Ekonomika. Mēs jau minējām, ka ekonomika attīstās cikliski. Turklāt tas notiek vairāku ciklu ietekmē. Kādu iemeslu dēļ ekonomika nevar pilnībā attīstīties "plānveidīgi" un prognozējami? Īsa atbilde ir tāpēc, ka piedāvājums nevar ātri noreaģēt uz pieprasījuma izmaiņām.
Šeit var minēt vidēja termiņa un ilgtermiņa demogrāfiskos, tehnoloģiskos un citus ciklus, bet uzskatāmi to var nodemonstrēt, izmantojot īsāka biznesa cikla piemēru. "Treknie gadi", kas ilga līdz 2008.-2009. gada pasaules finanšu krīzei, uzskatāmi parādīja, cik liela loma pieprasījuma veidošanā ir ne tikai objektīviem ekonomiskiem un finanšu faktoriem, bet arī psiholoģiskiem faktoriem, jo daudzu aktīvu cenas strauji pieauga ļoti īsā laika periodā. Šo faktoru būtību ļoti labi atspoguļo Senās Romas autora Publilija Sīra izteiciens: "Visas lietas maksā tik daudz, cik par to maksā pircējs." Citiem vārdiem sakot, psiholoģiskais virziens finanšu jomā ("biheiviorālās jeb uzvedības finanses") apgalvo, ka, pirmkārt, cilvēks nav robots un ir "pusracionāla" bioloģiska būtne, kura nepieņem lēmumus, pamatojoties tikai uz racionāliem, fundamentāliem faktoriem; otrkārt, cilvēks arī ir sociāla būtne, kas pieņem lēmumus, tostarp pamatojoties uz sociālajiem faktoriem.
Tas nozīmē, ka cilvēks pieņem lēmumus, reaģējot, piemēram, uz hormonu līmeni organismā vai savā sociālajā vidē dominējošām tendencēm ("tradīcijas", "mode"); treškārt, cilvēkam psiholoģija ir svarīgāka par fundamentāliem vērtējumiem, tāpēc veiksmīgs investors, drīzāk, velta laiku citu investoru uzvedības analīzei, nevis cenšoties izvērtēt uzņēmuma fundamentālo vērtību. Ko tas nozīmē 2021. gada kontekstā? Tas nozīmē, ka ekonomika, agrāk vai vēlāk, atgūsies, neraugoties uz šodienas drūmo stāvokli. Otrkārt, pēcpandēmijas pasaulē preču un pakalpojumu pieprasījums varētu atšķirties no pieprasījuma šodien. Kas savukārt ietekmēs to vai citu preču un pakalpojumu piedāvājumu. Var pieņemt, ka pandēmijas ietekmē pieaugs pieprasījums pēc "bezkontakta" vai "attālinātas" komunikācijas, darba, izklaides un atpūtas. Var arī pieņemt, ka pandēmija ietekmēs sanitāro un medicīnisko pakalpojumu pieprasījumu.
Pilnīgi iespējams, ka tā uz kādu laiku, ierobežos "fizisku" globalizāciju, paredzot mazāku cilvēku un preču pārvietošanu. Visticamāk, tā liks cilvēkiem aizdomāties ne tikai par dabas resursu intensīvās izmantošanas priekšrocībām, bet arī mīnusiem. Bet var arī sagaidīt, ka, neraugoties uz šodienas krīzes pieredzi, pēc 7 -11 gadiem pasaules ekonomika, visdrīzāk, saskarsies ar kārtējo krīzi. Ja, protams, ekonomikas pārvaldību nenodos "mākslīgajam intelektam", kurš ar "dzelžainu roku" vadīs cilvēku sabiedrību, tās vēlmes un noskaņojumu. Bet pagaidām tas ir tikai sižets futūristiskai šausmu filmai.
