Nils Ušakovs: Par referendumu – tēmas turpinājums
Foto: LETA

Nez vai kāds uzskatīja, ka, parakstoties par referenduma rīkošanu, es cerēju sagaidīt daudz uzslavu un dedzīgu komplimentu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jau sākotnēji bija skaidrs, ka atbildes reakcija būs komentāri par nelojalitāti, sabiedrības šķelšanu, sporta tērpiem, semuškām, Ķengaragu, vilcienu sarakstu uz Maskavu vai dziļdomīgi spriedelējumi par nekonsekvenci.

Tiesa, bija viens pārmetums, kuru es tiešām negaidīju. Mani vainoja, ka es rīkojos, vadoties pēc savu vēlētāju noskaņojuma. Patiesi, vidējam Latvijas politiķim nesaprotama un neloģiska izturēšanās – ņemt vērā savu vēlētāju viedokli. Bet ne par to šoreiz ir runa.

Latvija pašlaik atrodas krustcelēs. Un ir divi attīstības scenāriji.

Pirmais ir  - nozīmīgas krievvalodīgo iedzīvotāju daļas radikalizācija, atbilstoši tam arī lielāka etniskā sašķeltība un divkopienu sabiedrības nostiprināšanās. Un, protams, atkal garām palaista iespēja ekonomisku, kā arī jebkādu citu reformu veikšanai. Jo kam gan būs vēlēšanās kaut ko reformēt, ja politiķi varēs, tāpat kā iepriekš, profilēties atbilstoši nacionālam pretnostatījumam.

Ir ne mazums iemeslu šādai notikumu attīstībai. Bet galvenais ir šāds: absolūtais Latvijas krievvalodīgo pilsoņu vairākums nobalsoja par kompromisa politiku – par moratoriju likumdošanas iniciatīvām nacionālos un vēsturiskos jautājumos. Tas bija skaidrs "Saskaņas centra" vēlētāju mandāts. Dabiski,  šie cilvēki rēķinājās, ka pirmo reizi kopš neatkarības atjaunošanas krievvalodīgo iedzīvotāju pārstāvji arī piedalīsies valsts vadīšanā. Turklāt ideju par to, ka valsts ir jāpārvalda mums visiem kopā, atbalstīja gan "Saskaņas centra" krievvalodīgie vēlētāji, gan arī mūsu vēlētāji  latvieši. 

Atbilde par gatavību iet uz kompromisiem bija vairāk nekā nepatīkama. Sākumā apgalvojumi, ka "latviska" valdība – tas tomēr ir labāk, un pēc tam viss beidzās ar to, ka koalīcijā nokļuva partija, kuras pārstāvji neslēpj savu galēji negatīvo attieksmi pret trešo daļu valsts iedzīvotāju, kuri runā krievu valodā. 

Šajā situācijā  katra normāla cilvēka dabiska reakcija ir, diplomātiski izsakoties, par kompromisu politiku vairs nedomāt. Un nav jābūt speciāli izglītotam politologam, lai uzminētu, kas var stāties kompromisu meklēšanas politikas vietā. 

Un šeit vērts pievērsties jautājumam – kas gan ir mūsdienu Latvijas, latviešu valodas un kultūras  nostiprināšanas un attīstības garants? Vai tiešām latviešu un krievu pretnostatījums?

Nē!

Atbilde ir cita: valsts nākotne, latviešu valodas un latviešu kultūras nākotne ļoti lielā mērā ir saistīta ar krieviem un krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem. Ja krievi un krievvalodīgie kļūs par latviešu sabiedrotajiem, tad tas arī būs Latvijas, latviešu valodas un latviešu kultūras  saglabāšanas un attīstības garants.

Bet par sabiedrotajiem nevar piespiest kļūt ar draudiem,  spēku, apvainojumiem vai augstprātību. Un šeit mēs varam runāt par attīstības otro iespējamo variantu. Latvijai ir nepieciešami krievvalodīgie valsts iedzīvotāji, kuri, saglabājot savu valodu un nacionālās vērtības, identificējas tieši ar savu valsti, bet neuzskata sevi par, teiksim, Krievijas tautiešiem. Tādi, piemēram, ir vecticībnieki, kuri jau simtiem gadu dzīvo Latvijā, saglabā krieviskās vērtības, un dara to daudz pārliecinošāk nekā vairums pārējo valstī dzīvojošo krievu. Turklāt viņi absolūti patiesi uzskata sevi par Latvijas patriotiem. Viņi bija kopā ar savu valsti, kad tā tikai veidojās, viņus tāpat kā latviešus izsūtīja 1941. un 1949. gadā, un viņi kopā ar latviešiem iestājās par neatkarības atjaunošanu 1991. gadā. 

Mūsu valstij ir nepieciešami krievvalodīgie latvijieši. Starp citu, ja šis vārds kādam nepatīk, tad vērsieties pie Raiņa, kurš pirmais sāka to lietot. 

Taču kļūt par krievvalodīgajiem latvijiešiem – tas nav mājasdarbs krievvalodīgajiem. Tas ir uzdevums visiem, gan latviešiem, gan krieviem. Un te nedarbosies tādi "argumenti" kā "Tadžikistānā krievus uz ielām sit, bet te jūs baro", "Līdz Krievijas robežai var aizbraukt dažās stundās" vai "Par ko vispār ar šiem kolonistiem var runāt?".

Lai Latvija varētu nokļūt līdz problēmu risinājumam, visiem ir jāapzinās, cik šī problēma ir svarīga un nopietna. Tāpēc es apzināti spēru šo soli – parakstījos par referenduma sarīkošanu, lai, kā es jau teicu, būtu kopā ar tiem cilvēkiem, kuri jūtas nepelnīti apvainoti. Un lai parādītu visiem, ka Latvijā šādu cilvēku ir daudzi desmiti tūkstošu. Viņi, parakstoties par referenduma rīkošanu, iebilst šādai attieksmei pret sevi, bet nebūt neiestājas pret latviešu valodu. 

Ņemot vērā etnisko sastāvu, nav grūti prognozēt, ka referendums nez vai gūs panākumus. Latvijā ir un arī būs viena valsts valoda. Bet šim referendumam būs liela simboliska nozīme – pēc tā mums būs jāsāk runāt par to, kā gan mums veidot vienotu sabiedrību.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Ušakoviāde
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form