Visaktīvāk savu pozitīvo nostāju esot pauduši jaunieši, kuri ar rūpnīcas celtniecību saista nākotni un darba iespējas. Jau iepriekš rūpnīcas aizstāvji arī pauduši, kādi tad varētu būt arī visas Latvijas tautsaimniecības neatsveramie ieguvumi, ja rūpnīca tomēr ieraudzīs dienasgaismu. Šajā sakarā no AS "Baltic Pulp" iecerētās celulozes rūpnīcas darbības Krustpils pagasts ik gadu kā nekustamā īpašuma nodokli saņemtu apmēram 700 000 latu, pagasta budžets papildus saņemtu 1% no "Baltic Pulp" celulozes rūpnīcas ēku vērtības.
Pats projekta realizētājs izteicis viedokli, ka, gadījumā, ja celulozes rūpnīca sāks darbu, saražotās produkcijas eksports varētu kāpināt mežu nozares eksportu par 170 līdz 200 miljoniem latu gadā. Neskatoties uz lielajām rūpnīcas jaudām un nepieciešamajiem koksnes apjomiem, rūpnīcas būvētāji savā ziņojumā norāda, ka paredzamā celulozes rūpnīca neietekmēs Latvijas zāģmateriālu un citu preču eksportu, savukārt apaļkoksnes īpatsvars meža nozares struktūrā samazināšoties no 15% līdz 6%, bet celulozes eksports veidos 20-25% no meža nozares eksporta kopvērtības. Tāpat tiek solīts, ka līdz 2015.gadam tiks radītas 3700 jaunas darba vietas, no tām 600 rūpnīcas apkārtnē.
No šādiem apsvērumiem rūpnīcas būvniecība ir šķietami izdevīga. Sevišķi jau Krustpils pagastam, kuram ieguvumu bez šaubām būtu vairāk nekā zaudējumu, līdz ar to vietējās pašvaldības pieķeršanās celulozes projektam ir vairāk nekā saprotama. Cits jautājums ir par meža nozari un jau iepriekš daudz izskanējušo valsts makroekonomisko rādītāju – tostarp valsts iekšzemes kopprodukta pieaugumu un ārējās tirdzniecības bilances uzlabošanos.
Šo jautājumu nebūt nevar tik viennozīmīgi skatīt, jo izmantojamie vietējie meža resursi ir ierobežoti, līdz ar to liela koksnes resursu piesaiste vienam uzņēmumam nozīmē atņemt tos kādam citam. Izejot no tā, gribam mēs to vai nē, bet pilnīgi droši varam prognozēt, ka veiksmīga celulozes projekta realizācijas gadījumā no tirgus tiks izstumti Latvijas sīkkoksnes pārstrādātāji, jo nespēs konkurēt ar liela tirgus giganta cenu politiku un būs spiesti izstāties no spēles. Tāpat der atgādināt, ka rūpnīcas darbība var beigties letāli arī daudziem papīrmalkas eksportētājiem, un, ja Krustpils pagastā mēs redzēsim darba vietu skaita pieaugumu, tad Salacgrīvā vai Skultē bezdarba līmenis palielināsies. Līdz ar to darba vietu skaita izmaiņu pluss ir tikai pārdales jautājums. Arī kādreiz tik ļoti sludinātās cerības uz būtisku papīrmalkas cenu pieaugumu var izgaist, jo somu klātbūtne Latvijas tirgū jau ir jūtama, un diezin vai strauji celsies cenas tirgū, kurš lielā mērā jau varētu būt pārdalīts.
Šeit jāpiezīmē vēl viens ekonomiskais aspekts. Peļņai, ko gūst vietējie sīkkoksnes pārstrādātāji un papīrmalkas eksportētāji, vismaz teorētiski, lielā mērā vajadzētu atgriezties Latvijas ekonomikā, kamēr peļņa, ko gūs somu investori, visticamāk, no Latvijas aizplūdīs. Turklāt vēl sākotnējās ieceres par nodokļu atvieglojumiem pat līdz 20 gadiem rada šaubas par strauju valsts budžeta papildinājumu.
Arī attiecībā uz ārējās tirdzniecības bilances uzlabošanos un valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) palielināšanos ir jāatzīmē, ka tā vairāk būs sausa statistika. Vairums Latvijas iedzīvotāju uz savas ādas to nekādi neizjutīs, tāpat kā straujais IKP pieaugums, kas šā gada pirmajos sešos mēnešos pret adekvātu laika periodu iepriekšējā gadā sasniedza 8,3%, taču tas lielā mērā saistīts ar lielo inflāciju, līdz ar to, lai cik paradoksāli tas nebūtu, respektablais valsts ekonomiskais pieaugums, lielas Latvijas iedzīvotāju daļas maciņus ir padarījis tukšākus.
Atgriežoties pie celulozes projekta aspektiem un sabiedrības viedokli šajā jautājumā, valdībai lemjot par rūpnīcas būvniecību, jāatceras arī tas 8771 Latvijas iedzīvotājs, kas atsaucās Vides aizsardzības kluba aicinājumam un parakstījās pret celulozes projekta būvniecību. Jebkāda lielu rūpniecības uzņēmumu būvniecība nevar neatstāt izmaiņas uz vietējo ekoloģiju, tomēr saimniecisku apsvērumu dēļ šīs izmaiņas gribot negribot nākas pieciest. Līdz ar to, lai negatīvā ietekme uz vidi būtu iespējami mazāka, strikti būtu jāievēro Ietekmes uz vidi valsts biroja prasības attiecībā uz celulozes balināšanas metodes izvēli, kā arī pilnveidot notekūdeņu un gaisa attīrīšanas risinājumus. Ja tas netiks darīts, Latvijas sabiedrība diezin vai būs ieguvēja lomā, maksājot par dārgākiem ūdens attīrīšanas risinājumiem, kā arī konstatējot zivju resursu apjomu samazināšanos Daugavā un mežu kalšanu, pie tam gaisa piesārņojumam negatīvi ietekmējot arī Kalsnavas mežu pētīšanas stacijas zinātniskās pētniecības mežus, Kalsnavas arborētumu un priežu sēklu plantācijas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