Pandēmija. Epidēmiju un pandēmiju norise pēdējo simts gadu laikā norāda uz to, ka pareizi veicot karantīnas pasākumus, var sagaidīt, ka to akūtā fāze parasti ilgst aptuveni divus gadus. Vakcīnas, kas spēj novērst inficēšanos, vai zāles, kas spēj veiksmīgi ārstēt jau inficētus cilvēkus, var saīsināt šo fāzi. Vīrusa mutācijas un tā "lipīguma" līmenis var šo fāzi paildzināt. Tomēr, neatkarīgi no apstākļiem, cilvēki sāks pielāgoties jaunajai situācijai. Vēl vairāk, var pieņemt, ka jaunais koronavīruss paliks cirkulēt cilvēku populācijā līdzīgi gripas vīrusam, kas, mainoties un pielāgojoties cilvēka organismam, joprojām inficē cilvēkus, izraisot, tomēr, daudz mazāk nāvējošu iznākumu.
Tādējādi pandēmija noteikti nav "pasaules gals", bet saasināt jau notiekošo politisko, ekonomisko un finanšu procesu dinamiku tā ir spējīga. Ķīnas un ASV attiecības, augošais daudzu valstu parādsaistību apjoms, attālinātais darbs un izklaide, globalizācijas tempi un mūsu attiecības ar dabu, ienākumu plaisa starp bagātajiem un trūcīgajiem, alternatīvie investīciju veidi: visas šīs parādības pastāvēja jau pirmspandēmijas pasaulē. Pandēmija tikai paātrināja un saasināja šos procesus.
Finanšu tirgi. Jautājums par to, cik ilgi var augt akciju tirgi nulles un pat negatīvu procentu likmju laikā, neskatoties uz pandēmiju un krīzi, rodas daudzu investoru prātos. Uz šo jautājumu var paskatīties no divām perspektīvām: no alternatīvo ieguldījumu viedokļa un Japānas pieredzes viedokļa. No alternatīvo ieguldījumu viedokļa, pieprasījums pēc ASV kompāniju akcijām saglabājas arī tāpēc, ka trūkst citu alternatīvu un īstenojamuu ieguldījumu variantu. "Standard & Poor's 500" indeksā ietilpstošo vadošo ASV kompāniju akciju prognozējamā rentabilitāte vai ienesīgums1 šā gada rudenī ir sasniedzis viszemāko līmeni pēdējo 20 gadu laikā: ap 3,7%2. Turklāt pēdējo 30 gadu laikā šī rādītāja vidējā vērtība sasniedza gandrīz 6%, bet maksimālā vērtība bija 8,7%. Bet tajā pašā laikā alternatīvo aktīvu cenas auga vēl straujāk.
Piemēram, augsta ienesīguma obligāciju ienesīgums, tas ir, ASV spekulatīvā līmeņa kompāniju parāda vērtspapīru ienesīgums, decembrī sasniedzis viszemāko līmeni vēsturē: aptuveni 4,35%. Šajos apstākļos investori pieņem lēmumus saskaņā ar "TINA" un "TRINA" teorijām ("There Is No Alternative" un "There Really Is No Alternative"3). Tātad, neskatoties uz to, ka, investējot akcijās, to rentabilitātes vai ienesīguma rādītāji ir pietiekami zemi, citas aktīvu klases piedāvā vēl zemāku relatīvo ienesīgumu, ņemot vēra vadošo un spekulatīvo kompāniju izlaisto vērtspapīru atšķirīgus riska līmeņus. Var atgādināt, ka pēdējo 30 gadu laikā ASV augstā ienesīguma (spekulatīvo) obligāciju vidējais ienesīgums bija aptuveni 9,5%, maksimālajam ienesīgumam sasniedzot gandrīz 20%.
Tagad pievērsīsimies Japānas pieredzei pēdējos 25 gados. Kādus secinājumus var izdarīt: pirmkārt, ļoti zemo procentu likmju laikmets var turpināties ļoti ilgi, iespējams, pat desmitiem gadu, pakāpeniski mainot investoru psiholoģiju; otrkārt, Japānas bankas tagad piedāvā noguldītājiem depozītus, kas ir denominēti attīstības valstu valūtās (Dienvidāfrikas randos, Turcijas lirās, Meksikas peso), tādējādi piedāvājot augstākas procentu likmes; treškārt, investori ir spiesti aktīvi iesaistīties investīciju procesā un aktīvi pārvaldīt riskus, beidzoties "drošu" investīciju laikmetam; ceturtkārt, ļoti zemās procentu likmes negarantē nekustamo īpašumu cenu pieaugumu sliktās demogrāfiskās situācijas dēļ.
