"Es esmu no tiem cilvēkiem, kam ir divas ausis," sacīja [Saeimas deputāts Boriss] Cilevičs, jo viņš uztver gan Krievijas medijus, gan Eiropas novērotāju ziņojumus no Ukrainas, saskatot, ka "patiesība ir kaut kur pa vidu". Tas viņam atgādinot padomju laikus, kad varēja lasīt avīzi Pravda un klausīties amerikāņu finansēto radio Brīvība. Bet lielākajai daļai cilvēku, viņš atzīmēja, esot "tikai viena auss".
The New York Times, 23. augustā
Par cilvēka dabai tuvo ideju, ka "patiesība ir kaut kur pa vidu", varam būt pateicīgi Aristotelim. Tiek bieži citēts viņa piemērs, ka patiesa drosme ir kaut kas pa vidu starp pārgalvību un gļēvulību. Mums ir nevis jātiecas uz kādu no galējībām, saka filozofs, bet gan jāmeklē "zelta vidusceļš", kam raksturīga samērība un, tā sakot, vienādi attālumi līdz abām pārmērībām.
Cilvēki, man šķiet, ir tiktāl saauguši ar vēlmi nekrist galējībās, ka šis princips nu tiek attiecināts uz turpat vai jebko. Mēs gribam politiku, kas ir brīva no abu pušu ekstrēmistiem, Temīdu, kas izsver abu strīdnieku pozīcijas, un ēdienu un klimatu, kas nav ne pārāk auksts, ne pārāk karsts. Mums ir maz apzināta, bet spēcīga vēlme redzēt automašīnas mērierīču rādītājus pa vidu, taisni vertikālus - līdzīgi kā augstceltni, kura nedrīkst būt sasvērusies kā Pizas tornis. Pat cilvēks mums asociējas ar kaut ko starp bērnu un sirmgalvi, bet dzīvē ikvienam esot jāmeklē balanss starp darbu un ģimeni.
Tomēr reti kur neitralitātes un samērības kritēriji ir tik nozīmīgi kā medijos. Tos sev piedēvē vai ikviens nopietns medijs, kas pretendē sniegt puslīdz objektīvu pārskatu par notiekošo. Jebkurā jautājumā vai konfliktā ir jāuzklausa abas puses, pēc iespējas korektāk jāatspoguļo to viedokļi, un par nāves grēku tiek uzskatīta slepena vai atklāta simpātiju izrādīšana kādai no tām. Var gan vaicāt, kā noteikt, kas kvalificējas kā "puse" kādā jautājumā vai konfliktā.
Amerikā mēdz minēt šo piemēru - ja 98 procenti zinātnieku uzskata, ka pastiprinātas klimata pārmaiņas ir cilvēka darbības izraisītas, tad televīzijas sižets, kur pusi laika tiek atspoguļota gandrīz visu zinātnieku nostāja, bet otru pusi raidlaika - dažu margināļu teorijas, var radīt nepamatotu priekšstatu par abu pušu viedokļu pamatotību.
Šādu situāciju mēdz saukt par aplamu balansu (false balance), un tās pamatā ir pārprasta, gluži vai vardarbīgi uzspiesta neitralitāte jautājumos, kur diskusijas un viedokļu sadursmes iespējām vajadzētu būt izsmeltām.
Deputāts Cilevičs savu "divu ausu teoriju" Ukrainas jautājumā mēģina popularizēt, atsaucoties uz samērības un objektivitātes vērtībām, kuras lielākajai daļai cilvēku, kā man liekas, ir tuvas. Patiešām, varbūt pareizais veids, kā sekot Ukrainas notikumiem, ir ne tikai lasīt Edvarda Lūkasa vai Annes Aplbaumas rakstus, bet arī skatīties Krievijas Pirmā kanāla ziņas. Šāda pieeja atbilst priekšstatam, ka Ukraina ir kļuvusi par divu ģeopolitisku spēlētāju - Rietumu un Krievijas - sadursmes lauku un abas puses šajā cīņā izmanto "savus" medijus, lai pasniegtu notiekošo sev labvēlīgā leņķī. Pieņemot šo skaidrojumu, mēs nebūtu tālu no viedokļa, ka patiesībā visas lielvaras ir vienādas, tām ir savas stratēģiskās intereses, ko tās vienmēr ciniski aizstāv, arī Ukrainā.
