītas ar likumprojekta 5.pantu, kas nosaka, par ko tad pašvaldības "ierindas cilvēks" vispār drīkst spriest un izteikties. Tiesības referendumam "uzlikt" attiecīgās pašvaldības teritoriālo plānojumu šajā pantā te parādījās, te pazuda. Piemēram, Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību komisijas 29.maija sēdē deputāti to apstiprināja, jo VARAM tādu piedāvāja. Savukārt 17.septembra sēdē tās pašas ministrijas pārstāvji pavēstīja, ka vispār jau šo ideju neatbalsta... Jautājums kārtējo reizi ir "uzkāries".
Paralēli politiskās partijas un to pārstāvji izpildvarā demonstrē demagoģijas paraugstundas. Piemēram: kam jums nepieciešamas tiesības lemt par teritoriālo plānojumu, ja jūs taču varat sodīt politiķus nākamajās vēlēšanās? Šī "argumenta" gadījumā tiek noklusēts, ka tādam sodam nebūs jēgas – plānojums būs stājies spēkā līdz ar tiesisko paļāvību, uz kuru atsaukties kārtējam vidi degradējošam būvprojektam. Vēl tiek apgalvots, ka iedzīvotājiem pilnīgi pietiks ar tiesībām rīkot referendumu par konkrētās pašvaldības attīstības stratēģiju. Nav noslēpums, ka šīs stratēģijas vairumā gadījumu ir visnotaļ vispārīgi labo ideju un nodomu apkopojumi, un tādēļ iedzīvotāju interese par stratēģijām objektīvi ir mazāka, nekā ja runa būtu par to, ko būvēs, tā teikt, tepat aiz žoga. Vēl tiek likta lietā vienkārša maldināšana. Daži savtīgu interešu vadīti cilvēki varēšot bremzēt pašvaldībai kopumā vajadzīgus projektus. Blēņas – likumprojektā iekļauti pietiekoši stingri nosacījumi tam, cik lielam jābūt parakstu skaitam un cik strauji tie jāsavāc. Pat premjers nav izmantojis iespēju paklusēt un pamanījies sarunāt dīvainības... Rodas sajūta, ka vara gatava atvēlēt vēlētājiem tiesības izteikties par jebko, izņemot jautājumu, kas viņu dzīves kvalitāti skar tieši. Un kur iesaistītas vislielākās finansiālās intereses.
Zīmīgi, ka šajā nepatikā pret pašvaldību līmeņa referendumiem vienotas ir faktiski visas partijas. Tas mudina secināt, ka Vienotība un Reformu partija, cenšoties palielināt savas izredzes gaidāmajās vēlēšanās, nolēmušas nekaitināt reģionālos līderus, kuru naktsmieru šādi referendumi traucētu visvairāk. Izrādās, ka – ja nacionālā līmeņa partijas pilnām mutēm runā par savu gatavību "pagriezties ar seju" pret novadiem, tad ar novadiem tiek saprasts nevis tajos dzīvošie "reņģēdāji", bet vietējās elites.
Šī nostāja ir absurda pašos pamatos. Tā paredz, ka pilsonis ir gana kvalificēts, lai atdotu savu balsi par to vai citu politiķi, bet vienlaicīgi pilsonim pietrūkst saprašanas lemt par to, kādā vidē viņš grib dzīvot – šo jautājumu jāatstāj kompetentāku (?) un atbildīgāku (?) personu ziņā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