Cenu kāpums ir novērojams tikai atsevišķos segmentos un tas prasa uzmanīgāku pieeju, veicot ilgtermiņa investīcijas arī šajā sektorā; piektkārt, akciju tirgus ir gandrīz vienīgais līdzekļu ieguldīšanas veids. Bet tas drīzāk attiecas uz jaunāko paaudzi un prasa resursus tās izglītošanai. Nav nekādu šaubu, ka cilvēki meklēs alternatīvus ieguldījumu variantus, bet tas var prasīt laiku un resursus.
Centrālās bankas, valdības un finanšu tirgi. Daudzu centrālo banku īstenotā nulles vai pat negatīvo procentu likmju politika palīdzēja "nodzēst ugunsgrēku" pasaules finanšu krīzes laikā. Būtībā lielākā daļa pasaules valstu ir pārņēmušas privātā sektora parādsaistības, noņemot no uzņēmumu un privātpersonu pleciem nepanesamu "treknajos" gados uzkrāto parāda apkalpošanas nastu. Bet cik lielā mērā šī politika ir efektīva no ilgtermiņa perspektīvas? Var tomēr piekrist bijušajam Lielbritānijas centrālās bankas vadītājam Mervinam Kingam, kurš uzskata, ka negatīvo procentu likmju politika būs efektīva tikai tad, ja negatīvās procentu likmes tiks uzliktas arī ieguldītāju naudas atlikumiem4.
Citādi monetārās politikas mehānisms kļūst neefektīvs. Tas pats Kings norāda uz to, ka, neraugoties uz kvantitatīvās monetārās politikas īstenošanu pēdējo 10 gadu laikā, ekonomiskās izaugsmes vidējie tempi bija ļoti zemi: eirozonā tas bija 1,3% gadā (laika periodā no 2010. - 2019. gadam), salīdzinot ar 2,4% 1998. -2007. gadā. Kopumā vidējais pasaules IKP izaugsmes temps samazinājās līdz 3,7% 2010. -2019. gadā, salīdzinot ar 4,2% 1998.-2007. gadā5. Cik ilgi šāda monetārā politika var tikt īstenota? Atkal var atcerēties Japānas pieredzi: potenciāli, ļoti ilgi. Japānas gadījumā tas turpinās jau 25 gadus. Bet ir nianses, kas liek apšaubīt, ka citur tā varētu tikt īstenota tikpat ilgi: pirmkārt, Japāna ir diezgan monoetniska, monokulturāla, monokonfesionāla valsts ar vienu no zemākajām starpībām dažādu sabiedrības slāņu ienākumu līmenī. Otrkārt, Japānas kultūrai piemīt stoisks raksturs. Abi šie faktori veicina sabiedrības stabilitāti. Treškārt, Japāna varēja "eksportēt" savas problēmas, jo visa pārējā pasaule bija pilnīgi citā ekonomiskā stāvoklī.
Tāpēc nulles un negatīvo procentu likmju laikmets pasaules mērogā, visticamāk, prasīs ātrāku risinājumu. Lai to izdarītu, ir nepieciešams izlemt, ko darīt ar daudzu valstu milzīgo parādu slogu. Pirmkārt, vēsturē var atrast daudzus piemērus, kad ekonomiskās un finanšu problēmas tika risinātas, pielietojot militāro spēku. Galu galā, Lielās Depresijas periodā radušās ekonomiskās problēmas pēc "rūcošajiem divdesmitajiem" tika pilnībā atrisinātas tikai Otrā pasaules kara laikā. Mūsdienās, ņemot vērā lielus kodolieroču arsenālus, šāds risinājums, par laimi, šķiet maz ticams. Otrkārt, daudzu valstu valdības, uzkrājot lielus parādus, īpaši ārvalstu valūtās, bieži izmantoja defoltu vai bankrotu. Bet šim lēmumam noteikti ir milzīgi mīnusi: kreditoru uzticības atjaunošana reizēm prasa daudzus gadus un pat desmitiem gadu.