Te nu būtu vietā jautāt, vai deputāts Cilevičs tomēr neaicina uz aplama balansa ievērošanu un nemēģina uzspiest neitralitāti, kas patiesībā nozīmētu nostāšanos vienā pusē. Lai atbildētu, būtu jāsaprot, kā atšķiras Krievijas un Rietumu mediji. Pareizāk sakot, kā atšķiras Krievijas oficiālie mediji no visiem citiem medijiem - gan tiem Krievijas medijiem, kas pagaidām ir brīvi no valsts ietekmes, gan Eiropas un ASV medijiem. Interesantā kārtā, ja palūkojamies, kā Ukrainas notikumus atspoguļo vadošie Rietumu mediji - no CNN un BBC līdz The Economist un The New York Times -, tad var konstatēt, ka atspoguļojums daudz neatšķiras no, sacīsim, Krievijas neatkarīgā kanāla Дождь vai radio Svoboda.
Ar "neatšķiras" te tiek saprasts, ka šajos medijos notiek diskusijas, ir vērojama tendence iepriekš gatavu "versiju" vietā noskaidrot pieejamos faktus. Sagatavotu secinājumu vietā ir vairāk šaubu, un apgalvojumi tiek izteikti - ja tiek izteikti - tikai pēc, nevis pirms izpētes. Pietiek noskatīties vienu Krievijas Pirmā kanāla ziņu pārraidi, lai konstatētu, ka tas ir kaut kas cits - to var dēvēt par Kremļa preses relīžu ilustrāciju, propagandas kanālu ar zemu lojalitāti patiesībai, bet jebkurā gadījumā tur trūkst jebkādu puslīdz demokrātiska medija pazīmju. Pat nelielas novirzes no Kremļa "oficiālās līnijas", kas varbūt sarunā pasprukušas kādam uzaicinātam "ekspertam", pēc tam internetā cirkulē kā kuriozs un arī apliecinājums spilgtai nolaidībai Pirmā kanāla darbībā.
Kremļa televīzija ir kā morāli lokana cilvēka iekšējā balss, kas atrod aizvien jaunu attaisnojumu atbaidošai rīcībai. Ne velti Putins mēdzot vairākas stundas dienā skatīties Krievijas Pirmo kanālu - visticamāk, lai gūtu "iedvesmu" un apstiprinājumu savas rīcības pareizībai.
Ja deputāts Cilevičs mudinātu ievērot balansu starp The Economist un kanālu Дождь, viņa aicinājumam varētu pievienoties. Varētu pat piebilst, ka ir jāievēro arī balanss starp CNN un BBC vai žurnālu Ir un Latvijas Televīziju. Taču patiesībā viņš aicina mūs ievērot balansu starp Kremļa presi un brīvo presi.
Ne velti deputātam Cilevičam pasprucis salīdzinājums ar avīzi Pravda, kuras rakstu groteskā neatbilstība realitātei un atbilstība Kremļa vēlmēm šķiet kā pārdzimusi Kremļa Pirmajā kanālā. Var būt, ka aicinājums ievērot balansu starp Kremļa medijiem un citiem medijiem ir vienkārši kategoriju kļūda - tas būtu līdzīgi kā aicināt ievērot balansu starp burtiem un zvēriem. Tomēr, visticamāk, mums ir darīšana ar vēlmi atrast vidusceļu starp meliem un patiesību, un šāds vidusceļš vislabākajā gadījumā ir puspatiesība vienai ausij.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