Turklāt apstākļos, kad lieli valsts obligāciju turētāji ir pensiju fondi, defolts var radīt lielas problēmas pensiju sistēmā ar visām izrietošajām politiskajām problēmām. Treškārt, risinot savā valūtā denominēto parādsaistību problēmu, valstis tās var "monetizēt" jeb kā saka tautas valodā "sadrukāt naudu". Bet, izmantojot šo metodi, ir jādarbojas dažiem faktoriem, par kuriem mēs runāsim zemāk inflācijai veltītajā sadaļā. Pretējā gadījumā, kā rāda Japānas pieredze, arī šis ceļš ne vienmēr ir efektīvs. Nemaz nerunājot par to, ka, izvēloties šo ceļu, mēs palaižam līdzekļu pārdalīšanas mehānismu starp aizņēmējiem un kreditoriem, kura darbības rezultātā kreditori, atkal pensiju fondi un vienkāršie ieguldītāji, jau iepriekš nokļūst zaudētāju lomā.
Vācijas pieredze Veimāras republikas laikā 1920. gados to uzskatāmi ir apliecinājusi, naudas reformas laikā apmainot 1 triljonu veco marku pret 1 jaunu reihsmarku un cilvēkiem bieži saņemot algu divas reizes dienā. Ceturtkārt, straujāks darba ražīguma pieauguma temps un tehnoloģiskas inovācijas var paātrināt ekonomikas izaugsmes tempu. Tas var atvieglot parādsaistību apkalpošanu un to pakāpenisko dzēšanu, principā būdams ideāls risinājums. Bet, pirmkārt, uz efektivitātes paaugstināšanu vērsto strukturālo reformu veikšanai, ir nepieciešama politiskā griba. Otrkārt, investīciju pieaugums tehnoloģiju jomā neapšaubāmi dos efektu, bet nevar paredzēt cik ātri un cik lielā apjomā.
Inflācija. Vai inflācijas rašanās ir iespējama? Uz šo jautājumu var atbildēt apstiprinoši, piepildoties zināmiem nosacījumiem. Pirmkārt, normalizējoties epidemioloģiskajai situācijai, varētu būt novērojams cenu pieaugums pakalpojumu jomā, ne visiem šīs jomas uzņēmumiem pārdzīvojot pandēmiju. Tas var negatīvi ietekmēt piedāvājumu. Otrkārt, pēcpandēmijas pasaulē cilvēki var mainīt savus ieradumus, palielinot pieprasījumu pēc jaunām precēm un pakalpojumiem, kuru piedāvājums pašlaik ir ierobežots.
Treškārt, centrālās bankas var mainīt inflācijas politikas prioritātes, ļaujot inflācijai pārsniegt spēkā esošos inflācijas mērķus, piemēram, 2%, ilgākā laika periodā deflācijas "kompensēšanai" iepriekšējos periodos. Beidzot, inflācija var rasties, ja tiks lauztas "piegādes ķēdes", pārskatot, piemēram, attiecības ar Ķīnu un pārnesot dažus ražošanas ciklus uz valstīm ar augstākām izmaksām. Galu galā centrālās bankas, nenoturot "pirmo" (aktīvu pirkšana finanšu tirgos), "otro" (komercbanku kreditēšanas nosacījumu atvieglošana) un "trešo" (procentu likmju pazemināšana vēl dziļāk "negatīvajā" teritorijā) aizsardzības līniju, var iedarbināt pēdējo līdzekli, proti, uzņēmumu un privātpersonu tiešo kreditēšanu ("helikoptera nauda"). Bet šī scenārija īstenošanai ir nepieciešams katastrofisks pieprasījuma kritums ar nopietnām sekām valsts sociālās un politiskās stabilitātei.
Ko darīt?
Ko darīt cilvēkam, kuram nav lielas pieredzes, darbojoties finanšu tirgos? Kā noorientēties? Vislabāk ievērot noteiktus principus attiecībā uz ieguldījumu portfeļa veidošanu un sava cilvēciskā potenciāla palielināšanu plašākā nozīmē.
Ieguldījumu portfelis. Veidojot savu ieguldījumu portfeli, var pieturēties pie vienkārša "60/30/10" principa. Tas nozīmē, ka 60% ieguldījumu ir "portfeļa kodols", veidojot to no aktīviem, kuru vērtība ir saistīta ar esošo ekonomikas struktūru. Piemēram, finanšu tirgu kontekstā, tie var būt vērtspapīri, ko ir izlaiduši uzņēmumi, kuri veido šodienas ekonomikas "mugurkaulu". 30% līdzekļu var tikt ieguldīti "perspektīvajās" nozarēs un virzienos, kuriem ir potenciāls kļūt par nākotnes ekonomikas "mugurkaulu". Par klasisko piemēru var kalpot mobilie sakari un internets. 1990. gados tos uzskatīja par "perspektīvajiem" virzieniem, bet šodien tie jau ir kļuvuši par pirmās nepieciešamības pakalpojumiem. Nav nekādu šaubu, ka "perspektīvo" virzienu apzināšanas process nav vienkāršs un prasa pašmācīšanos vai konsultēšanos ar speciālistiem, tomēr tas ir ļoti svarīgs nākotnes finansiālās labklājības nodrošināšanai. 10% līdzekļu var ieguldīt klasiskajos aizsargaktīvos (dārgmetālos), spekulatīvos aktīvos ("lētās" problemātisko kompāniju akcijās) un aktīvos "dvēselei" (uzņēmumu akcijās, kuru produkcija ļoti patīk). Visbeidzot, diversifikācijas principa ievērošana – "neglabāt visas olas vienā grozā", "nepārvadāt visas preces uz viena kuģa" u.tml. – bija, ir un būs veiksmīga ieguldījumu procesa pamats.
Kapitāls nav tikai finanses. Diversifikācijas princips ir jāpaplašina arī uz citām investora darbības jomām. Ar kapitālu parasti saprot finanšu līdzekļus. Bet cilvēka fiziskā un psiholoģiskā veselība nav mazāk svarīga sastāvdaļa, kas nosaka viņa labklājību. Šo komponentu var saukt par "bioloģisko" kapitālu. Savukārt īpašību esamība, kas ļauj normāli funkcionēt sociālajā vidē – izglītība, pieredze, komunikācijas prasme – ļauj cilvēkam veidot savu "sociālo" kapitālu. Visi šie trīs kapitāla veidi mijiedarbojas. Jo lielāks ir cilvēka "bioloģiskais" un "sociālais" kapitāls, jo lielāku risku viņš var uzņemties, veicot finanšu ieguldījumus. Un, pretēji, akla tiekšanās tikai pēc finanšu panākumiem, nodarot kaitējumu savai veselībai un sociālajām prasmēm, arī nav uzskatāma par perspektīvu. Ne velti ekonomistu aprindās aktīvi diskutē iekšzemes kopprodukta - kā labklājības rādītāja – ierobežotību, tam atspoguļojot tikai saražoto preču un pakalpojumu kopumu un tā vietā piedāvājot ieviest alternatīvus dzīves kvalitātes rādītājus. Galu galā, kā apgalvo psihologs, ekonomists un Nobela prēmijas laureāts Denjels Kanemans "ir muļķīgi apgalvot, ka nauda nevar "nopirkt" laimi, bet cilvēki pārspīlē to, cik lielā mērā vairāk naudas varēs "nopirkt" vairāk laimes."
1 Prognozējamā rentabilitāte vai ienesīgums ir uzņēmuma prognozējamās peļņas un tā tirgus kapitalizācijas (to akciju tirgus vērtība) attiecība.
2 Bloomberg.
3 "Alternatīvas nav" un "Alternatīvas tiešām nav" (angl.).
4 "Negative Rates Won't Work, Warns Mervyn King", "The Daily Telegraph", 2020. gada 19. oktobris.
5 Starptautiskais Valūtas fonds, "World Economic Outlook".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
